Divi eiro dienā
Juris Lorencs    07.07.2020

 

 

Latvijas Satversmes tiesa 25. jūnijā lēmusi, ka pašreizējais valstī noteiktais garantētā minimālā ienākuma līmenis, kas ir 64 eiro (71 ASV dolāri) mēnesī, neatbilst Satversmei. Konkrētāk - Satversmes 1. un 109. pantiem. 1. pants skan: “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”, bet 109. pants: “Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos”. Atsaucoties uz pašu Satversmi un ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, šīs lietas pieteikumu Satversmes tiesā bija iesniedzis tiesībsargs Juris Jansons. Garantētais minimālais ienākums - tas ir pabalsts trūcīgām personām, ko izmaksā pašvaldība. Personas ienākumiem, ja tādi ir, kopā ar pabalstiem jāsasniedz vismaz šis minimālais ienākumu līmenis. 2020. gadā garantētā minimālā ienākuma pabalstu Latvijā saņem aptuveni 24 tūkstoši cilvēku, tātad nedaudz vairāk kā 1 % iedzīvotāju. Pasaules Bankas patlaban atzītais absolūtās nabadzības slieksnis ir 1, 9 ASV dolāri jeb 1, 67 eiro dienā uz cilvēka. Mēnesī - 50 eiro, tātad tikai nedaudz zem Latvijas valsts noteiktā garantētā iztikas minimuma - 64 eiro. Tiesībsargs un tagad arī Satversmes tiesa uzskata, ka šis pabalsts ir pārāk mazs pārtikas, mājokļa un citu cilvēka pamatvajadzību nodrošināšanai. Lai to apzinātos, gan nav jābūt apveltītam ar īpašu iejūtību. Un vai maz iespējams iztikt ar diviem eiro dienā? Aizvadītajā gadā savdabīgu eksperimentu veica Ķekavas novada domes deputāts Gatis Līcis, kurš mēģināja izdzīvot ar 64 eiro mēnesī. Visa nauda tikusi iztērēta pārtikas iegādei- rīsiem, makaroniem, dažiem gabaliņi gaļas. Augļus un dārzeņus viņš nav varējis atļauties. Eksperimenta laikā Līcis zaudējis astoņus kilogramus svara. Šādus un līdzīgus eksperimentus veikuši politiķi, žurnālisti, sociālie darbinieki daudzās pasaules valstīs, un parastais secinājums ir viens- tā ir izdzīvošana, balansēšana uz robežas, aiz kuras jau sākas dzīve pusbadā. Labi, ka vismaz Latvijā trūcīgie cilvēki var pretendēt vēl uz citu atbalstu- pārtikas pakām, nodokļu un sabiedriskā transporta atlaidēm, bērnu pabalstiem, subsīdijām apkurei un citiem komunālajiem pakalpojumiem.

 

Visus neatkarības gadus esam lepni stāstījusī sev un pasaulei, ka Latvija ir gluži vai neticams veiksmes stāsts. Ka esam iestājušies visprestižākajās pasaules organizācijās- NATO, ES, OECD. Pievienojušies eirozonas klubiņam. Latvijas pase ir viens no “spēcīgākajiem” dokumentiem pasaulē, ar to bez vīzas var apmeklēt 180 valstis. Esam lepni, ka abus augstākos amatus valstī tagad ieņem “rietumnieki” - Egils Levits un Krišjānis Kariņš. Un tomēr Satversmes tiesas lēmums bija kā auksta duša, kas atgādināja šo nepatīkamo, neērto, pat apkaunojošo patiesību. Interesanti, kā jūtas mūsu diplomāti, ja kādā pieņemšanā sarunu biedrs viņiem pajautā- vai taisnība, Latvijā ir cilvēki, kuri spiesti iztikt ar 64 eiro mēnesī? Pirmajos darbības mēnešos prezidents Levits dažkārt ieminējās par nevienlīdzības postošo ietekmi uz Latvijas sabiedrību, ka Latvijai vairāk vajadzētu orientēties uz sociāli atbildīgu tirgus saimniecību. Viens no iespējamajiem risinājumiem, viņaprāt, varētu būt taisnīgāki nodokļi. Diemžēl šajā lietā nekas nav virzījies uz priekšu. Nevienlīdzību veicinājusi arī ilglaicīga liberālā ekonomiskā politika. Latvijā vēl ilgus gadus pēc neatkarības atgūšanas nebija progresīvās ienākumu nodokļa likmes. Visi - gan trūcīgie, gan lielo algu saņēmēji maksāja vienu likmi- 25 %.

