Ceļā uz labāku Latviju
Juris Lorencs    12.06.2023

 

 

 

Katras tautas literatūrā ir darbi, kurus var atpazīt pēc pirmajiem teikumiem. Tādi ir arī Edvarta Virzas “Straumēni”: “Ikviens būs rāmā vasaras dienā noraudzījies ezera, upes vai dīķa dziļumā. Kad viņš kaut mirkli tur būs skatījies, viņu aizgrābs velgā atstaroto lietu skaistums un ilgāki viņš pakavēsies to aplūkošanā nekā tad, kad viņš uz visām šīm parādībām raudzītos virs zemes.” Es bieži esmu domājis par to, kapēc padomju laikos Virza bija pilnībā aizliegts, “Straumēnus” ieskaitot, bet ne Vilis Plūdons, kurš uzrakstīja rindas “Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē, mēs gribam nu paši sev likumus lemt”. Iespējams, “Straumēnu” īpašais spēks slēpjas apstāklī, ka tajā nav neviena vārda par politiku. Grāmatā tēlotā Straumēnu sēta atrodas ārpus vēsturiskā laika. Mēs nezinām, vai aprakstītie notikumi risinās 19. gadsimta nogalē, 20. gadsimta sākumā vai, teiksim, 1930. gados, kad Virza pabeidza savu darbu. Un patiesībā tas arī nemaz nav tik svarīgi. Jo autors apzināti uzbur pilnīgo, teiksmaino, ideālo Latviju, uz kuru var tikai tiekties: “Jūs jau esat ilgi raudzījušies šīs mājas sētsvidū, un jums paliekas tā, it kā, skaidrā un dziļā akā skatīdamies, jūs būtu ieraudzījuši savas tautas jaunības seju. Jā, patiešām tā ir tautas jaunība, kad jaunie neatšķeļas no vecajiem, bet kā zari pieaug viņiem klāt, un kopīgs viņiem ir klusums, un kopīga viņiem ir runāšana. Un šis gabaliņš kārtības, skaidrības un paklausības, ko jūs redzat šinī mājā, ir īsumā skatītas visas neizmērojamās debesis pāri manai vecajai latviešu zemei.” Un tieši te meklējams iemesls, kāpēc “Straumēni” padomju varai bija tik bīstami. Jo tie vēstīja par “zaudēto paradīzi”. Par Latviju, kāda tā reiz bija. Un kāda tā varēja būt, ja nebūtu okupācijas.

 

“Straumēnos”, manuprāt, atrodams viens no skaistākajiem Līgo vakara tēlojumiem latviešu literatūrā. Ieskatam daži teikumi: “Jāņu sestdienā darbi Straumēnos izbeidzās jau ap pusdienas laiku, un puiši, sakāpuši zirgiem mugurās, aizjāja tos uz upi peldināt. Paši, kaili tiem mugurā sēdēdami, viņi līkumoja pa ūdeni, un zirgi aiz patikšanas sprauslāja, kamēr ūdens no viņu spalvām izskaloja visus vasaras putekļus un sviedrus. Izkāpuši malā, viņi, brūni un melni, līdzinājās tiem kumeļiem, ar kuriem Jānis apbrauc Zemgales druvas. Straumēnu saimniece jau sen uz šo dienu bij gatavojusies, un pagrabs tagad atvēra savas durvis vaļā līdz galam. Dzeltenus kā rudens saule viņa nesa uz klēti baltos dvieļos ietītus apaļos Jāņu sierus, sviesta pilnās bļodiņas un cieti nožāvētus šķiņķus. Lieli ozola zari klētī jau iepriekš bij novietoti, un pāri gultu baltajiem pagalvjiem tie plēta savas robainās lapas, kas, pašas tumši zaļas, pilnīgi sakusa ar klēts krēslu, un tikai no svaiguma, ko tās izdvašoja, varēja manīt, ka tās tur dzīvo.”

