Dānijas iecirtība, Latvijas neizdarība, pa vidu – sievietes liktenis
Kārlis Streips    28.01.2020

 

 

Pirms apmēram mēneša Facebook atrakstīja kāda sieviete ar lūgumu pārtulkot no latviešu uz angļu valodu dokumentu, kas bija saistīts ar tiesvedības procesu, kuŗā iekūlusies viņas māsa. Tā es uzzināju par Kristīni Misāni. Viņa patlaban atrodas stingra režīma cietumā Dānijā. Par kādu grēku? Kristīne nonākusi neapskaužamā situācijā, kas būs pazīstama ne vienai sievietei vien, proti, cittautu vīrs, izrādās, ir ar vardarbīgām nosliecēm. Tieši tā gadījās Kristīnei Dienvidāfrikā. Lai gan no šīs valsts policijas viņa saņēma orderi, kas „draugam” liedza viņai pat tuvoties, viņš to ignorēja, un 2018. gada maijā Kristīne paņēma viņu kopīgo meitiņu, iekāpa lidmašīnā un atlidoja uz Latviju. Viņai arī ir otrs bērns, no citām attiecībām. Minētā gada decembrī Kristīne gribēja lidot uz Mozambiku, kas kaimiņos Dienvidāfrikai un kur viņa ilgus gadus bija dzīvojusi un vadījusi biznesu. Taču Kopenhāgenas lidostā policija viņu aizturēja, jo bijušais draugs bija panācis Dienvidāfrikas sūdzību starptautiskajā Interpola policijas aģentūrā ar apgalvojumu, ka Kristīne ir nolaupījusi bērnu, viltojusi dokumentus un citādi noziegusies pret "nabaga" vīrieti. Kopš tā laika sieviete sēž cietumā, ir nosirmojusi. Varu iedomāties!

 

Te „samežģījušies” divi atsevišķi jautājumi. Pirmkārt, par šķietamu Latvijas valsts neizdarību vai vismaz par ļoti smagiem robiem likumdošanā. Jau 2019. gada janvārī Dānija nosūtīja vēstuli Latvijas Ģenerālprokuratūrai ar piedāvājumu Latvijas pilsoni Kristīni Misāni nosūtīt uz Latviju, lai kriminālvajāšanu attiecībā uz Āfrikā inkriminētajiem noziegumiem varētu uzsākt te. Tas nebūtu nekas neparasts starpvalstu attiecībās. Taču Latvijas Ģenerālprokuratūra pateica - nē. Formālais iemesls - lai būtu pamats Latvijas pilsoni izprasīt no citas valsts, pārkāpumam būtu jābūt pietiekami smagam, tādam, lai iespējamais sods būtu vismaz viens gads cietumā. To, ka Kristīne savu bērnu izveda no Dienvidāfrikas, Latvija uzskata nevis par nolaupīšanu, bet gan par saskarsmes tiesību pārkāpšanu. Par to Latvijā paredz sodu līdz trīs mēnešiem cietumā. Līdz ar to prokurors Kaspars Kalniņš nolēma, ka nav iemesla pieprasīt sievietes izdošanu. Pagājušā gada beigās Ģenerālprokuratūra lūdza Dāniju nodrošināt Kristīnes neizdošanu Dienvidāfrikai tāpēc, ka tur notiek cilvēktiesību pārkāpumi. Taču lēmumu par viņas izdošanu vai neizdošanu Latvijai prokuratūra nemainīja. Tas šķiet visai savdabīgi, lai neteiktu vairāk. Kristīne Misāne un līdz ar to arī viņas meita un dēls ir Latvijas Republikas pavalstnieki.

