Augstprātība
Sallija Benfelde    25.08.2015

 

Ik pa laikam uzvirmo runas par valdības krišanu rudenī, un par vienu no iemesliem tiek minēta budžeta pieņemšana un arī tas, ka dažs labs polītiķis vēlētos sev citu amatu. Nacionālās apvienības (NA) līderis Raivis Dzintars nupat intervijā paudis, ka koalicijas stabilitāte nav atkarīga tikai no idejām, bet arī no atsevišķu polītisko spēku vai polītiķu varaskāres vai varas ambīcijām: „Ir ļoti grūti kaut ko prognozēt par to, kuŗā brīdī kādam varaskāre var kļūt lielāka par valsts interesēm, partijas interesēm vai prāgmatisku polītisko darbību. Tas var notikt drīz vai ne tik drīz.” Dzintars uzskata, ka valdība nekritīs nākamā gada valsts budžeta dēļ, jo iemesls var tikt izmantots kā iegansts, bet,  pēc viņa domām,  valdību var apdraudēt tikai atsevišķu polītiķu varaskāre.

 

Protams, koaliciju šūpo arī bēgļu jautājums, un katra partija cenšas iegūt sev „lielāku punktu skaitu”, tomēr, runājot par to, kas var gāzt valdību un kas īsti šūpo mūsu valsti, izskatās, ka tā ir ne tikai pieminētā varaskāre, bet arī augstprātība. Spilgts piemērs, manuprāt, ir nesenais starpgadījums ar Saeimas deputāti un Vienotības līderi Solvitu Āboltiņu pensionāru piketa laikā pie Saeimas. Latvijas Pensionāru federācija (LPF) bija sarīkojusi piketu par lielāku pensiju indeksāciju jau šoruden, piketētājus uzrunāja gan Saeimas priekšsēde Ināra Mūrniece (NA), gan Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēde Aija Barča (ZZS), bet plašu sašutumu izraisīja garāmejošās Solvitas Āboltiņas rīcība, kuŗa skaļi ūjināja, tā ironiski, gribētos pat teikt – ņirdzīgi, reaģējot uz pensionāru skaļajām balsīm.

 

Kāds notikušo bija uzfilmējis un ievietojis sociālajos tīklos, ziņās to rādīja arī vairākas televīzijas, un tas sabiedrībā izraisīja sašutuma vētru. Vispirms gan partijas vārdā atvainojās Vienotības deputāte Ilze Viņķele, un tikai laiciņu vēlāk arī Āboltiņa atvainojās pensionāriem par savu uzvedību. Jāteic, ka Solvita Āboltiņa arī agrāk ne reizi vien ar savu attieksmi ir demonstrējusi nicinājumu par „vienkāršo cilvēku” nesapratni vai dusmas par uzdrīkstēšanos viņai uzdot jautājumus, kuŗi nav ērti.

 

Jau labu laiku izskatās, ka Vienotība devusies pa to pašu nebūtības ceļu, kuŗu savulaik nogāja Latvijas ceļš un Tautas partija. Partijas, kas savulaik darījušas valstij un cilvēkiem vajadzīgus darbus, ar laiku vairs nejuta, kas notiek ar cilvēkiem un valsti, viņu augstprātība un atsvešinātība auga no dienas dienā, līdz vēlētāji tām pateica skaidru „Nē!”. Tagad to pašu ceļu iet Vienotība un brīžiem šķiet, ka tās polītiķi dzīvo pavisam citā pasaulē ar pavisam citiem likumiem. Dažas dienas pēc nejaukā atgadījuma pie Saeimas bažas par partijas nākotni intervijā Latvijas Televīzijai pauda arī no Vienotības ievēlētā Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete, sakot, ka lielāko varas partiju Vienotība var piemeklēt Tautas partijas liktenis, jo savulaik populārās, bet tagad likvidētās Tautas partijas beigu sākums bija savu vēlētāju uzticības zaudēšana.

 

Tagad līdzīgi notiek ar Vienotību – partija „zaudē kontaktu ar savu vēlētāju,” viņa sacīja. Kalniete pauda, ka Vienotība ir liberāla partija, taču šo liberālo virzienu pārstāv tikai astoņi Vienotības Saeimas frakcijas deputāti. Partija sliecas vairāk atbalstīt konservatīvās idejas, ko jau pārstāv koalicijas partneŗi – Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) un Nacionālā apvienība (NA). Eiroparlamenta deputāte sacīja arī, ka Vienotībai un tās līderei Solvitai Āboltiņai vairāk būtu jādomā par pēctecību – jaunām sejām polītikā un polītiķu paaudžu maiņu. Kalnietes sacītajam var piekrist, turklāt, šķiet, ne pati Āboltiņa, ne viņas atbalstītāji partijā nejūt, ka ar saviem izteikumiem un rīcību strauji tuvina partijas galu.

