Desmit gadi Eiropā
kārlis streips    06.05.2014

 

Šā gada 1. maijā Latvijā varējām atzīmēt desmitgadi kopš mūsu valsts iestājās Eiropas Savienībā.  Laikā kopš tam esam piedzīvojuši gan nekustāmā īpašuma “burbuli,” gan augstprātīgu valsts vadošo politiķu pārliecību par “septiņiem trekniem gadiem,” gan arī krīzi, kuras rezultātā Latvijas iekšzemes kopprodukts samazinājās vairāk nekā jebkuras citas ES dalībvalsts IKP.  Desmit gadu laikā Latvija ir saņēmusi pasakainu summu naudas dažādu projektu ieviešanai, runa ir gan par masīviem infrastruktūras projektiem, gan arī par lauksaimniecības projektiem, gan arī par zemāka līmeņa un lētākiem pasākumiem.  Eiropas Savienības atvērtais tirgus mūsu uzņēmējiem ir nozīmējis plašākas noieta iespējas, ja vien uzņēmēji ir bijuši pietiekami prasmīgi tās izmantot.  Jauniešiem Erasmus u.c. programmu kontekstā ir bijušas sen nepieredzētas iespējas mācīties ārzemēs un tā iegūt plašāku pasaules skatu.  Un, jā, ES atvērtais darba tirgus ir nozīmējis, ka no mūsu valsts ir emigrējuši burtiski simtiem tūkstoši cilvēku.

 

Šajās dienās, kā jau tas šķiet loģiski esam, Latvijā ir bijušas plašas sarunas par to, kāds tad no dalībvalsts statusa Eiropas Savienībā ir bijis tā dēvētais “sausais atlikums.”  Pirmdienā pirms minētās desmitgades manā televīzijas raidījumā “Skats no malas” (ja kāds to nav redzējis, tad to var atrast internetā – www.ltv.lv) kolēģi žurnālisti teica, ka visā visumā tā ir bijusi pozitīva pieredze, ja šodien būtu par iestāšanos ES jābalso atkal, tie visi kā viens atkal balsotu “jā.”  Taču minētā masu emigrācija ir cita starpa nozīmējusi, ka daudzviet Latvijā lauku teritorijas ir burtiski iztukšotas, un tāpēc vērts jautāt, ja reiz ES lauksaimniecībai piedāvā visvisādas iespējas, tad kāda no tā jēga, ja laukos nav neviena, kas tās var izmantot?  Tiesa, valsts pārstāvji šajās dienās ir lepni teikuši, ka ES fondu apgūšanas ziņā Latvija esot pirmrindniece, tomēr minētā problēma ir tāda, kāda tā ir, vēl jo vairāk tāpēc, kā visiem zināms, ES maksājumu ziņā Latvija visus šos gadus ir bijusi stipri apdalīta.  Maksājumi mūsu valstī ir bijuši krietni zem Eiropas vidējā līmeņa, arī tas pietiekami daudziem lauku ļaudīm ir licis meklēt iespējas citur.

 

Tomēr visu kopā sarēķinot, nav nekādu šaubu, ka lēmums iestāties Eiropas Savienībā nepārprotami bija pareizais.  Ja par naudas lietām, tad pagājušajā nedēļā manā radio raidījumā “7 dienas Eiropā” (to, savukārt, var atrast Latvijas radio mājaslapā) Eiropas Komisijas vadītāja Latvijā stāstīja, ka kopējā no ES fondiem saņemtā summa ir bijusi vienāda ar viena gada Latvijas republikas valsts budžetu, tātad – aptuveni septiņi miljardi eiro.  Kā jau minēju, tas mūsu valstij ir ļāvis finansēt ļoti daudz ko, tajā skaitā ūdens saimniecības sakārtošanu, valsts ceļu tīkla uzlabošanu, lauku vides pilnveidošanu un diversificēšanu un ļoti daudz ko citu.

 

Kas attiecas uz emigrantiem, man nekad nav radusies vēlme viņus kritizēt.  Ir tiesa, ka lielā mērā savu laimi citur meklēt ir devušies ambiciozi cilvēki, kuru darbs Latvijā arī būtu augstā vērtē.  Tā, piemēram, daudzviet ārpus Latvijas strādā augsti izglītoti ārsti un medmāsas, jo godīgi sakot kvalificēts ķirurgs, piemēram, Londonā vienā dienā var nopelnīt tikpat daudz, cik viņš Latvijā strādājot nopelnītu mēneša vai divu laikā.  Tomēr arī zemākas kvalifikācijas ļaudīm darbs Anglijā vai Zviedrijā ir nozīmējis krietni lielāku peļņu nekā būtu iespējama tepat mājās.  Ziņots, ka minētajā laika posmā Latvijas iedzīvotāji no ārzemēm atpakaļ uz Latviju ir nosūtījuši četrus miljardus eiro.  Pats pazīstu jaunieti, kurš apsardzes darbu strādājot Londonā, savai mātei palīdzēja nomaksāt dzīvokļa parādu, un tādu piemēru ir neskaitāmi daudz.  

 

Dalībvalsts statuss arī ir nozīmējis ievērojamas investīcijas mūsu valstī.  Tajos pašos laukos daudzviet saimnieko dāņi un vācieši, viņi sev līdz ved tehnoloģijas un zināšanas.  Tiesa, daudzos latviešos tas radījis kurnēšanu – pat tik tālu, ka Saeima patlaban spriež par moratorija pagarināšanu, kas ārzemniekiem liedz Latvijā pirkt lauku zemi, lai arī tas būtu pat ļoti nopietns Eiropas Savienības noteikumu pārkāpums – tomēr nekas traģisks tomēr nav noticis tāpēc, ka laukos darbojas arī citu valstu pārstāvji.

