BRĪVAI UKRAINAI BŪT VAI NEBŪT
Ojārs Celle    24.02.2015

 

Krievijas kaŗš ar Ukrainu notiek tādēļ, ka Ukraina vēlas atstāt Maskavas aizbildniecību un pieslieties Eiropai. Arguments ir vienkāršs - pieslējoties Eiropai, Ukraina atbrīvojas no Krievijas paternitātes. Viss, ko Krievija Ukrainai spēj dot, ir daudz labāk un pārāk iegūstams no Eiropas. Arī vajadzīgo enerģiju Ukraina tāpat spēj atrast citur.

 

Krievija turpretī ir turējusi Ukrainu savā kontrolē. To zaudējot, tiek  atklāta visa Krievijas „pavēdere” Eiropai, ko jau par reālu militāru apdraudējumu (ja Ukraina pieslejas NATO!) sajūt Maskava. Tāpēc šādu pārmaiņu Krievijas vadoņi tūliņ var uzskatīt par kaut ko pilnīgi nepieņemamu. Tā jau ir sacelšanās pret ilgi pastāvošu kārtību Ukrainas attiecībās ar Krieviju. Tas viss ir pilnīgi nepieņemams Putinam, kuŗš uzņēmies jaunas Krievijas imperijas būvētāja lomu. Plašākā kontekstā pašreiz primārās intereses ir par krievisko minoritāšu „aizstāvēšanu” tuvējās kaimiņvalstīs, bet tas, salīdzinot ar draudošo iespaidu zaudēšanu Ukrainā, ir tikai sekundārs jautājums.

 

Putins ir sasniedzis krievu vīrieša dzīves ilguma caurmēru, viņam pēc šī standarta nav vairs daudz laika, jārīkojas tagad ar lielu apņēmību un enerģiju. Izkristalizējas pašreizējā konflikta norises stratēģija – Ukraina jātur pēc iespējas nevarīgākā un bezcerīgākā situācijā, lai tā labāk apzinātos savu nespēku attiecībās ar Krieviju un atmestu savas tieksmes izlīst no mazākā slavu brāļa lomas. Jo Ukrainas stāvoklis kļūst bezcerīgāks, jo panākumi Putinam nāks ātrāk. Ukrainas padošanās parādītu pārējām Krievijas kaimiņtautām, kur atrodas reālā vara Austrumeiropā.

 

Raugoties uz Rietumu pasaules simpatizētājiem Ukrainai, atšķirami vairāki valstu grupējumi ES un ārpus tās. Pirmās un vērtīgākās šajā konfliktā ir valstis, kas jau ir Krieviju nosodījušas ar diezgan efektīvām sankcijām. To priekšgalā ir ASV, Kanada, grupa Austrumeiropas valstu, kam ar vilcināšanos pieslējusies Vācija, Francija, Nīderlande un Italija.

 

Nākamā grupa veidojas no tām valstīm, kam svarīgāka šķiet rūpe par enerģijas resursiem un kas uzskata, ka Ukraina nav tik svarīga, ka viņas dēļ būtu prātīgi zaudēt Krieviju kā enerģijas piegādes avotu.

 

Vēlēšanās atbalstīt Ukrainu kļūst vēl vārgāka, kad jāizšķiras, vai ir nepieciešama militāra palīdzība. Uzreiz uzpeld iebildumi, ka šāda rīcība izraisīšot eskalāciju jau tā bīstamajā konfliktā un izsaukšot vēl enerģiskāku agresiju no Krievijas puses.

 

Tā kā Putins nemaz īsti nevēlas atzīties, ka Krievija ir tieši iejaukta konfliktā Austrumukrainā, eskalācijas arguments būtiski atkrīt, jo līdz šim Putins ir Krievijas puses spēkus vienmēr pastiprinājis, līdz ko Ukrainas armijas pretestība nesusi kādus panākumus.

