Britu ballītes atskurbums
Ģirts Salmgriezis    12.07.2016

 

Saplēstas porcelāna tasītes, izsviestas drēbju somas no devītā stāva loga, lepnums, augstprātība, kašķi un strīdi, greizsirdības un asaru lēkmes, un pēc visas šīs it kā vājprātīgās un šķietami riebīgās kopdzīves tomēr gribas atgriezties atpakaļ. Pēc brīža pie durvīm bailīgi klauvējieni un klusi šņuksti ‒ mīļā, vai tu mani dzirdi, ņem mani atpakaļ, dzīvosim kā senāk ‒ tajās ziedošajās rozā jaunības dienās. Patiesībā tas vairāk arī atgādina jaunu britu vecpuišu ballītes nepārspējamās izdarības kādā no progresīvās Austrumeiropas galvaspilsētām, ar lieliem grādīgo dziru sūknējumiem un pamošanos rītdienā no nozaudētās vakardienas.

 

Lai gan šie paši džentlmeniskie kundziņi ikdienā smalkos uzvalkos neuzkrītoši ieslīd Londonas pelēkajā un tik viegli neatšķetināmajā biznesa skaitļu pasaulē, un, jā ‒ ir katras sievasmātes sapnis... Patlaban notiekošais Eiropas Savienībā pēc Lielbritanijas referenduma par nākotni Eiropas Savienībā, sauksim to par baltās nakts balsojumu (23. jūnijs!!!), apliecina gan ne visai veiksmīgu laulību, gan ballīti ar atskurbumu rīta agrumā ‒ ah, ko gan esmu iepriekšējā vakarā sadarījis, un kāpēc esmu rīkojies tik neloģiski...

 

Priecāties par šo iznākuma nav pamata nedz monarhijas nācijai, nedz ļaudīm pilīs un viensētās no Eiropas lielajām, mazajām karalistēm, draudzīgajām republikām. Un arī pašiem kvēlākajiem skeptiķiem nebūtu arī par ko pacelt viskija glāzi, jo no Apvienotās Karalistes rokām slīd ārā investīcijas, banku bizness, un pirmās bezdelīgas jau steidz iegūt Īrijas piederību. Gan kvēlie Eiropas atbalstītāji, gan kvēlie Eiropas noliedzēji līdz galam taču neticēja britu skaidrajam nē referendumā. Tas ir rezultāts flirtam, kad labējie un kreisie spēki koķetēja ar populistiem, lai iegūtu lielākas uzvaras vēlēšanās, un savukārt gaišās nākotnes solītāji domāja par akmenī iekalto nemainīgumu un lietu fundamentālo stabilitāti. Populisms rodas, kad vadošie polītiķi pieļauj nozīmīgas kļūdas, un tas tad arī veido augsni radikāliem spēkiem. Aizspēlējās visi, un uz polītiskās ruletes uzlika pārāk lielas un neprognozējamas likmes.

 

Pa vīlēm irst ārā...

 

Referenduma dienā Eiropas Parlaments pārvēršas par lielu bišu stropu. Deputātu rosība, televīzijas kameru ņirboņa, visapkārt mutuļo žurnālistu runas plūdi, nu gluži kā no Niagāras ūdenskrituma... Ārpusē vēl kāds īru tūrists cenšas mīļi pieglausties pie Lielbritanijas karoga masta. Smaidīgais apaļvaidzis, visnotaļ komūnikācijā vienkāršais īrs man saka, ka šī nu būšot vēsturiska diena, jo no britiem taču neko nevarot zināt. Nosmejamies abi un paliekam pie pārliecības ‒ būs labi! Vēl dodoties pie miera,  ir ziņas, ka tiek prognozēta palikšana... Taču baltā nakts beidzas ar pamatīgu blīkšķi ‒ ar aiziešanu, ar durvju aizvēršanu.

