Juris Lorencs 19.04.2022
Nesen, braucot 6. maršruta autobusā no Rīgas centra uz Biķeriem, ievēroju, ka Pļavniekos viena otrai blakus atrodas divas sabiedriskā transporta pieturas ar zīmīgiem nosaukumiem Akadēmiķa Saharova iela un Akadēmiķa Keldiša iela. Prātā ienāca doma - šie divi vārdi trāpīgi raksturo gan Krieviju un krievu tautu, gan Rietumu un Krievijas savstarpējās attiecības. Fiziķis Andrejs Saharovs (1921 - 1989) un matēmatiķis Mstislavs Keldišs (1911 - 1978) bija ģeniālas un reizē ļoti pretrunīgas personības. Veselus divdesmit gadus (1948 - 1968) Saharovs piedalījās padomju kodolieroču izstrādāšanā. Tieši viņš bija pirmās padomju ūdeņraža bumbas (H- bomb) galvenais konstruktors. Vēlāk kļuva disidents un cilvēktiesību aktīvists, par ko varas iestādes viņu izsūtīja nometinājumā uz ārzemniekiem slēgto Gorkiju, tagadējo Ņižņijnovgorodu. 1975. gada Nobela Miera prēmijas laureāts. Savukārt Rīgā dzimušais Keldišs, kuŗš nāca no ievērojamas poļu aristokratu dzimtas, nodarbojās ar ballistisko raķešu būves jautājumiem. Viņa vadībā padomju matēmatiķi rēķināja raķešu trajektorijas, kuŗām vajadzēja nogādāt Saharova būvētās bumbas uz Londonu, Vašingtonu un Ņujorku. Tad kas viņi bija? Zinātnieki, kuŗi vienkārši darīja savu darbu. Vai tomēr noziedznieki? Un vai šo cilvēku vārdā būtu jāsauc neatkarīgās Latvijas galvaspilsētas Rīgas ielas? Kāpēc viņi izpelnījušies šādu godu?
Un tad nāk prātā vēl viena plašā krievu dvēsele, rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins (1918- 2008). Viņa grāmata Gulaga archipelāgs bija milzīgs trieciens padomju impērijai. Un tomēr pat Solžeņicins loloja idejas par Krievijas impērijas atjaunošanu. 2006. gadā intervijā laikrakstam Moskovskije Novosti viņš sūdzējās, ka NATO uzmācīgi izplata savu militāro spēku uz Austrumeiropu un mēģina ielenkt Krieviju. Cilvēks, kuŗš kā polītiskais emigrants ilgus gadus (1974 - 1994) atrada patvērumu Rietumos, kuŗš baudīja īpašu Vermontas štata un amerikāņu tautas viesmīlību, mūža nogalē vairs necentās slēpt savus impēriskos uzskatus. Arī viens no viskrieviskākajiem rakstniekiem, Fjodors Dostojevskis, kuŗš kopumā četrus dzīves gadus pavadīja Vācijā, Šveicē un Italijā, patiesībā neieredzēja Rietumus. Viņa vēstules uz Krieviju ir pilnas nievājošiem izteicieniem par bezdvēselisko, atpalikušo un garlaicīgo Eiropu. Arī modernās Krievijas elite lamā Rietumus un vienlaikus pērk villas Italijā, Francijā, ASV un Latvijā. Mūsu Jūrmalu iecienījušas Krievijas izklaides industrijas zvaigznes. Šajās dienās mediji ziņo par milzu bagātībām, kas tiek arestētas un konfiscētas Putinam pietuvinātiem oligarchiem Rietumos. Par finanču līdzekļiem, neskaitāmām mājām, pilīm, lidmašīnām un milzu jachtām. Runā, ka miljardierim Ališeram Usmanovam konfiscētā jachta Dilbar esot maksājusi tikpat, cik 14. aprīlī Melnajā jūrā sašautais un nogrimušais Krievijas kaŗakuģis Maskava- ap 750 miljonus eiro.
