Juris Lorencs 04.08.2020
Kopš tā dēvēto čekas maisu atvēršanas pagājis pusotrs gads. Laiku pa laikam medijos parādās vairāk vai mazāk pazīstamu cilvēku vārdi, kuri atrodami aģentu sarakstos. Sarunas ar viņiem, atzīšanās, taisnošanās, skaidrojumi. Arī ziņojumi darba devējiem. Aģentu starpā izrādījās arī pāris mani paziņas, pat draugi. Daži no viņiem padomju laikos strādāja medijos- laikrakstos, televīzijā, radio. Cik viņi ir vainīgi vai nevainīgi, es neņemos spriest. Katrā ziņā presē nav parādījusies informācija, ka viņi būtu rakstījuši ziņojumus, nodevuši, ka viņu dēļ kāds būtu cietis. Es viņus pazīstu kā kārtīgus, godprātīgus cilvēkus, Latvijas patriotus. Mana attieksme pret viņiem nav mainījusies. Varbūt precīzāk būtu teikt- gandrīz nav mainījusies. Jo daži jautājumi jau paliek. Pārējie aģenti ir zinātnieki- Latvijas universitātes fiziķi un matemātiķi. Arī mani bijušie pasniedzēji, kuri pēc ārzemju komandējumiem rakstījuši atskaites tā saucamajai universitātes Pirmajai daļai jeb čekas filiālei. Kā izteikušies daži šo atskaišu sastādītāji, tad 99 % no ziņojuma satura esot bijis populārs zinātnisko problēmu izklāsts. Visdrīzāk tā arī bija.
Atklāti sakot, es jau biju pārstājis interesēties par maisiem, kad jūlija vidū medijos uzpeldēja vēl viena paziņas vārds. Cilvēks, kuru es pazīstu aptuveni 35 gadus. Izrādās, viņš ticis savervēts laikā, kad strādāja kādā no Rīgas skolām par angļu valodas skolotāju. Cik var noprast, cilvēks salūzis čekista spiediena priekšā. Lūk, ko portālam delfi.lv stāsta mans paziņa: Es atteicos un gribēju iet prom, bet viņš turpināja mani presingot. Tas vilkās ilgi, un beigās tas spiediens uzkāpa tik augstu, ka es biju gatavs parakstīt vienalga ko, lai tikai tiktu no turienes ārā. Piekritu pat izvēlēties segvārdu (Gunārs), jo tāpat zināju, ka neko viņiem neziņošu. Es šim cilvēkam ticu.
Līdz šim atklātībā nākušais liecina par vairākām lietām. Padomju slepenpolicija tiešām bija cauraudusi visu sabiedrību. Tā bija iespiedusies visur, katrā daudzmaz nozīmīgā dzīves jomā un vietā tai bija sava aģentūra- medijos, izglītības iestādēs, zinātniskos institūtos, baznīcās. Tā kontrolēja visu un visur- vismaz čekai pašai tā likās. Tomēr šī kontrole nereti bija šķietama un iluzora. Jā, daudzi cilvēki deva formālu piekrišanu sadarboties. Bet realitātē viņi neizrādīja nekādu iniciatīvu vai pat izvairījās no saviem pienākumiem. Izrādās, pamazām degradējās ne tikai pionieru organizācija, komjaunatne vai kompartija. Padomju Savienības norieta laikā pat visspēcīgās čekas aģentūra sava masveidīguma dēļ jau atgādināja amorfu, grūti pārskatāmu masu. Vai tas nozīmē, ka čeka vairs nebija bīstama? Protams, bija! Un tomēr tā nespēja novērst PSRS sabrukumu. Un tagad viela pārdomām. 2018. gada nogalē, kad tuvojās maisu atvēršanas brīdis, daži mani paziņas aplinkus vai pavisam tieši izteicās, ka viņi varētu (iespējams, varbūt, viss var gadīties utt.) atrasties maisos. Taču vēlāk, atverot maisus, izrādījās, ka viņu tur nav! Tas tikai liecina par to, ka Latvijā atstātie čekas maisi ir nepilnīgi. Ka notikusi filtrācija un atlase, ka patiesi vērtīgā informācija atrodas Maskavā. LU profesors, fiziķis Ivars Lācis (kurš pats atrodas maisos) apgalvo: Neviena aģentūra īstus aģentus apkārt nemētā, maiss tikai var kalpot kādam kā interesants objekts. Jautājums- ko šie aģenti dara šodien? Var vien mierināt sevi ar domu, ka lielākā daļa no viņiem jau ir pensijas vecumā un vairs neatrodas kaut cik nozīmīgās pozīcijās politikā un administrācijā.
