EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Baltkrievijas diktatora sapņi un īstenība
128427
FOTO: AP/SCANPIX

Sallija Benfelde    11.04.2023

 

 

Aprīļa sākumā Baltkrievijā tika publicēta diktatora Lukašenko apstiprinātā jaunā Nacionālās drošības koncepcija. Tagad esot laiks tautai to apspriest, piedāvāt papildinājumus, precīzējumus un tad to apstiprināšot Visbaltkrievijas tautas sapulcē. Šajā sapulcē darbojas 1200 cilvēki, tā ir plašāka par Nacionālo sapulci jeb Baltkrievijas parlamentu un esot augtākās tautas varas īstenotāja, tai esot jānosaka valsts un sabiedrības tālākā stratēģiskā attīstība, Konstitūcijas stabilitāte utt. Šīs sapulces delegāti ir: Valsts prezidents, likumdevēja, izpildvaras un tiesu varas pārstāvji, vietējo padomju deputātu pārstāvji un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji. Protams, grūti pat iedomāties, ka šajā sapulcē varētu darboties Lukašenko pretinieki vai citādāk domājošie kaut vienā jautājumā. Šis augstākais varas institūts Baltkrievijā dibināts 1996. gadā un līdz šim ir notikušas sešas tādas sapulces. Pēdējā – 2021. gadā, un tai bija jāpieņem Baltkrievijas galvenās sociāli ekonomiskās attīstības programmas 2021-2025 un valsts sabiedriski polītiskā virziena pamatprincipi.

 

Tātad jaunā Baltkrievijas Nacionālās drošības koncepcija ir pieņemta, jo sapulce kaut ko “papildinās” vai “labos” tikai tad un tajos jautājumos, kuŗos kaut ko mainīt gribēs Lukašenko.

 

Koncepcijā ir piecas nodaļas: nestabilā pasaule un Baltkrievija, nacionālās intereses, nacionālās drošības situācija, iekšējie un ārējie draudi un - kā “saglabāt valsti”. 

 

Situācija pasaulē tiek atzīta par nestabilu un nedrošu, jo tāda ir ekonomika, ko ietekmē pārvaldāmo jomu pārdale, arī izmantojot spēku un starptautiskās ekonomiskās sankcijas, kas kļuvušas par instrumentu ļaunprātīgai rīcībai pret “neizdevīgām valstīm”. Notiekot ārējo spēku iejaukšanās valstu iekšējās lietās, lai īstenotu savas nacionālās un “kolektīvās” intereses, pārkāpjot visus starptautiskos līgumus un koncepcijas. Tiesa gan, neviena valsts netiek nosaukta, tātad katrs koncepcijas lasītājs plašajā pasaulē rakstīto var tulkot pēc sava prāta. Baltkrievijas interesēs esot saglabāt savu neatkarību, territoriālo vienotību, konstitucionālās nostādnes, unikālo kultūru un garīgās vērtības un arī stabilo ekonomisko attīstību. Svarīga esot arī pilsoniskās sabiedrības attīstība, pilsoņu labklājība un polītisko interešu līdzsvars, arī līdzdalība starptautiskajās attiecībās un tiesību normu ievērošanā. Nākamajās nodaļās Baltkrievija tiek attēlota kā droša, tiesiska un labklājīga valsts, laimes un miera saliņa pasaulē, kuru mēģina ietekmēt dažādi ļaunie spēki no ārpuses, bet, protams, Baltkrievija darīs visu, lai to nepieļautu. Īsi sakot, šī koncepcija ir tāda pati īstenības mirāža, kāda savulaik bija Padomju Savienības Konstitūcija, kuŗā teorētiski gandrīz viss bija ideāli, pilsoņu tiesības tika ievērotas un tika izmantoti termini, kuŗu praktiskais saturs un īstenošana gan kardināli atšķīrās no civilizēto un demokratisko valstu nostādnēm un prakses. Galvenais šajā koncepcijā, manuprāt, gan ir tas, ka tajā kā atsevišķs punkts ierakstīts, ka ir jānostiprina apvienotā valsts ar Krievijas Federāciju, un koncepcijas projektā Krievijas Federācija pavisam pieminēta četras reizes, bet, piemēram, baltkrievu valoda – ne reizi. Ir pat smieklīgi koncepcijā lasīt par pilsonisko sabiedrību un starptautisko normu ievērošanu. Protams, Lukašenko turpina “dejot” starp Krieviju un pārējo pasauli, jo patiesībā viņš jau sen ir atkarīgs no Putina režīma labvēlības, Baltkrievija jau labu laiku ir tikai formāli neatkarīga valsts, kuŗā bazējas ļoti daudz Krievijas armijas vienību. Arī diktatora runas par kodolieročiem, kas vajadzīgi, jo tad Baltkrievija būs drošība, ir illūzija, jo raķetes – kodolgalviņu nesējas būs Krievijas armijas pārziņā. Šīs raķetes gan tiekot vai jau esot ievestas Baltkrievijā, bet kodolgalviņu tām vēl nav. Krievija vajadzības gadījumā tās var apbruņot un pavērst arī pret Baltkrieviju.

 

Vēl viens piemērs tam, kā Lukašenko tēlo uzticamu Krievijas sabiedroto, ir militārās mācības. Tās gan vairāk vai mazāk notiek visu laiku, bet pēdējās nedēļās, piemēram, Brestas apgabalā vīriešus savāc no darba vietām, pat neļaujot paņemt līdzi no mājām personīgās mantas, higiēnas preces. Armijnieki apgalvo, ka visu nepieciešamo saņemšot armijas daļā, bet sociālajos tīklos pamazām izplatās uztraukums un neapmierinātība. Tiesa gan, jautājums ir, vai iesauktie tiks apbruņoti? Visticamāk, ieročus – vismaz kopā ar munīciju – viņi nesaņems, jo Lukašenko ļoti baidās arī no saviem pilsoņiem.

 

Tikmēr Baltkrievijas  valūtas biržā dolars un eiro kļūst aizvien dārgāki, aug mediķu deficīts valstī: šobrīd Baltkrievijā trūkst 4,8 tūkstoši ārstu speciālistu un 3,9 tūkstoši medmāsu. Kopš janvāŗa ārstu trūkums palielinājies par 200 speciālistiem, bet medmāsu kļuvis mazāk vēl par 300. Jau tiek apspriesti veidi, ko darīt un viens no priekšlikumiem ir noteikt obligātu darbu medicīnā desmit gadus, ja medicīniskā izglītība iegūta budžeta grupā, tātad par valsts naudu. Baltkrievijas Iekšlietu ministrija ir paziņojusi, ka „strādā” ar to baltkrievu radiniekiem un draugiem, kuŗi kā brīvprātīgie cīnās Ukrainā kopā ar ukraiņiem un to cilvēku tuviniekiem un draugiem, kuŗi aizbraukuši no Baltkrievijas, jo ir pret Lukašenko un viņa režīmu. Diktators gan ir acinājis atgriezties visus aizbraukušos, bet tajos gadījumos, kad cilvēki ir noticējuši, ka varēs mierīgi dzīvot savā zemē, viņi ir aizturēti uzreiz aiz robežas un vairāki no viņiem pazuduši un nav zināms, kas ar viņiem noticis.

 

Ar vārdu sakot, Baltkrievijas un Krievijas režīms un varas meli neatšķiras, atšķirīgi ir tikai mērogi.

 


 

Atpakaļ