 

Pēc referenduma darbā satieku skotu kolēģi Klēru. Viņas žaketi tagad rotā skotu un Eiropas Savienības karodziņš. Viņa nobažījusies par Lielbritanijas nākotni. Izjūtas nav tās pašas labākās, valsts irst ārā gluži pa vīlēm. Skumjākais, ka daudzi vēlētāji nav apzinājušies, par ko tad īsti beigu beigās balso. Kādam licies, ka jautājums ir Apvienotās Karalistes parlamenta atdošanu Eiropai. Citam šķitis, ka tas ir jautājums par Turcijas pievienošanos Eiropas valstu klubam. Lielākajai daļai izvēle nav bijusi līdz galam izsvērta, bet lielākoties emociju vadīta un atbalstot apmelnojošo kampaņu. Tik vien pēc kampaņas atklājies, ka eiroskeptiķi solīto naudu nevarēšot novirzīt veselības aprūpei. 

 

Daudzi cilvēki ES institūcijās nav priecīgi, jo tic Eiropas projekta mērķiem. Pat augsta līmeņa britu ierēdņi, kuriem drīz paredzēts doties pensijā, nav gandarīti, lai gan saprot un parakstās zem vārdiem, ka īsta un patiesa mīlestība jau nekad nav bijusi no Lielbritanijas puses. Savukārt īri sašutuši, jo Lielbritanija viņiem ir lielākais tirdzniecības partneris. Visi ir zaudētāji, tikai dēļ kaut kādām imperiālistu un uzspīlēto polītiķu vēlmēm.

 

Pats skumjākais visā šajā stāstā, ka britu jaunā paaudze ir šokā. Vairāk nekā 73% britu jauniešu vēlējās palikt Eiropā. Viņu cerības un iespējas aprautas, jo viņi taču negrib dzīvot Eiropā, kas apjozta ar mūriem, žogiem, aizspriedumiem un noslēgtību.

 

Melu mītoloģija 

 

Šāds iznākums savā ziņā nav pārsteigums. Britu drukātā prese gadiem ilgi veidoja dažādus fantastiskus stāstus par nešpetno Briseli. Tika radīta mītoloģija, ka būšot speciāli vīna aristokrāti, kas noteikšot piemērotākos dzērienus tirgum, govīm būšot jāvalkā speciālas autiņbiksītes, eiro banknotes radīšot dažādas slimības un būšot speciālas kvotas romu deputātiem parlamentā. Tas pats Naidžels Farāžs, kuŗš gadiem ilgi vilka nost Lielbritaniju no Eiropas, ir ļoti liels Krievijas prezidenta Vladimira Putina slavinātājs. 

 

Nereti izskanējuši argumenti, ka ES institūcijas ir nedemokrātiskas, pie visa vainīgi, lūk, esot pelēkie eirokrāti. Tam nu grūti piekrist. Eiropas Parlamentu reizi piecos gados ievēl Eiropas Savienības pilsoņi. Šī institūcija savukārt balso par Eiropas Komisijas priekšsēdi. Katras nacionālās dalībvalsts valdība nominē savu komisāru. Uz Eiropas Savienības galotņu sanāksmēm ierodas visu dalībvalstu vadītāji, kuŗi savas pilnvaras ieguvuši demokratiskās vēlēšanās. Gan britu, gan citu valstu polītiķi dažkārt baidījušies saviem iedzīvotājiem skaidrot savienības būtību un iespējas, jo mājās no lielajām sanāksmēm ir jāatgriežas ar labām dāvanām savām valstīm. Tiklīdz, kā nav izdevies ko panākt, tā vienmēr tiek skandēts sauklis  -  Brisele uzspieda! Jā, jā! Arī sliktus laika apstākļus! Arī vēlmi dažās valstīs neuzbūvēt tiltus līdz galam par iedoto naudu! Arī sagrozīt finanču radītājus, lai tikai pievienotos vienotajai Eiropas valūtai!

 

Brisele jau nav citplanētiešu veidojums. Te strādā tie paši latviešu, chorvatu, franču, grieķu tautu dēli un tautu meitas. Tas pats jau attiecas arī uz ES valstu pilsoņiem, kuri dažkārt pajautā ‒ nu, kā jums tur Eiropas Savienībā? Lai gan paši dzīvo Eiropas sirdī... Eiropa ‒ tie esam mēs paši! Jā, ar nepilnībām, trūkumiem, tomēr vēl joprojām bagātākā pasaules ekonomika.

