Atvērtie brīvības logi
Sallija Benfelde    08.10.2023

 

 

 

Pirms 35 gadiem – 1988. gadā 8. oktobrī Dainis Īvāns lielajā sanākšanā jeb Latvijas Tautas frontes (LTF) 1. kongresā paziņoja par Tautas frontes nodibināšanu. „Mūsu skatieni šodien ir vērsti uz mūsu mērķi. Bet mēs vēl neesam sākuši iet. Šajā iešanas brīdī mums ir jācīnās, lai no saviem pleciem tomēr nokratītu mazumā ejošas un iebaidītas nācijas krustu. Ja mēs to neizdarīsim, ja to nespēsim, mūsu ideālu virsotne var pārvērsties par pēdējo latviešu pieresvietu un kapu. Vēl vienu krustā sišanu latviešu tauta vairs nepārdzīvotu. Mani mīļie! Lai cik smagi mums klātos šai ceļā, mēs nedrīkstam aizmirst, ka mūsu ceļvedim jābūt tikai mūsu tautas stiprajam un sīkstajam garam, kultūrai, saprātam, vienotībai. Vienotībai ar saviem tuvākajiem, tautiešiem, brāļu tautām,” toreiz sacīja Dainis Īvāns. 

 

Pirms tam bija Michaila Gorbačova 1987. gadā paziņotā Perestroika jeb pārbūve, pārkārtošanās, kas iedrošināja sākt runāt patiesību, atklāt piecdesmit okupācijas gados noklusēto. Kā lielais sprādziens, kas kļuva par pamatu LTF un Latvijas neatkarības tapšanai, bija Latvijas Radošo savienību plēnums 1988. gada jūnijā. Pirms pieciem gadiem to precīzi raksturoja žurnālists un televīzijas raidījumu „Atslēgas” un „Adreses” veidotājs Mārtiņš Ķibilds (1973-2019): „1988.gada jūnijs. Vai Latvijas Radošo savienību plēnums bija sākums Atmodai? Nē! Vēl vairāk. Tas bija garants Atmodas turpināšanai. Pagrieziens, pēc kuŗa vairs nav ceļa atpakaļ. Ja Michaila Gorbačova Perestroikas svaigās vēsmas bija kā pavērts vēdlodziņš sasmakušā istabā, tad mūsu Radošo savienību plēnums ar pamatīgu blīkšķi atrāva vaļā visus logus. Tautā godāti inteliģenti pirmoreiz publiski atļāvās runāt tā, ka tautai no brīvības caurvēja aizrāvās elpa.” 

 

Kā zināms, toreiz Maskavā jūnija beigās bija ieplānota PSRS Komūnistiskās partijas 19. Konference, kuŗā solīja apspriest gan partijas lomas samazināšanu, gan brīvas vēlēšanas, un no Latvijas konferencē bija jāpiedalās Jānim Peteram un Dainim Īvānam. Radošā inteliģence to viltīgi izmantoja plēnumam – esot jāsagatavo atbalsts Gorbačovam viņa perestriokas plānos. Patiesībā šis plēnums tiešām kļuva par atklātības un patiesības paisuma vilni. Māra Zālīte: “Pa karjeras kāpnēm kāpj nevis godīgākie un talantīgākie, bet tie, kas veiksmīgāk tiek galā ar tādām “pagātnes paliekām” kā sirdsapziņa un godaprāts. Latvieši šobrīd ir uz izzušanas robežas.” Pirmo reizi publiski tika runāts par Molotova-Ribentropa paktu. Mavriks Vulfsons: “Padomju varas izveidošanās Latvijā ir izlemta 1939. gada 23. augustā PSRS un hitleriskās Vācijas neuzbrukšanas līgumam pievienotā slepenā protokola 1. pantā. Šai dokumentā jau minēts, ka PSRS savas intereses īstenos ar īpašiem pasākumiem. Tāds īpašs pasākums bija 1940. gada 14. jūnija ultimāts Lietuvai un Lietuvas ieņemšana septiņu stundu laikā, 15. jūnija pievakarē ģenerāļa Pavlova armijai sasniedzot plašā frontē Latvijas dienvidu robežu. 16. jūnijā pulksten 12.30 Latvijas sūtnim Krieviņam Maskavā tika iesniegta nota - ultimāts ar nedzirdētu saturu, kurā pieprasīts nekavējoties sastādīt Latvijā tādu valdību, kas nodrošinātu PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības līguma izpildi. Un, otrkārt, – es citēju – bez kavēšanās nodrošināt padomju kaŗaspēka daļu brīvu ielaišanu Latvijas territorijā. Starptautisko normu rupjais pārkāpums ir skaidrs, un, runājot varbūt svešā valodā – Latvijas varmācīga okupācija.” Publiciste Marina Kosteņecka: “Redzu, cik veikli manā sirsnīgajā, ar bagātu dvēseli apveltītajā tautā ir iedzītas primitīvas naidu izraisošas formulas. Lielāku nejēdzību kā tautu draudzības stiprināšanu mācību iestādēs tādā veidā es nespēju iedomāties. Līdz šim Latvijā esmu bijusi tikai vienā divplūsmu skolā, kuŗas gaisotne vismaz daļēji atbilst priekšstatam par tādu mācību iestādi, kuŗā Imants Ziedonis būtu ar mieru laist savus mazbērnus.”

