Cik ilgi vēl?
Kārlis Streips    16.01.2018

 

Vispirms, mīļie lasītāji, laimīgu Jauno gadu! Mēs dzīvojam pagalam nemierīgā pasaulē, un pirms ķerties pie šī komentāra galvenās temas, atminēsimies, ka sestdien, 13. janvārī,  dzīve paniski nemierīga kļuva Havaju salu iedzīvotājiem Amerikā, kuŗi pamostoties savos mobilajos telefonos, televīzijā un radio saņēma šādu brīdinājumu: „Ballistiskas raķetes drauds tuvojas Havaju salām. Nekavējoties glābiet sevi! Šis nav pārbaudījums.” Lieki teikt, ka izcēlās haoss – cilvēki metās bēgt, droši vien saprotot, ka viņi atrodas uz salas un nekur tālu aizmukt nebūs iespējams. Kāda ģimene savāca savus mājdzīvniekus, ieslēdzās vannas istabā, cerībā, ka tur būs drošībā. tikai pēc 38 minūtēm (varam vien iedomāties, cik tās minūtes likās bezgala gaŗas!) tika paziņots, ka ir notikusi kļūda, Havaju salu Ārkārtas situāciju kontroles centrā vienkārši,  nomainoties maiņām, cilvēks  piespiedis aplamu podziņu. Pa to laiku,  kamēr salās valdīja pānika, Amerikas prezidents spēlēja golfu savā īpašumā...

 

Taču galvenā tema man šonedēļ ir cita, proti, aizgājušajās brīvdienās Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka paziņoja, ka viņa noliks EP mandātu, lai gatavotos šoruden gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Ždanoka Eiropas Parlamentā tika ievēlēta jau pirmajā piegājienā 2004. gadā, un viņa tur ir ganījusies visu šo laiku. 2004. gada EP vēlēšanās, kas notika pusotru mēnesi pēc tam, kad Latvija  iestājās Eiropas Savienībā, Ždanoka pārstāvēja polītisko organizāciju apvienību „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL), tāpat arī 2009. gada vēlēšanās. Abos gadījumos viņa bija vienīgā no minētā saraksta ievēlētā deputāte, lai gan 2009. gadā, atšķirībā no iepriekšējās reizes, viņai bija jākonkurē ar polītiķiem, kuŗi bija atdalījušies no PCTVL un izveidojuši partiju Saskaņas centrs. SC izdevās ievēlēt divus deputātus, tostarpi bēdīgi slaveno un notiesāto valsts nodevēju Alfrēdu Rubiku.

 

Taču 2014. gadā Tatjana Ždanoka kandidēja no Latvijas Krievu savienības saraksta. LKS bija jaunais PCTVL nosaukums, un daudz skaidrāk jaunais nosaukums norādīja uz partijas ideoloģiju. Ždanoka Eiropas parlamentā allaž ir vairāk pārstāvējusi Krievijas, nevis Latvijas intereses. Attiecībā uz viņu un Rubiku, starp citu, ir viena nianse, proti, atbilstoši likumam, ne viens, ne otrs no viņiem nedrīkst kandidēt Saeimas vēlēšanās, kā tas ir bijis jau sen attiecībā uz cilvēkiem, kuŗi aktīvi pretojušies Latvijas neatkarības atjaunošanai. Rubiks, kā zināms, tajā laikā bija viena no vadošajām Kompartijas amatpersonām, savukārt Ždanoka bija aktīviste tā dēvētajā Interfrontē. Likums neattiecas uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām, tāpēc abi censoņi tur varēja atrast siltu vietiņu.

 

Patlaban Latvijas Satversmes tiesas darba kārtībā ir jautājums par to, vai aizliegums Tatjanai Ždanokai kandidēt vēlēšanās ir atbilstošs mūsu valsts konstitūcijai. Es personīgi uzskatu – ja trīs reizes viņa ir ievēlēta Eiropas Parlamentā (un tā nodrošinājusi sev ļoti pārtikušas vecumdienas), tad nav īpaša iemesla liegt viņai kandidēt. Jā, darboties Interfrontē bija liels grēks, bet, pirmkārt, ir pagājuši gandrīz 30 gadi, un, otrkārt, neaizmirsīsim, ka savulaik par lielu tautas patriotu pārkvalificējās Anatolijs Gorbunovs, kuŗš Padomju Savienībā karjēru pabeidza kā Kompartijas ideoloģiskais sekretārs. Viņš pratās laicīgi kažoku apmest uz otru pusi, ko Ždanoka nekad neizdarīja, un atbalsts tam pirmajam un noliegums tai otrajai mazliet ož pēc liekulības.

 

Kādi varētu Krievu savienībai būt rezultāti, ja galu galā Tatjanai Ždanokai ļaus kandidēt? 12. Saeimas vēlēšanās 2014. gada oktobrī partija saņēma 1,58 procentus balsu, tātad visai tālu zem nepieciešamajiem pieciem procentiem, kas vajadzīgi, lai vispār iegūtu mandātus parlamentā. Savukārt Eiropas Parlamenta vēlēšanās tā paša gada pavasarī savienība saņēma 6,38% balsu, tātad pietiekami lielu skaitu. Eiropas vēlēšanās togad piedalījās vien 30% vēlētāju, tāpēc savienībai pietika ar 28 303 balsīm, lai iegūtu mandātu. Piebildīšu gan, ka Saeimas vēlēšanās cilvēki krietni vairāk domās par iekšzemes, nevis starptautiskiem jautājumiem.

 

Galvenais jautājums šogad Krievu savienībai un līdzīgi domājošām organizācijām būs izglītības jautājums. Protesti pret šo lietu ir no serijas “rokas nost no krievu skolām”. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir pagājuši gandrīz 30 gadi, un man nekad nav bijis skaidrs, kāpēc vispār joprojām tiek financēta valsts izglītība svešvalodā, vienalga – kādā. Jau vairāku gadu gaŗumā vidusskolas beigu valsts eksāmeni tiek piedāvāti tikai un vienīgi latviešu valodā. Tas savukārt nozīmē, ka vismaz teorētiski ikkatrs jaunietis, kas ir ieguvis vidusskolas izglītību Latvijā, valodu prot pietiekami labi, lai nokārtotu eksāmenus, kuŗi tomēr ir visai sarežģīti. Kāpēc šāda jezga par valdības tālākiem plāniem izglītības jomā?

 

Atminēsimies, ka 2012. gadā mūsu valstī bija tautas nobalsošana par piedāvājumu krievu valodai piešķirt oficiālas valodas statusu. Toreiz kopumā nobalsoja apmēram 71 procents balsstiesīgo, no tiem trīs ceturtdaļas šai domai pateica stingru nē. Cerēsim, ka tāpat notiks arī ar Latvijas Krievu savienību šī rudens Saeimas vēlēšanās, vai nu ar Tatjanu Ždanoku sarakstā vai bez viņas. Krieviem tāpat kā jebkurai etniskai grupai Latvijā ir visas tiesības organizēt polītiskas, kultūras un cita veida organizācijas. Taču laikā, kad Krievijas agresija sit arvien augstāku vilni, tās draugi mūsu valstī būtu no parlamenta un varas jātur tā pa gabalu,  pa tālu gabalu.