Davosā spiesti runāt par Ukrainu
Juris Lorencs    24.01.2023

 

 

Šveices kūrotpilsētiņā Davosā noslēdzies kārtējais Pasaules ekonomikas forums (World Economic Forum), ko parasti dēvē vienkārši par Davosas forumu. Patiesībā tā ir starptautiska nevalstiska organizācija, kaut kas līdzīgs domnīcai (think tank). Dažkārt Davosas forumam piedēvē teju vai pārdabiskas spējas – ka tas spēlējot slepenas “pasaules valdības” lomu, ka tieši starp Alpu sniegiem tiekot pieņemti paši svarīgākie polītiskie, saimnieciskie un finanču lēmumi, tās lielās spēles noteikumi, pēc kuŗiem esot spiestas dzīvot valstis un tautas. Protams, tie ir pārspīlējumi, kas radušies pamatā divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ielūgumu uz forumu nav iespējams nopirkt vai sadabūt, to var tikai saņemt. Iespējams, dažkārt arī izlūgties. Tas rada intrigu un reizē illūziju, ka aicināti tiek tikai “svarīgākie no svarīgajiem”. Otrkārt, visus gaŗos pastāvēšanas gadus forums kā organizācija un tā dibinātājs, vācu tautsaimnieks Klauss Švābs un viņa domubiedri, ir iestājušies par liberālu demokratiju, brīvu presi, ceļošanas iespēju atvieglošanu, tirgus saimniecību, konkurenci, tirdzniecību bez barjērām un tarifiem, ideju, technoloģiju, kapitāla un darbaspēka netraucētu kustību. Savelkot vienā vārdā - par globālizāciju. Laikos, kad daudzi cilvēki vairs nejūtas noteicēji par savu likteni, tas var radīt aizdomas.

 

Taču pirms dažiem gadiem šī stabilā “Davosas ideju” konstrukcija sāka ļodzīties. Vispirms pasauli pārņēma “klimata katastrofas” drudzis. 2019. gada janvārī Davosas forumā nopietni vīri un sievas pazemīgi klausījās, kā sešpadsmit gadus vecā zviedru pusaudze Grēta Tūnberga viņus bargi strostē un eksaltēti sauc: “Mūsu māja ir liesmās!”(Our House Is On Fire!). Meitene vēl paspēja uzstāties Davosas forumā 2020. gada janvārī. Bet tajā brīdī viņas laiks patiesībā jau bija aizgājis. Visu kājām gaisā sagrieza Covid-19 pandēmija. Pasaule uz diviem gadiem iegrima baiļu un ierobežojumu (kā tagad izrādās - bieži vien absurdu un muļķīgu) skavās. Bet ir interesanti, ka tieši pandēmijas laikā Davosas foruma ekspertu galvās dzima ideja par “lielo restartu” (The Great Reset), kas pilnībā izmainīšot pasauli. Karantīnas, vakcinācijas sertifikāti, digitālā kontrole un izsekošana, attālinātais darbs,  ekonomikas bremzēšanās un tai sekojošā oglekļa dioksīda izmešu samazināšanās likās iezvanām jauna laikmeta sākumu. K. Švābs pat sacerēja grāmatu “Covid19: lielais restarts”, kas iznāca 2020. gada vidū. Bet tad pienāca 2022. gada 24. februāris. Eiropā sākās kaŗš, Krievija iebruka Ukrainā, un kārtis uz pasaules polītikas galda atkal tika sajauktas. Tagad “lielā restarta” vietā Davosā tiek runāts par Ukrainu.

 