 

Ja Rietumi nolemj Ukrainai militāri nepalīdzēt, tā neizbēgami nonāks atkal Krievijas atkarībā, neraugoties, kādas miermīlīgas sankcijas vēl tiks vērstas pret Putina režīmu. Vecais uzskats, ka Krievija attiecībās ar citām valstīm ir respektējusi tikai „dūri” kā iespējamo draudu, ar ko rēķināties, pierādījās arī Aukstajā kaŗā. Toreiz PSRS pārtrauca agresīvos soļus katru reizi, kad ASV savus militāros draudus pastiprināja.

 

Tātad paliek jautājums, kā vai vispār palīdzēt turpmāk Ukrainai. Pēc manām domām, vajadzētu ASV un tās sabiedrotajiem nākt ar skaidrojumu, ka jāstiprina Ukrainas iespējas šo konfliktu ar Krieviju izdzīvot, atbalstot Ukrainu ar aizsardzībai domātiem ieročiem: prettanku, pretgaisa un citām iekārtām, kas ofensīvi neapdraudētu Krieviju, bet tikai Ukrainu nodrošinātu pret tālāku agresiju. Šo polītiku atraisot no pašreizējā strupceļa, ar steigu jāorganizē Ukrainas militāro spēku modernizācija, jo to iespējas pašlaik ir aukstā kaŗa līmenī. Procesam būtu jānotiek strauji un vērienīgi, lai Krievijai nedotu iespēju to pārtraukt ar straujiem uzbrukumiem pārējai Ukrainai, uz ko bez ilgākas gatavošanās Krievija šobrīd nav spējīga. Rietumiem pietiek laika, lai apgādātu Ukrainas armiju ar modernu aizsardzības aprīkojumu  un to apmācītu.

 

Humora pēc varētu Putinam skaidrot, ka Rietumi šajā procesā nemaz nepiedalās, bet to dara Rietumu pasaulē dzīvojoši ukraiņu tautības cilvēki, kas ir reizē arī savas izcelsmes valsts patrioti.

 

Modernizēt ukraiņu armiju nemaz nebūtu tik grūti un neprasītu pārāk daudz laika. Galvenais šādas rīcības mērķis taču ir paglābt šo potenciāli spējīgo valsti no atgriešanās Putina kalpībā. Ja rīcība būs ātra un spēcīga, Putins to respektēs. Ja turpināsies pašreizējā nenoteiktība un gļēvulība Rietumvalstu rīcībā, Putins ne tikai paliks konflikta uzvarētājs, bet arī kampaņu turpinās ar līdzīgu nekaunību pret citām kaimiņvalstīm.

 

Šajā jautājumā Putins maz atšķiras no Hitlera, no viņa rīcības trīsdesmito gadu otrajā pusē. Rietumvalstu spēka un apņēmības trūkums noveda līdz drausmīgajam Otrajam pasaules kaŗam. Tāpat kā toreiz ap Hitleru, tagad ap Putinu pulcējas imperijas architektu agresīvais zieds, tie nostumj Krievijā no varas skatuves visus, kas agresīvai polītikai nepiekrīt. Pašreizējais Putina mērķis, šķiet, ir atjaunot divpolāro pasauli. Krievija vienā polā, ASV – otrā, pārējai pasaulei paliekot vērotāja lomā. Putina primārais uzdevums ir atkaŗot pēc iespējas vairāk no territorijas, ko PSRS sabrukuma procesā Maskava pazaudējusi.

 

Vēl ir laiks Putina ambīcijas ierobežot un apturēt. Ir īstais brīdis  to darīt arī tāpēc, ka pārprodukcijas dēļ strauji nokritusies naftas cena, kas nogriezusi Krievijai galveno ienākumu avotu. Naftas cenas nepieturēsies zemajā līmenī sevišķi ilgi, tāpēc nākamie pieci vai seši mēneši ir izšķirīgi Putina uzvaras gājiena pārtraukšanai. Jācer, ka ASV valdošie prāti īso laika posmu aktīvi izmantos Ukrainas konflikta efektīvai atrisināšanai un vismaz pārējās NATO valstis ASV atbalstīs.