Bēg no posta. Kur liksies?
Franks Gordons    29.06.2015

 

No United Nations Refugē Agency pārskata izriet, ka pasaulē 60 miljoniem cilvēku  nācās  pamest  dzimtās vietas. Bēg no posta, bēg no kaŗa, bēg no chaosa. Kur viņi liksies?  Kas viņus gaida? Tā ir samilzusi problēma, kuŗas dažādos aspektus nevar mērīt ar vienu olekti. Problēma ir, kā pēdējā laikā pieņemts teikt, daudzšķautņaina un neviennozīmīga.

 

Tātad – 60 miljoni: gandrīz  20 miljoni  bija spiesti pamest dzimto zemi,  38 miljoni savas zemes robežās  bija spiesti  mainīt dzīvesvietu, un 1,8 miljoni kļuva par  "patvēruma lūdzējiem" (asylum sēkers).

 

"Visnelaimīgākā tauta un zeme" – tie ir Raiņa vārdi skumjās par armēņu genocīdu.  Tagad tas pats būtu sakāms par Sīriju, kur pirms trīs gadiem diktātora Bašara Asada "dzelžainais papēdis" slāpēja jebkurus protestus un kur šaušalīgā pilsoņkara gaitā 6,7 miljoni šīs valsts iedzīvotāju  zaudēja savus mājokļus  un devās meklēt pajumti  "pašu" (!) zemē, kamēr  gandrīz  četri miljoni  bija spiesti bēgt,  kur pagadās, lielākoties uz Turciju, Jordaniju un Libānu. Turcija ar tās 80 miljoniem iedzīvotāju  uzņēma pusotra miljona bēgļu, bet gandrīz nepanesams slogs, uzņemot bēgļus no Sīrijas, gulstas uz Jordaniju un īpaši Libānu, kur četriem miljoniem vietējo nācās dot pajumti vairāk nekā miljonam bēgļu no Sīrijas.

 

Te nu atļaušos gaužām subjektīvu atkāpi. Visā šai bēgļu problēmā  svarīgs komponents nav vis  ādas  krāsa, bet dzīvesveids, priekšstats par sievietes lomu ģimenē, kas bieži vien sakņojas reliģijā. Tagad, kad Vidusjūrā  slīkst nelaimīgie "laivu bēgļi"  no t.s. Melnās Afrikas,  nāk prātā divas  citas "laivu bēgļu"  sāgas. 1944. gada rudenī  daudzi latvieši laivās devās  no Kurzemes uz Zviedriju,  glābdamies no „Baigā gada” atkārtojuma. Zviedri viņus uzņēma, un latvju bēgļiem "viņā krastā"  nekas  nebija biedīgs vai svešs:  tas pats dzīvesveids,  ziemeļnieciska nosvērtība, ainava visumā ierasta, var pat pieminēt "protestantisko darba ētiku". Atlika vienīgi apgūt zviedru valodu, kas nesagādāja grūtības.  Tas bija 1944. gada rudenī. Bet ceļinieks, kas  tagad, 2015. gada  vasarā,  ierodas Stokholmā, tiek brīdināts: nespert kāju  tajos Zviedrijas metropoles kvartālos, kur mīt  patvēruma ieguvēji no Marokas un Lībijas, Somalijas un Jemenas – tie ir noziedzības  perēkļi, tur valda šarija – islama kanons,  kur neprecēta sieviete nevar parādīties uz ielas, ja  to nepavada tēvs vai brālis.

 

Cits, citāds  piemērs: pēc  1975. gada, kad  visa Vietnama nokļuva Ho Ši Mina komūnistu varā,  tūkstošiem "laivu bēgļu"  šķērsoja Kluso okeānu, cerot  nokļūt "kaut kur brīvajā pasaulē".  Daudzi ceļā noslīka,  bet  vairums atrada pajumti, īpaši Savienotajās Valstīs, kur viņi  itin veiksmīgi integrējās. Lieta tā, ka viņu dzīvesveidu bija ietekmējis  budisms, konfuciānisms,  senču kults un daļēji kristiānisms, un viņu  adaptācija nesagādāja nekādas problēmas.

 

Jāņem vērā, ka nebeidzamā  Sīrijas bēgļu straume, sasniedzot Turciju, Jordaniju vai Libānu, nokļūst "savā vidē" – ne tikai  dzīvesveids un priekšstats par ģimeni, visumā arī klimats un daba  ir līdzīgi – tāpat kā,  teiksim, ēdienkarte.

 

Kā zināms, Eiropas Savienība nupat pieņēmusi lēmumu  par  bēgļu uzņemšanas un izvietošanas kvotām, sadalot tos proporcionāli katras ES dalībvalsts iedzīvotāju skaitam un ekonomikas potenciālam. Latvijai esot, ja nemaldos,  paredzēta "saudzīga" kvota – kādi 700. Iemācīt tos runāt latviski un  kaut kā pielāgoties mītnes zemes dzīvesveidam – to jau varētu, ja vien  tas būtu  izņēmums, ievērojot radušos situāciju...

 

Ar dziļu nožēlu un skumjām  nākas konstatēt, ka pār  t.s. Melno Afriku, kas plešas no Sahāras tuksneša līdz Labās Cerības ragam, gulstas kaut kāds likteņa lāsts, īpaši šī kontinenta vidienē, Kongo  upes baseinā, kur nav tādas valsts, kur neplosītos ārkārtīgi nežēlīgi dažādo cilšu un klanu konflikti, kur dienas kārtībā ir masu slepkavības un izvarošanas. Pat Dienvidāfrikā,  kur 1994. gadā tika darīts gals kaunpilnajam aparteidam, leģendarā Nelsona Mandelas pēcnieka Džeikoba Zumas  valdība ir viscaur korumpēta un  nespēj tikt galā ar noziedzību, kas tur plosās,  pārsniedzot Ginnesa rekordus.

 

Un nobeigumā  – intriģējoša ziņa no Vācijas, kur kādā Saksijas mazpilsētā Freitālē,  netālu  no Drēzdenes, vietējie iedzīvotāji nikni protestēja pret dažu desmitu Afrikas bēgļu izvietošanu bijušajā viesnīcā. Bļaujot "Kriminelle Ausländer, raus, raus, raus" (Noziedzīgie ārzemnieki, prom, prom, prom), viņi vicināja  dīvainu karogu, kur bija  pamīšus redzamas  Vācijas un Krievijas krāsas – melnsarkanzeltains un  baltzilisarkans, un  tika pacelts plakāts ar uzrakstu: "Keinen Krieg mit Russland" (Nē – kaŗam ar Krieviju). Tas nupat notika  netālu no Drēzdenes, kur Vladimirs Putins savulaik bija KGB rezidents...