Patiesībā “lielais restarts” būs. Tikai tā centrā nebūs digitālā revolūcija, bažas par klimatu, “zaļā domāšana”, veģetārisma/vegānisma kults vai jaunas karantīnas, ko izraisīs kārtējās Covid-19 mutācijas, bet gan Krievijas-Ukrainas kaŗš. Jo šī kaŗa iznākums mainīs visu. Ja Krievija uzvarēs, ja tās kaŗavīri aizsoļos līdz Polijas vai Rumānijas robežām, mēs esam jauna pasaules kaŗa priekšvakarā. Ar milzīgām konsekvencēm Eiropai un jo īpaši Latvijai. Un otrādi - ja Krievija tiks sakauta, pasaulē tiks pārskatīta globālās drošības sistēma. Pati Krievija, iespējams, sairs un ieslīgs chaosā. Kritīs Lukašenko režīms Baltkrievijā. Tas būs sāpīgs, pat bīstams process. Bet citu alternatīvu, vidusceļa, vienkārši nav - vai nu Krievija uzvar, vai zaudē. Latviju Davosā pārstāvēja Valsts prezidents Egils Levits. 18. janvārī viņš apmeklēja Ukrainas māju, kur diskusijas laikā atbalstīja īpaša starptautiska tribunāla izveidi Krievijas agresijas Ukrainā izmeklēšanai. Prezidents norādīja, ka tribunāls, kas būtu kompetents izmeklēt un iztiesāt Krievijas noziegumus, nepieciešams tāpēc, ka “Ukraina un visa pasaule ir pelnījusi taisnīguma atjaunošanu”.

 

Tas, ka Davosas elite laikus nespēja prognozēt notikumu attīstību Krievijā, vienlaikus spītīgi atsakoties ieklausīties brīdinājumos, kas nāca no Eiropas austrumiem, liecina par tās atrautību no reālās dzīves. Amerikāņu polītologs Semjuels Hantingtons 2004. gadā publicētajā esejā “Mirušās dvēseles: Amerikas elites denacionalizācija” (“Dead Souls: The Denationalization of the American Elite”) rakstīja, ka globālā ekonomika esot radījusi jaunu eliti, ko viņš dēvēja par “Davosas cilvēkiem” un “zelta apkaklītēm”. Davosas foruma interneta mājaslapā varam lasīt, ka to vada “Pilnvaroto padome, izcilas personas, kuŗas darbojas kā foruma vērtību aizbildņi un pārrauga foruma darbu globālās pilsonības veicināšanā”. Šo “vērtību aizbildņu” vidū ir arī viens no pasaules bagātākajiem cilvēkiem, indiešu uzņēmējs Mukešs Ambani. Viņa bagātība - ap 90 miljardi ASV dolaru. Taču Ambani kļuva slavens ne jau ar savu bagātību, bet gan ar veidu, kā viņš ar to izrīkojas. Proti, ar pasaulē dārgāko privātmāju, kas izmaksājusi ap 2, 6 miljardus ASV dolaru.

 

2010. gadā pabeigtā ēka patiesībā ir 172 metrus augsts debesskrāpis un atrodas 20 miljonu apdzīvotajā Indijas metropolē Mumbajā, prestižajā Malabara pakalna rajonā, netālu no okeāna. Debesskrāpī dzīvo piecu cilvēku lielā Ambani ģimene, ēkas apkalpojošais personāls - 600 cilvēku. Indijā Ambani asociējas ar divām lietām. Pirmkārt, ar prasmi taisīt naudu. Otrkārt - ar teju vai absolūtu iejūtības trūkumu pret vienkāršās tautas vajadzībām. Raugoties no Rietumu cilvēka skatu punkta - arī ar gaumes trūkumu. Šo rindu autors ir pabijis Mumbajā un redzējis Ambani piederošo debesskrāpi. Toreiz pieķēru sevi pie domas - kāda jēga dzīvot mājā, no kuŗas logiem redzama jūra, bet tajā nav iespējams peldēties? Jo netālajā pludmalē ūdeņi katru dienu izmet desmitiem tonnu plastmasas atkritumu, pats smilšu liedags ir “nomīnēts” ar cilvēku izkārnījumiem. Dažus kilometrus uz ziemeļiem atrodas Dāravī graustu rajons, kur divu kvadrātkilometru territorijā bez ūdensvada un kanalizācijas dzīvo viens miljons cilvēku. Tiek uzskatīts, ka tā ir visblīvāk apdzīvotā vieta uz pasaules. Pūšot ziemeļu vējam, Ambani kungs var baudīt no Dāravī nākošos “aromātus”. Lai Dievs pasargā mūs no šādiem “globālās pilsonības” veicinātājiem! Vienu gan Ambani nevar pārmest. Viss, ko viņš savā dzīvē ir sasniedzis, iegūts paša spēkiem, bez nodokļu maksātāju naudas. Un tas jau nav maz.