Dancis ap “Progresīvajiem”
Juris Lorencs    25.10.2022

 

 

Kopš 14. Saeimas vēlēšanām apritējis teju vai mēnesis, bet partijas joprojām atrodas nākamās valdības modeļa meklējumos. Par premjēru daudz maz valda skaidrība. Ļoti iespējams, ka prezidents Egils Levits uzticēs veidot valdību Krišjānim Kariņam no “Jaunās Vienotības”. Tāpat zināms, ka nākamās valdības kodolā būs trīs labēji polītiskie spēki - “Jaunā Vienotība” (26 vietas Saeimā), Apvienotais saraksts (15 vietas) un Nacionālā apvienība (13 vietas). Tikmēr turpinās stīvēšanās par ceturtā koalīcijas partneŗa, partijas “Progresīvie” (10 vietas) iesaistīšanu valdībā, īsts riņķa dancis. “Progresīvos” koalīcijā vēlas redzēt “Jaunā Vienotība”, tam pretojas Apvienotais saraksts un Nacionālā apvienība. Savu vēlmi “Jaunā Vienotība” un K. Kariņš pamato ar to, ka “Progresīvo” piesaistīšanas gadījumā valdībai Saeimā būtu 64 balsis, pārliecinošs vairākums.

 

Tomēr šis arguments īsti neiztur kritiku. Tepat kaimiņos Zviedrijā 11. septembrī notika parlamenta vēlēšanas, kuŗās uzvarēja labēji centriskais bloks. 17. oktobrī Zviedrijas parlaments valdības vadītāja amatā apstiprinājis Moderātu partijas līderi Ulfu Kristersonu. Jauno valdību veido četri polītiskie spēki: Zviedru demokrati (73 vietas parlamentā), Moderātu partija (68), kristīgie demokrati (19) un liberāļi (16). Tātad valdības koalīcijai ir 173 no 349 parlamenta vietām. Tas nav īpaši liels pārsvars- tikai 50, 4 % no kopējā balsu skaita. Un tomēr nav dzirdēts, ka Zviedrijā notiktu diskusija par vēl kādas partijas iesaistīšanu valdošajā koalīcijā. Tā sakot- “stabilitātes dēļ”. Zviedrija ir valsts ar senām demokratijas tradicijām. Ja vēlēšanu rezultāti liecina, ka polītiski viendabīgai koalīcijai pietiek balsu, tad tāda ir tautas griba. Saprotams, lai nodrošinātu stabilu valdības darbu, valdību veidojošajām frakcijām parlamentā ir pienākums būt īpaši disciplinētām. Pastāv acīmredzamas patiesības, kas pārbaudītas daudzās zemēs un visos laikos. Jo plašāka un polītiski neviendabīgāka ir valdības koalīcija, jo mazāka ir tās spēja pieņemt operatīvus lēmumus. Tātad runas par “plašo” un “stabilo” koalīciju ar 64 balsīm ir tikai iegansts. Acīmredzot vēlme piesaistīt (vai tieši otrādi- atraidīt) valdībā “Progresīvos” slēpjas citur. Lieta tāda, ka “Jaunā Vienotība” kompānijā ar “Progresīvajiem” polītiski jūtas ērtāk nekā ar Apvienoto sarakstu un Nacionālo apvienību. Plašā 64 balsu koalīcijā “Jaunajai Vienotībai” un “Progresīvajiem” kopā būtu 36 balsis, kamēr Apvienotajam sarakstam un Nacionālajai apvienībai- 28 balsis. Savukārt triju partiju koalīcijā “Jaunā Vienotība” ar savām 26 balsīm paliktu mazākumā pret Apvienotā saraksta un Nacionālās apvienības 28 balsīm. Iespējams, “Jaunā Vienotība” baidās, ka tā dažkārt var tikt “piespiesta pie sienas”.