Bažas par to, ka pēc čekas maisu atvēršanas Latvijā sāksies raganu medības, izrādījās pārspīlētas. To paredzēja filozofe Maija Kūle, kura 2018. gada novembrī intervijā Latvijas Avīzei teica: Varbūt sabiedrībā sāksies dziļāka diskusija par padomju laikiem, par latviskajiem komunistiem un viņu lomu - bija taču arī tādi. Bet jāņem vērā, ka notiekošais vairāk skars padomju laiku paaudzi, tātad cilvēkus jau gados. Vidējo paaudzi jau mazāk, bet jaunieši uz notiekošo raudzīsies vien kā uz melnbaltas kinohronikas demonstrāciju. Viņiem tā ir aizvēsture. Tā arī notika. Tie, kuri atceras padomju īstenību, saprot, ka aģentu kartītes veido kaut ko līdzīgu melnbaltam krāsu spektram, kur vienā galā ir sniega baltums, otrā- piķa melnums, bet pa vidu - tūkstošiem pelēkās nokrāsas. Cik cilvēku, tik likteņu. Visvairāk šodien ir paveicies paaudzei līdz piecdesmit. 1990. gadā viņi vēl bija pārāk jauni vai pat vēl nebija dzimuši, tāpēc līdz viņiem VDK vienkārši vairs nepaspēja aizsniegties.
Čekas maisu vietu atjaunotās Latvijas likteņos visai precīzi raksturo filmas Cilvēka bērns tapšana. Manuprāt, tā ir viena no skaistākajām latviešu filmām, uzņemta 1991. gadā pēc Jāņa Klīdzēja tāda paša nosaukuma romāna motīviem. Tagad izrādās, ka starp tās veidotājiem bijuši cilvēki, kuri, iespējams, kaut kādā veidā bijuši spiesti sadarboties ar čeku. Bet labā vēsts ir mazais Boņuks, kuru tēlojušais aktieris Andrejs Rudzinskis filmas tapšanas brīdī bija vien septiņus gadus vecs. Skaidrām bērna acīm viņš paļāvīgi raugās nākotnē, pat nenojaušot, kādu tumsas pasauli atstāj sev aiz muguras. Šodien Boņuks jau ir izaudzis, un Andrejs Rudzinskis kļuvis par profesionālu Latvijas armijas karavīru, atmīnēšanas speciālistu. Dzimis, audzis un joprojām dzīvo Rēzeknē. Precējies, ģimenē aug dēls un meita. Dzīve turpinās.
Man pašam par jautājumu kurš? daudz svarīgāki ir citi- kā tas notika? un kāpēc?. Saprast mūsu vēsturi un likumsakarības, pēc kurām darbojās padomju, patiesībā jebkura totalitāra sistēma. Un šeit mums nelielu špikeri sagatavojis Amerikā iznākošais interneta žurnāls www.interpretermag.com, kurš 2019. gada nogalē publicēja ieskenētas VDK mācību grāmatas (https://www.interpretermag.com/new-kgb-manuals/). Lielisks avots vēstures gardēžiem, ko var studēt dienām ilgi. Ja zināt krievu valodu un jūs interesē viegla lasāmviela pirms iemigšanas, varat ielūkoties brošūrā Sakari ar aģentūru. Tur atrodami amizanti padomi, kā ierīkot slēptuves ziņojumu glabāšanai un nodošanai, minēti arī piemēri: Ņujorka, Manhetena, Riversaidas un 96. ielas krustojums, vīriešu publiskā tualete pie bērnu spēļu laukumiņa. Malējā labējā kabīne, ja stāv ar seju pret durtiņām. Sēdus stāvoklī piestiprināt magnētisku konteineru pie vienīgās metāliskās caurules. Konteinera izmēri- 2 reiz 3 reiz 10 centimetri. Varbūt daži lasītāji savulaik būs gājuši garām šai iestādei, nenojauzdami, kādus noslēpumus tā glabā!
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Atpakaļ
.jpg)
