Bīstamās neprecīzitātes
Sallija Benfelde    08.02.2022

 

 

Ne pirmo gadu iedzīvotāji tiek brīdināti par viltus ziņām un meliem, kas plaši izplatīti ne tikai Latvijā. Tomēr neprecizitātes vai aptuvenība bieži vien arī pavisam patiesu ziņu padara savā ziņā bīstamu un spriedzi tikai vairo. Un šoreiz ne par to, ko publicē sociālo tīklu lietotāji kā savus atklājumus vai viedokļus, bet par informāciju, ko „tautās palaiž” oficiāli reģistrēti mediji, sākot ar laikrakstiem un beidzot ar televīzijām.

 

No tiem, kuŗi ziņas lasa, diezgan daudzi mēdz izlasīt tikai virsrakstus, kas nereti tiek veidoti, domājot par to, kā piesaistīt lasītājus, nevis kā atspoguļot notikuma vai procesa būtību. Gan informācijas veidotāju neprecīzitātes, gan tās lietotāju paviršība tikai pastiprina aplamas informācijas izplatīšanos un spriedzes pieaugumu sabiedrībā.

 

Saistībā ar covid informācijas ir daudz, bet neprecīzitāšu un ziņu nesakārtotības dēļ brīžam neapmierinātību un dusmas tas tikai vairo. Piemēram, LTV ļoti bieži, stāstot par to, cik cilvēku iepriekšējā dienā testētajiem inficējušies ar covid, lieto vārdu ”saslimuši”. To, ka inficēties vēl nenozīmē saslimt, droši vien zina gandrīz visi iedzīvotāji, tādēļ ziņas uzticamību tas nevairo. Katru dienu arī tiek pateikts, cik no inficētajiem ir vakcinētie, cik nevakcinētie, un ļoti daudzi visam atmet ar roku – sak, ja jau inficēšos vai saslimšu tik un tā, tad nav taču vērts kaut ko ievērot. Manuprāt vienmēr pēc informācijas par inficēto, slimnīcās nonākušo, mirušo utt. skaitu vienmēr būtu jāatgādina, ka vakcinētie tomēr inficējas retāk un citus inficē mazāk. Pašlaik gan vakcinētie un nevakcinētie Latvijā inficējas vienādi, vakcinētie pat vairāk, jo pēc pirmajām divām vakcīnas devām pagājuši jau vairāk nekā seši mēneši, bet trešo jeb balstvakcīnas devu Latvijā saņēmusi aptuveni tikai ceturtā daļa iedzīvotāju. Protams, skaitļi visu laiku mainās, turklāt inficēti noteikti ir vairāk, nekā parādās ikdienas informācijā, jo ne visi testējas. Tāpat katru reizi būtu vietā atgādināt, ka vakcinētie retāk saslimst smagi un slimībai ir letālas beigas. Un galu galā – ja vakcīnas nebūtu, inficētos nesalīdzināmi vairāk cilvēku un tātad arī smagi slimo un mirušo būtu vairāk. Tādi dati ir pieejami, tos rēķina, izmantojot matēmatiskas formulas, nevis apgalvojumus par to, kas patīk vai nepatīk un kam kuŗš tic. Turklāt medicīnā absolūtu garantiju nav nevienā jautājumā, tāpat kā visām zālēm ir blaknes, tikai vieni tās jūt, citi - ne. Ja zālēm ir blaknes, tad gandrīz vienmēr var lietot citas, līdzīgas zāles, bet vakcīnām aizstājēju nav. 

 

Tikpat „graujoša” var izrādīties informācija par ierobežojumu samazināšanu citās valstīs. Ne vienmēr tiek atgādināts, kādi – un bieži vien daudz stingrāki – noteikumi ir bijuši valstīs, kur tos atceļ daļēji vai pilnībā. Piemēram, tiek ziņots, ka Austrijā ierobežojumi mīkstināti, nepaskaidrojot, ka tagad nevakcinētie drīkst iziet no mājām, bet sods par noteikumu neievērošanu var sasniegt pat 3600 eiro. Tāpat arī tiek atgādināts par Dāniju, kur ierobežojumi atcelti, “aizmirstot” piebilst, ka vecuma grupā virs 60 gadiem (un tā ir riska grupa), vakcinējušies ir 99,6 procenti iedzīvotāju. Tāpat nereti, ziņojot par to, ka samazināti ierobežojumi restorāniem, bāriem un kafejnīcām, netiek uzsvērts, ka darba laiks ir bijis daudz īsāks, bet tagad tas atkal ir kā parastos apstākļos. Līdzīgu it kā sīkumu ir daudz, bet tie visi kopā veido nostāju, ka visu laiku tiek melots un patiesība tiek slēpta.