 

Atceros to pārsteiguma un reibinoša prieka sajūtu, pirmo reizi dzirdot un lasot patiesību. Patiesību, par kuŗu jau bērnībā bija stāstījuši vecāki, piekodinot par to ārpus mājām klusēt, jo varam nokļūt čekas pagrabos vai kādā lēģerī. Atceros, kā dibinājām Tautas frontes grupas, kā vakaros un naktīs pēc darba mēs, brīvprātīgie, staigājām pa mājām, metām pastkastītēs tautas frontes kandidātu sarakstus pirms Augstākās Padomes vēlēšanām – tās Augstākās padomes, kuŗa 1990. gada 4. maijā pieņēma neatkarības deklarāciju. Atceros, kā vŗlēšanu laikā dežurējām vēlēšanu iecirkņos kā novērotāji, lai viss notiktu godīgi, jo mums netrūka arī ienaidnieku. Un atceros, kā trimda, it sevišķi Amerikā un Austrālijā, palīdzēja, atbalstīja mūs savām valdībām un parlamentāriešiem, atkal un atkal atgādinot par okupāciju un tiesībām uz neatkarību. Tā bija patiesa tautas vienotība – Tautas frontē iestājās ceturtdaļa miljona Latvijas iedzīvotāju, bet kopā ar atbalstītājiem un palīgiem, kuŗi ne vienmēr kļuva par LTF biedriem, mūsu bija vēl vairāk. Tad sekoja 1991. gada barikādes, kas vēlāk kļuva par daudzu apspiesto tautu rīcības plānu ne tikai PSRS. Augusta pučs, kas beidzās ar PSRS sabrukumu un mūsu brīvības un neatkarības atgūšanu.

 

Šodien, nereti iegrimuši ikdienas darbos un neatrisināto jautājumu kārtošanā, reizēm aizmirstam, ka brīvība nevienam nav dota mūžīgi mūžos, tā nav dāvana uz laiku laikiem. Pasaule ir kļuvusi nedroša un agresīva, visi logi ir vaļā un pa tiem staigā dažādi vēji. Mēdzam sacīt, ka pasaule ir kļuvusi globāla, esam saistīti ar daudziem citiem arī tad, ja to negribam. Tādēļ daudzi cilvēki, arī polītiķi, reizēm grib aizvērt šos logus, uzcelt ap Latviju augstu sētu, lai pasargātu to no ļaunas ietekmes. Mēs aizmirstam, ka aiz aizvērtiem logiem un durvīm gaiss kļūst smags un sasmacis un ka šodienas pasaulē ir jāprot dzīvot. Manuprāt, ir vērts atcerēties Mārtiņa Ķibilda sacīto pirms pieciem gadiem: “Krievijas impērija Baltiju sauca par savu logu uz Eiropu. Mums tas bija cietuma logs. Mēs paši to atrāvām vaļā un tikām brīvībā, un aiz mums sabruka viss padomju cietums.”

 

Tādēļ neaizvērsim savus logus, atcerēsimies, ka mēs un diaspora esam viena tauta.