 

Vidējais pensija Latvijā 2019. gadā sasniedza 382 eiro. Diemžēl arī nekas spožs. Savukārt ja mēs paskatāmies uz vidējo algu Latvijā, tad situācija nav tik bēdīga. 2020. gada sākumā pēc nodokļu nomaksas (“uz rokas”) tā bija 812 eiro. Ar šādu algu Latvijā šodien var tīri labi dzīvot - ja vien nav jāīrē dzīvoklis Rīgā. Jo tas var paņemt pat 40 % no visiem ienākumiem. Tieši lētu mājokļu nepieejamība Rīgā, kur atrodas vairums darba vietu, ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēki no laukiem un mazpilsētām dodas nevis uz Rīgu, bet vēl tālāk - uz Skandināviju, Angliju, Īriju, Vāciju. Saprotams, šie 812 eiro ir “vidējā temperatūra slimnīcā”. Pagājušajā gadā Latvijā 26 % darba ņēmēju alga nepārsniedza 450 eiro mēnesī “uz rokas”. Nevienlīdzību vēl vairāk palielināja Covid 19 epidēmija. To es labi redzu pēc saviem radiem, draugiem un paziņām. Tie, kuri strādāja “attālinātās” jomās, kā informāciju tehnoloģijas, interneta tirdzniecība vai psihoterapija, sāka strādāt (un attiecīgi arī pelnīt) vēl vairāk. Darbu zaudēja pavāri, viesmīļi, tūrisma gidi. Kā liecina pētījumi, Latvijā 50% cilvēku atzinuši, ka epidēmijas laikā viņu ienākumi samazinājušies, savukārt 5% apgalvo tieši pretējo - ka tie ir palielinājušies.

 

Mūžsenā dilemma - kurš vainīgs? Vai valstī kaut kas nogājis greizi kļūdainas politikas dēļ? Varbūt pie visa vainīgi paši cilvēki? Jeb tomēr viss kopā? Saka, ka “rūpēties” (saprotams, vārdos, ne darbos) par visu cilvēci esot vieglāk nekā palīdzēt vienam konkrētam cilvēkam. Līdzīgi ar pabalstiem. Ne tikai tiesībsargam Jurim Jansonam un Satversmes tiesai, arī man tie šķiet netaisnīgi zemi. Bet es pats Latvijā zinu dažus pavisam konkrētus cilvēkus, īstus slīmestus, kuri patiesībā nebūtu pelnījuši nekādu, pat visniecīgāko pabalstu. No otras puses - nevar taču viņiem ļaut nomirt badā! Tad ko darīt? Bijušā premjerministra Andra Šķēles padomnieks Jurģis Liepnieks savā “Twitter” kontā 26. jūnijā ieraksta: “Ļoti mulsinošs Satversmes tiesas spriedums... Grūti noticēt, ka mūsdienās augstos amatos sēž cilvēki, kuri laikam tiešām nopietni domā, ka cilvēka cienīgu dzīvi var ieviest ar rīkojumu. Uzdosim Saeimai un valdībai nodrošināt Latvijā katram cilvēka cienīgu dzīvi, tiešām, kāpēc ne? Ja šo Satversmes tiesas lēmumu ņem nopietni, tad nodokļi ir jāceļ ļoti būtiski. Tas savukārt novedīs pie lielākas nabadzības un atpalicības, kas dabisks iznākums, ja populistiski jampampiņi pie lemšanas”. Katrā ziņā Latvija stāv lielu izaicinājumu priekšā- Satversmes tiesas lēmums jāsabalansē ar valsts saimnieciskajām iespējām, kas Covid-19 epidēmijas laikā diemžēl kļuvušas visai knapas.