 

Tikai pēdējo nedēļu laikā mūsu valdība sarosījusies. Valsts prezidents Egils Levits šo jautājumu pārrunāja ar Dienvidāfrikas ārlietu ministri, kad viņi tikās Davosas konferencē Šveicē. Pagājušajā nedēļā Saeima nolēma Ārlietu komisijai un Juridiskajai komisijai nodot likumprojektu ar nosaukumu "Par Latvijas Republikas rīcību gadījumos, kad kāda cita Eiropas Savienības dalībvalsts lemj par Latvijas pilsoņa izdošanu trešajai valstij kriminālvajāšanai". Likumprojektā būtībā paģērēta valsts iestāžu tūlītēja rīcība: "Tiklīdz Ģenerālprokuratūra ir saņēmusi informāciju no citas Eiropas Savienības dalībvalsts par Latvijas pilsoņa aizturēšanu nolūkā izdot viņu trešajai valstij [..], Ģenerālprokuratūra nekavējoties, bet ne vēlāk kā 48 stundu laikā no informācijas saņemšanas brīža, izdod Eiropas apcietinājuma orderi (lēmumu) attiecībā uz šo Latvijas Republikas pilsoni nolūkā nodot viņu Latvijas Republikai kriminālvajāšanai". Te arī uzskaitīti dažādi principi, kādi ir domas pamatā: Latvijas Republikas pilsoņa interešu prioritātes princips, Latvijas Republikas iestāžu efektīvas sadarbības princips, Cilvēktiesību ievērošanas princips, kā arī Eiropas Savienības pamatprincipu ievērošanas obligātums. Šo pamatprincipu starpā ir Eiropas Savienības Pamattiesību chartā garantētais princips, ka "nevienu Eiropas Savienības pilsoni nedrīkst izdot kādai citai valstij, ja ir liela iespējamība, ka attiecīgo pilsoni tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies vai sodīs". 

 

Dienvidāfrika noteikti atbilst jēdzienam "citādi necilvēcīgi vai pazemojoši [..] izturēsies vai sodīs." Aizpērn nevalstiskā organizācija Africa Check publicēja ziņojumu, kuŗā, cita starpā, konstatēts, ka Dienvidāfrikas cietumos gultas ir 119 134 cietumniekiem, bet cietumnieku ir 160 280! Bieži vien notiek kautiņi, ir lipīgu slimību epidēmijas. Neviens cietums nav paradīze, bet acīmredzot Dienvidāfrikas cietumi nu nepavisam nav vieta neaizsargātai sievietei. 

 

Otrs - Latvijā ir patversmes, kuŗās patvērumu gūst sievietes, kuras, tāpat kā Kristīne, ir mukušas no vardarbīga vīrieša. Kristīne Misāne nebūt nav vienīgā sieviete pasaules vēsturē, kuŗai tā gadījies. Daiļā dzimuma pārstāvēm mūsu pasaulē ir bijis jātiek galā ne tikai ar vardarbību, bet arī ar citām problēmām. Amerikā jau vairākus gadus briest tā dēvētā me too jeb  "es arī" kustība, ko iesāka Holivudas aktrises sakarā ar nu jau bēdīgi slaveno producentu Hārviju Veinsteinu. Un, kā izrādās, ne vien vīriešu uzmākšanās sievietēm  - arī vīriešiem - nebūt nav rets gadījums. 

 

Droši vien ir cilvēki, kuŗi par Kristīni Misāni domā "pati vainīga" kategorijās. Vai tad nevarēji paredzēt? Visticamāk nevarēja gan. Sirds ne vienmēr ir racionāla, un kā teicis mūsu klasiķis Rūdolfs Blaumanis, „Žogam, ko prāts uzceļ jūtas viegli kāpj pāri.” Galvenais Kristīnes Misānes lietā ir fakts, ka Latvijas Republikai tomēr ir pavisam konkrēts pienākums rūpēties par saviem pilsoņiem i patikšanās, i nepatikšanās. Taču ir arī iemesls padomāt, kā pasaule izturas pret savām mātēm, vecmāmiņām, māsām un meitām. Attiecībā uz vardarbību, Latvijas polītikāņi ir bijuši spītīgi iecirtīgi, neratificējot Eiropas Padomes tā dēvēto Stambulas konvenciju par vardarbības izskaušanu, jo tie tur sakās saskatām iespējamas problēmas ar "dženderismu" un sazin vēl ko. Tas mums nedara godu. Bet šobrīd pats, pats galvenais ir – vediet Kristīni mājās!