 

Ja ieskatāmies “Progresīvo” programmā, redzam, ka tā ir visnotaļ laikmetīga un aktuāla. Personīgi es zem daudziem ieteikumiem varētu parakstīties kaut tūlīt. Piemēram, arī es atbalstu ierosinājumu ierobežot azartspēles. Programmā ir daudz solījumu paaugstināt cilvēku labklājību, samazināt nodokļus utt. Diemžēl nav atbildēts uz jautājumu - kur tam visam ņemt naudu. Raugoties no šī viedokļa, “Progresīvo” programma vērtējama kā kreisa. Savulaik vairāki “Progresīvo” polītiķi iestājušies par to, lai nepilsoņiem būtu iespēja balsot pašvaldību vēlēšanās. Savukārt partijas līdzvadītāja Antoņina Ņenaševa, kas savulaik darbojās partijā “Saskaņa”, aicinājusi latviešus apgūt krievu valodu, jo “daudzi tautieši slikti pārvalda latviešu valodu”. Komentējot šos izteikumus, Nacionālās apvienības deputāts Jānis Dombrava savā Twitter 14. oktobrī ieraksta: “Polītikā spēja uzticēties ir ļoti būtiska, ja reiz šī uzticība ir sagrauta, tad to ir ļoti grūti atjaunot”. Tomēr izskatās, ka vislielāko triecienu četru partiju koalīcijas modelim deva televīzijas diskusija, kas notika dažas dienas pēc vēlēšanām. Tajā Saeimas deputāte no partijas “Progresīvie” Jana Simanovska dedzīgi iestājās par izmaiņām likumdošanā, kas paplašinātu nepilngadīgu jauniešu tiesības mainīt dzimumu. Tēma, kas Latvijas sabiedrībā ir izteikti nepopulāra. Turklāt tā tikusi aktuālizēta nevietā un un nelaikā, kad cilvēkus nodarbina augošie rēķini, bet netālu no Latvijas robežām plosās kaŗš.

 

Interesanti, ka, rēķinot uz vienu nodoto vēlētāju balsi, vismazāk naudas šajās vēlēšanās iztērējuši tieši “Progresīvie”- tikai 0, 20 eiro. Visvairāk- divas Saeimā neiekļuvušās partijas, Konservātīvie (6, 9 eiro) un “Attīstībai/ Par” (7, 9 eiro). Starpība milzīga. Kas tad bija “Progresīvo” kampaņas panākumu pamatā? Pirmām kārtām prasmīgas aktīvitātes sociālajos tīklos. Latvijas likumdošana, kas rēgulē vēlēšanu kampaņu finansēšanu, veidota vēl pirms viedtālruņu un sociālo tīklu laikmeta iestāšanās. Faktiski ierobežojumi, kas attiecināmi uz reklāmas izvietošanu drukātajā presē, publiskajā telpā, radio, televīzijā un interneta portālos, jau kļuvuši archaiski. Jo daudzi vairs nelasa laikrakstus, aizvien retāk tiek ieslēgts televizors. Tā vietā nācis Facebook, Twitter, Instagramm, Youtube. Iespējams, tieši sociālie tīkli izskaidro, kāpēc šajās vēlēšanās 28 % balsu saņēmuši polītiskie spēki, kas nav pārvarējuši 5 % barjēru, tātad nav iekļuvuši Saeimā. Agrāk teica - “sīkpartijas”. Un tomēr šo partiju kandidāti spējuši mobilizēt ne tikai savus radus, draugus un paziņas, bet teju katru trešo Latvijas vēlētāju. Atziņa, ko esam guvuši pēc šīm vēlēšanām - mēs dzīvojam jaunā reālitātē, kuŗā vairs nedarbojas klasiskās polītiskās kampaņas. Latvija gan nav nekāds izņēmums. Patiesībā visā pasaulē tradicionālie polītiskie spēki, to ideoloģijas atrodas lielu izaicinājumu un pārmaiņu priekšā.