 

Tomēr nav tā, ka Vienotība ir vienīgā partija, kuŗas polītiķiem var pārmest lepnības un augstprātības garu. Ne mazāk dīvaini dažādos jautājumos izturas un rīkojas jau minētie zaļzemnieki saistībā ar pensijām. Kā zināms, Latvijas Pensionāru federācija ir savākusi vairāk nekā 70 tūkstošus parakstu par lielāku pensiju indeksāciju jau šoruden, bet šogad radikālas izmaiņas pensiju izmaksās nav iespējamas un indeksācija rudenī notiks pēc plāna knapā budžeta dēļ. Pensionāri vēlas palielinātu pensiju indeksāciju un valsts veselības apdrošināšanas sistēmas izveidi senioriem. Savukārt Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēde Aija Barča uzskata, ka varētu būt „ļoti nopietna runa” par lielāku indeksāciju 2016. gadā. Barča uzskata, ka pensiju indeksācijā diezin vai visiem pensionāriem būtu piemērojams dubultais algas indekss. Tāpat esot jādomā, kā papildus atbalstīt cilvēkus, kuŗiem ir liels darba stāžs. Tātad par to varētu lemt tikai nākamgad, jo šogad naudas tam nav.

 

Tiesa gan, labklājības ministrs un Barčas partijas biedrs (abi ir no zaļzemniekiem) Uldis Augulis un viņa vadītā ministrija jūnijā bija sagatavojusi izskatīšanai valdībā grozījumus pensiju likumā, paredzot ne tikai krīzes laika pensiju pārrēķināšanu, bet arī izmaiņas indeksācijas kārtībā. Valdība abus priekšlikumus noraidīja, bet Pensiju likums attiecībā uz indeksāciju nav grozīts, tātad oktobrī notiks parastā pensiju indeksikācija. Ar vārdu sakot, kaut kas notiks gan, bet ne šogad.

 

Mulsina divas lietas. Pirmā ir ministra Auguļa, manuprāt, populistiskā nostāja – zinot, ka šogad nekas nevar mainīties, jo budžets to neļauj, ministrs skaļi un skaisti runā par to, ka nevajadzēja sadalīt atsevišķos jautājumos ministrijas ierosināto pensiju indeksikāciju un krizes laikā piešķirto pensiju pārrēķināšanu. Vēl šogad maijā Augulis runāja par netaisnību pret pensionāriem: „Joprojām neatbalstu likumprojekta sadalīšanu, jo tajā iekļautie pasākumi,  no polītikas attīstības viedokļa,  ir vienlīdz svarīgi un novērstu gan krīzes radītās sekas, gan mazinātu nabadzību un uzlabotu pensionāru dzīves kvalitāti. Turklāt valsts budžeta iespēju kontekstā nav korekti pretnostatīt dažādas sabiedrības grupas, jo visvairāk nabadzības riskam šobrīd ir pakļauti tieši pensionāri.”

 

Protams, pensijas lielākajai pensionāru daļai ir mazas un dzīve ir visai skarba. Taču ministrs un viņa partiju apvienība nevar nezināt, ka vajadzīgi lielāki budžeta ieņēmumi, lai palielinātu indeksāciju un pārrēķinātu krizes laika pensijas. Tajā pašā laikā ministrs ir pret minimālās algas palielināšanu nākamajā gadā, jo uzņēmēji nevarot nodokļos samaksāt vairāk, tādēļ samazināšot oficiālo darba slodzi, bet likšot strādāt vēl vairāk. Varbūt minimālo algu maksātāji tiešām paši lāgā nevar galus ar galiem kopā savilkt, bet būtu vajadzīgi kādi pētījumi un aprēķini, lai pārliecinātos, ka tas tiešām tā ir un ka budžets, palielinot minimālo algu, neko neiegūs.

 

Pašlaik izskatās, ka ir jautājumi, kuŗos ministrs izrāda sapratni par ekonomiku un budžetu, bet vienlaikus ir jautājumi, kuŗos fiskālās likumsakarības tiek ignorētas. Tikpat dīvaina ir minētās partijas attieksme pret to, ka cilvēkiem ar minimālajām un mazajām algām tiktu palielināta ar nodokļiem neapliekamā summa – tas neko nedošot, jo sākumā visiem nodokļus atvilkšot vienādi un tikai gada beigās, iesniedzot ienākumu deklarāciju, mazo algu saņēmējiem daļa nodokļa tikšot atmaksāta. Bet ne pārāk turīgajiem būšot problēmas elektroniski iesniegt ienākuma deklarāciju, jo viņiem bieži vien neesot ne datora, ne interneta pieslēguma. Jā, tā tiešām bieži vien ir, bet vai tas nozīmē, ka Latvijā mūžu mūžos cilvēkiem ar maziem ienākumiem būs jāmaksā tikpat lieli nodokļi kā turīgajiem un bagātajiem?

 

Mazāk turīgajiem pēc nodokļu nomaksas pāri paliek pavisam maz, jo ir starpība, vai tos maksā no diviem, trijiem simtiem eiro, vai no tūkstoša un vairāk, jo visiem atvelk vienādus procentus. Patiesībā izskatās, ka visa tā runāšana par pensijām, algām un nodokļiem ir tikai „gaisa kustināšana”, jo vadošie polītiķi nezina un negrib zināt, kā cilvēki ikdienā dzīvo un – vēl sliktāk – tas viņus pat neinteresē, jo cilvēki viņu acīs ir tikai vēlētāji, „balsošanas mašīnas”, kas jāizmanto, kad tas vajadzīgs polītiķiem, bet kuŗu dzīves viņus neinteresē ne mazākajā mērā. Izskatās, ka daļa polītiķu Latvijā sevi uzskata par kādas augstākas kastas cilvēkiem, bet pārējos par niecīgām būtnēm, kuŗi pelnījuši vien izsmējīgu ūjināšanu.