 

Pienācis vasaras saulgriežu laiks. Brīdis, kad, kā raksta Virza, “Jānis apbrauc Zemgales druvas”. Atkal skanēs dziesmas, tiks pīti vainagi, putos alus. Kaut neliela daļiņa no Straumēnu sētas skaidrā prieka ienāks katrās mājās, kur dzīvo latvieši. Trīs lietas, kas latviešiem palīdzēja izdzīvot okupāciju laikus, - Jāņi, Dziesmu svētki un latviešu valoda. Kopš neatkarības atjaunošanas Līgo diena un Jāņi ir svinamas dienas, ar likumu noteiktas brīvdienas. Paies Jāņi, un jūlija sākumā Rīgu pārņems Dziesmu svētku gars. Mežaparka estrādē skanēs Emiļa Melngaiļa “Jāņu vakars”. Cik reizes to šoreiz atkārtos? Vienu? Varbūt divas? Svētku repertuāru vairs neapspriež kompartijas kabinetos, neviens vairs neliek dziedāt “Varen plaša mana zeme dzimtā...”. Tas, ko mēs vēl neesam pilnībā atguvuši, ir valoda. Joprojām darba sludinājumos redzam prasības pēc krievu valodas zināšanām. Tas nozīmē, ka diskriminācijai tiek pakļauti pirmām kārtām latviešu jaunieši, kuri skolā līdzās angļu valodai apguvuši nevis krievu, bet vācu vai franču valodas. Īpaši sarežģītā situācijā ir ārzemēs dzīvojošie, kuri vēlas atgriezties Latvijā, bet krieviski nezin ne vārda.

 

Lai izbeigtu šo netaisnību, gada sākumā grupa patriotiski noskaņotu cilvēku portālā manabalss.lv sāka parakstu vākšanu par jauna likumprojekta “Valsts valodas statusa nodrošināšana” virzīšanu izskatīšanai Saeimā. Kā raksta iniciatīvas autori, tā mērķis ir “nodrošināt 2012. gada 18. februāra tautas nobalsošanā pieņemtā lēmuma, ka krievu valoda nav otra valsts valoda, īstenošanu, mazinot ilggadējas rusifikācijas sekas, izskaužot nostiprinājušos praksi ikdienas saziņā darba vidē un pakalpojumu sniegšanā līdztekus izmantot latviešu un krievu valodu”. Cita starpā likums paredz, ka latviešu valodas lietošana būtu obligāta publiskajā un darba vidē, kā arī komersantu saziņā ar klientiem. Valsts vai pašvaldības iestādei tiktu aizliegts papildus valsts valodai izmantot citu valodu, kas nav Eiropas Savienības oficiālā valoda. Dažu mēnešu laikā tika savāktas vajadzīgās 10 000 balsis. Trešdien, 7. jūnijā, Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija skatīja likumprojektu “Valsts valodas statusa nodrošināšana”. Neraugoties uz Saeimas Juridiskā biroja iebildumiem, uz opozīcijas politiķu balsojumu “pret” (“Stabilitātei”, “Latvija pirmajā vietā”) vai “atturas” (“Progresīvie”), komisija atbalstīja dokumenta tālāku virzību Saeimā. Kā norādīja deputāts Raivis Dzintars (“Nacionālā apvienība”), tad “Ir tikai normāli, ka mēs ik pa brīdim veicam revīziju, lai Latvija kļūtu latviskāka”. Svarīga un principiāla uzvara, kas mūs kaut nedaudz tuvina ideālajai “Straumēnu Latvijai”. Labākai, taisnīgākai, latviskākai Latvijai. Tikmēr ievēroju, ka mana iecienītā “Tērvetes” alus darītava no savas interneta lapas izņēmusi krievu valodu. Paldies viņiem par to! It kā sīks, bet patiesībā svarīgs notikums, kas vēlreiz apliecina tautā valdošo noskaņojumu. Labs iemesls, lai paceltu glāzes. Priecīgus Jāņus! Līgo! Un uz tikšanos Dziesmu svētkos!