 

Var gausties par sarežģītajiem birokratiskajiem mechanismiem, bet tajā pašā laikā Eiropas fondu financējums netiek smādēts. Lielbritanijā lielāko lauksaimniecību maksājumu saņēmēja ir pati Karaliene. Bet, piemēram, Auces novadā par Eiropas financējumu sakārtota ūdenssaimniecība un veiktas tranzītielu rekonstrukcijas un vēl citi projekti. Pēdējās desmitgades ES tēls ir cietis iedzīvotāju acīs, jo pilsoņi ir redzējuši daudz skaudīgo interešu un pārāk maz vienotības.

 

Ir dažkārt pārmests, ka Eiropas Savienība atņem identitāti. Nevienā brīdī neesmu jutis, ka ir izrauta kaut kripatiņa no manas latviskās būtības. Esmu uzaudzis Aucē, esmu latvietis, lepojos ar savas tautas tradicijām un kultūrām. Un priecājos gan par Īrijas zaļajiem laukiem, gan par Elzasā ražoto vīnu, kam aromāts atgādina lauku ziedu buķeti no bērnības vasarām laukos. Un priecājos, ka var izbaudīt šo Eiropas daudzkrāsainību smaržās, garšās, izjūtās un saturiski bagātās sarunās. Vienmēr atgriežoties no Amerikas un nolaižoties kādā no Eiropas lidostām, esmu sajuties kā mājās. Eiropa ir tik vēsturiski paredzama ar savām pilsētām. Zinu, vienmēr katrā Eiropas pilsētā būs vecpilsēta! Taču tā tas nebūs pāri okeanam. Vēsture un lietu sakārtotība reizēm garlaiko, bet rada stabilitāti un izpratni par kopējām Eiropas vērtībām.

 

Latviskā identitāte nezūd Briselē. Pagājušajā gadā Latvijas prezidentūras laikā Briselē neviens taču nelika noņemt Jāņu vainagus no mūsu diplomātu galvām oficiālas sēdes laikā. Viss ir mūsu galvās... Kā mēs paši saredzam vai nesaredzam Eiropu? Un arī ko mēs vēlamies mainīt..

 

Kas tālāk?

 

Patlaban ceļa karte turpmākai notikumu attīstībai nav iezīmēta. Ar šo situāciju pirmo reizi sastopas gan Apvienotā Karaliste, gan Eiropas galvenā centrāle Brisele. Jautājums izskan par to, kādas valodas tiks lietotas komūnikācijā. Kuluāros izskan, ka tagad dominējošās paliks franču un vācu valoda.

 

Paši briti nesteidzas ar atlūguma iesniegšanu, lai gan polītiski amizantais viņu aizjūras draugs, ASV prezidenta kandidāts Donalds Tramps varonīgi paziņoja, ka briti beidzot savu valsti ir dabūjuši miermīlīgā ceļā atpakaļ. Varētu padomāt, ka pēdējos gadus Eiropā vēlēšanās un referendumos uzvaras ir izcīnītas revolūcijās...

 

Citi steidz to pasludināt par neatkarības dienu, lai gan Britanija ir bijusi neatkarīga. Tas tikai vien parāda, kā tiek manipulēts ar procesiem vai arī netiek situācija izprasta pilnībā. Šī nav nedz pirmā, nedz pēdējā reize, kad Eiropā kāda valsts uzvelk savu tautastērpu un grib būt pati svarīgākā un nozīmīgākā. Latvijai, kā nekad agrāk, ir svarīgi, lai Eiropa ir stipra. Savulaik bijušais Eiropas Parlamenta deputāts, pašreizējais Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess man intervijā teica, ka neesam jau kā briti, kuŗi uz Eiropu nākuši, lai apkarotu govju trakumsērgu! Toreiz aktuāla patiešām bija šī sērga, kas iezagās Lielbritanijas prezidentūras laikā ES Padomē.

 

Tomēr Austrumeiropai miera, stabilitātes cena ir daudz kas vairāk nekā valstīm, kas to jau baudījušas vairākus gadu desmitus. Krizes laiks ir arī izvērtēšanas laiks, un ir atkal Eiropai iespēja saņemties un nostāties uz jauna ceļa. Kā kāršu namiņš nesabruks, bet no jauniem kompromisu ķieģelīšiem Eiropas māja tiks atkal atjaunota! Eiroremonts ir sācies, un viss būs labi!