 

Šo noskaņojumu veikli izmanto gan tie uzņēmēji, kuŗi nesaprot vai negrib saprast, ka vīrusam ir vienalga, ko katrs grib vai negrib, tas darbojas pēc sava algoritma un ar to vismaz kaut kā var tikt galā tikai tad, ja ar šo algoritmu rēķinās. Kamēr ārsti un eksperti brīdina, ka ar ierobežojumu atcelšanu vēl jāpagaida, to, kā rīkojas daļa polītiķu, varētu nosaukt par triecienuzbrukumu. Var jau saprast, ka cilvēki ir noguruši, neapmierināti un ierobežojumi apnikuši , un tie, kuŗi visu laiku aicina atcelt, samazināt un izdomā dažādus “īpašos gadījumus”, labi paliek atmiņā vēlētājiem. Saeimas vēlēšanas ir jau pēc 10 mēnešiem, un tad nu polītiķi cenšas, cik spēj vākt sev balsis, jo ir skaidrs, ka nokaitinātie cilvēki šos “labdarus” neaizmirsīs. Skumji un arī ironiski ir tas, ka galu galā publiskos pārmetumus saņem tikai premjers, bet aktīvie “cīnītāji par brīvību” tiek celti saulītē un ir visai droši, ka tie, kuŗi visu laiku prasa kaut ko atcelt, vēlēšanās dabūs daudz balsu – mirušie jau nevarēs balsot “pret”.

 

Pandēmija un tās noliegšana sabiedrībā rada arī apātiju un vienaldzību, attieksmi -  man vienalga, nekas nekad tāpat nemainīsies! Un tā notiek ne tikai Latvijā. Jau vairākkārt komentāros esmu minējusi, ka daļai Latvijas un Krievijas sabiedrības ir līdzīga uztvere. Izrādās, arī attieksmē pret to, vai kaut kas ir maināms uz labu, attieksme daudz neatšķiras, tā teikt, ir slikti, neko darīt nevar. Tas savukārt nozīmē, ka rudenī vēlēšanās var gaidīt ļoti zemu piedalīšanos vai arī balsošanu par galējiem populistiem, kuŗi solīs visu mainīt jau nākamajā dienā.

 

Levadas centra mājaslapā janvārī publicētajā intervijā ar filozofijas zinātņu doktoru, sociologu Ļevu Gudkovu, viņš skaidro, ka aptaujas liecina – vairākums iedzīvotāju uzskata: „Dzīvot ir grūti, bet to vajag paciest.” Par iekšpolītiku iedzīvotāji interesējas maz, vien kāda trešdaļa vai pat tikai ceturtdaļa seko lēmumiem, kas patiesībā ietekmē viņu ikdienas dzīvi, un tie lielākoties ir gados jaunāki cilvēki, kuŗi informāciju iegūst ar interneta starpniecību.

 

Protams, Latvijā neapmierinātie var klaigāt, rīkot akcijas un draudēt polītiķiem un amatpersonām, bet Krievijā tas nav iespējams. Kopīgs, manuprāt, ir tas, ka ne vieni, ne otri negrasās jebkādā veidā piedalīties polītikas veidošanā, vēlēšanās. Atšķirīgais ir tas, ka Krievijā daudzi vienkārši nesaprot un neredz, kā, piemēram, Putina varas izpratne un stils ietekmē viņu dzīvi. Savukārt Latvijā redz to, kas nepatīk, un skaļi bļaustās vai svilpj arī tad, ja nepatīkamie lēmumi ir neizbēgami. Diemžēl vienīgie priekšlikumi ir visu atļaut un visu tikai dot un dot...