Nu ko, to vēl var saprast - Krievijas kleptokrati vienkārši grib grezni dzīvot. Bet viena lieta gan ir pārsteidzoša - ka līdzīgi rīkojas arī polītiķi un mediju cilvēki. Tie paši, kuŗi nemitīgi skandina par ideālo krievu pasauli un sapuvušajiem Rietumiem. Bijušā prezidenta Dmitrija Medvedjeva dēls Iļja Medvedjevs jau vairākus gadus pastāvīgi dzīvo ASV. Tas gan netraucē viņa tēvam, kas ir viens no Putina iekšējā loka cilvēkiem, draudēt Rietumiem ar kodolieročiem. Kremļa galvenajam propagandistam Vladimiram Solovjovam, ko dēvē par Krievijas Gēbelsu, pieder vairākas villas Komo ezera krastā Italijā. Pareizāk būtu teikt - piederēja, jo šie īpašumi jau ir konfiscēti. Londonā vēl nesen mācījās un dzīvoja Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova audžumeita. Savukārt Putina preses sekretāra Dmitrija Peskova meita no iepriekšējās laulības Liza ir iecienījusi Franciju. Pirms dažiem gadiem kopā ar māti viņa iegādājās divus miljonus eiro vērtu dzīvokli Parīzes centrā. Summa, kas nav samērojama ne ar Lizas, ne viņas vecāku ienākumiem. Kārtējais pierādījums Krievijā valdošajai korupcijai.
Vienlaikus tikpat grūti izprotama mistērija ir dažu Rietumu intelektuāļu attieksme pret Krieviju. Reiners Marija Rilke, Stefans Cveigs, Romēns Rolāns, Ivs Montāns, Andrē Žids, Žans Pols Sartrs, Žerārs Depardjē, Stīvens Sigāls (sarakstu var turpināt)- viņi visi savulaik jūsmojuši par īpašo, par svēto Krieviju. Dažiem šķita, ka tā sevī glabājot apslēptus garīgos dārgumus, citiem - sociālo taisnīgumu vai konservātīvas vērtības. Šajā attieksmē vērojama dīvaina pieķeršanās, dievināšana - un reizē bailes, pat nepatika. Pieminēto vientiešu labvēlību gan nebija grūti iegūt. Parasti pietika ar goda izrādīšanu un kaviāra diplomātiju, ar greznām pieņemšanām PSRS, vēlāk Krievijas vēstniecībās, ar apmaksātiem ceļojumiem uz strādnieku paradīzi. Tad jau dziļākas izpētes vērts drīzāk ir jautājums, kāpēc tādi polītiķi kā Gerchards Šrēders, Angele Merkele, Silvio Berluskoni vai Donalds Tramps izrādīja neparastu pretimnākšanu Krievijai. Daži, kā Marija Lepēna un Viktors Orbans, to turpina darīt joprojām.
Un tagad kāda mazliet neparasta, pat komiska ziņa. Izrādās, uz nogrimušā kaŗakuģa Maskava esot atradusies svētā relikvija, neliela šķemba no Kristus krusta, kam vajadzējis sargāt kuģi no raķetēm. Pirms dažiem gadiem to par 40 miljoniem ASV dolaru nopirkuši anonīmi labdari un uzdāvinājuši Krievijas kaŗa flotei. Tagad, kad Maskava guļ Melnās jūras dzelmē, Krievijā sākusies sabiedrības viļņošanās. Bet ne jau par bezjēdzīgo kaŗu vai zaudētajām dzīvībām. Tie taču ir sīkumi! Radušās aizdomas, ka relikvija, iespējams, bijusi viltota. Izskan aicinājumi drošības iestādēm sākt izmeklēšanu un atrast vainīgos. Tas nav joks, bet reālitāte. Kā 19. gadsimtā rakstīja dzejnieks Fjodors Tjutčevs- ar prātu Krieviju nesaprast, tai var tikai ticēt. Tāds nu ir mūsu dīvainais kaimiņš.
Atpakaļ
.jpg)