 

Taču par visu vairāk ir jādomā par to, kāda mūsu valsts būtu tādā gadījumā, ja pirms desmit gadiem tā nebūtu iestājusies Eiropas Savienībā.  Pirmkārt, nebūtu bijis tā papildu valsts budžeta.  Otrkārt, ja arī ārpus ES esot Latvija vēlētos tur tirgoties, tai tāpat nāktos ievērot visus attiecīgos noteikumus, vien apstākļos, kuros mūsu valsts pārstāvjiem nav iespējas, tos ietekmēt.  To parāda Norvēģijas piemērs.  Pirms vairākiem gadiem es tur intervēju i tos, kas savu valsti vēlētos redzēt ES sastāvā, i tos, kuri pret to iebilst, taču abos gadījumos ļaudis man stāstīja vienu un to pašu – 70 procenti Norvēģijas likumu būtībā tiek rakstīti nevis Oslo, bet gan Briselē.  Treškārt, kā to minētajā televīzijas raidījumā pateica kolēģis Sandris Metuzāls, ir skaidrs, ka Latvijas valdībai šajā ziņā nav un nebija nekāda “plāna B.”  Kā sakārtot valsts tautsaimniecību ārpus ES?  Kā Latvija būtu pārdzīvojusi masīvo ekonomisko krīzi, ja tai nebūtu bijis pieejams ES tirgus?  Un vēl vairāk, vai ārpus ES mūsu valsts būtu tikpat lielā drošībā, kādā tā ir patlaban?  Protams, esam arī NATO dalībvalsts, taču tas būtu vārgs mierinājums valstij, kura ārpus ES gandrīz noteikti būtu krietni trūcīgāka nekā tā ir patlaban.

 

Vārdu sakot, iestāšanās Eiropas Savienībā bija laba un pareiza lieta.  Taču ir arī jautājums par to, kā mūsu valsts ietekmē to, kas notiek attiecīgajos procesos.  Protams, mums, tāpat kā visām ES dalībvalstīm, ir savs komisārs, Andris Piebalgs vispirms bija atbildīgs par enerģētikas, bet pēc tam – par attīstības lietām.  Mūsu valsts premjerministri un nozaru ministri aktīvi piedalās visās attiecīgajās sēdēs, to pašu dara viņu padotie.  Tas nebija bez mūsu pašu cilvēku uzstājības, ka jaunajā ES daudzgadu budžetā Latvijai tomēr tika izcīnīti krietni labāki lauksaimniecības finansēšanas noteikumi.

 

Un ir arī mūsu valsts pārstāvji Eiropas Parlamentā, un tas patlaban ir ļoti būtisks jautājums, jo jau šomēnes mēs ievēlēsim tos astoņus cilvēkus, kuri mūs tur pārstāvēs nākamo piecu gadu laikā.  Pašreizējā EP sasaukumā Latvijai ir deviņi, bet pēc jaunajām vēlēšanām būs astoņi deputāti (par vienu mazāk tāpēc, ka mūsu valsts iedzīvotāju skaits kopš pēdējām vēlēšanām ir krietni sarucis).  Nezinu, cik daudzi Laika un Brīvās Latvijas lasītāji plāno piedalīties šajās vēlēšanās, bet vēlos visus aicināt, pret to atteikties ar vislielāko atbildības sajūtu.  Kā jau vienmēr, vēlēšanās piedalās vesela plejāde sarakstu, lieki teikt, ka daži no tiem ir krietni mazāk nopietni nekā citi.  Tā, piemēram, censoņi no vienas partijas sola Eiropas Parlamentā panākt, ka pensionāri Latvijā saņem tādas pašas pensijas kā, teiksim, pensionāri Francijā vai Vācijā.  Tas, ka par šādām lietām EP nespriež, šos ļaudis acīmredzot netraucē, un tas savukārt nozīmē, ka vai nu viņi vienkārši nezina, ar ko nodarbojas iestāde, kurā viņi cer iegūt mandātu, vai arī viņi to zina un tāpēc vienkārši melo.

 

Tāpēc mans ieteikums un lūgums būtu tomēr izvēlēties kādu no tām partijām, kuras ir uzskatāmas par nopietnām.  Pirmkārt tas ir sakāms par Vienotību.  Vienotībai pirmie septiņi kandidāti ir Valdis Dombrovskis, Sandra Kalniete, Artis Pabriks, Krišjānis Kariņš, Kārlis Šadurskis, Inese Vaidere un Ojārs Kalniņš.  Visos gadījumos tie ir cilvēki ar starptautisku vārdu un reputāciju, S. Kalniete, K. Kariņš, K. Šadurskis un I. Vaidere Eiropas Parlamentā darbojas jau patlaban, un ne bez ievērojamiem rezultātiem.  Ja savukārt labāk tīk Nacionālā apvienība, tur pirmais kandidāts tāpat ir pieredzējis EP deputāts Roberts Zīle.  EP deputāts Ivars Godmanis šogad nekandidē, pārējie ir izkaisīti pa tā dēvēto “krievvalodīgo” sarakstiem un tāpēc šo laikrakstu lasītājiem diez vai ir interesanti.  Un visām pārējām partijām pieredzes Eiropā nav vispār, vai arī tā ir stipri nosacīta.  Nākamajam EP sasaukumam būs ļoti daudz ļoti nopietna darba, būtu augstākā mērā vieglprātīgi turp sūtīt cilvēkus bez nepieciešamajām zināšanām un pieredzes.  Vienotība, NA.  Godīgi sakot, citus variantus neredzu.