Atvadas no kirillicas
FRANKS GORDONS    25.04.2017

 

Manāmu nepatiku Maskavā izraisīja Kazachstānas prezidenta Nursultana Nazarbajeva lēmums: atteikties no kirillicas – krievu alfabēta, kas kazachiem tika uzspiests 1940. gadā, un atgriezties pie latinicas ‒ latiņu burtiem, kuŗi turciskas cilmes valodām tika ieviesti pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, kad Padomju Savienībā bija manāma nosliece uz t.s. proletārisko internacionālismu (līdz tam tika lietots arabu alfabēts, kas neatbilda šo valodu īpatnībām).

 

Prezidents Nazarbajevs licis sagatavot pāreju no kirillicas uz latinicu,  sākot ar 2018. gadu,  un panākt, lai līdz 2025. gadam it visi iespieddarbi, grāmatniecība, prese būtu latinicā.

 

Kazachstāna, var teikt, ir Centrālāzijas stratēģiskais centrs un serde.  Tās milzu territorija stiepjas gandrīz no Volgas grīvas līdz Ķīnas rietumu provincēm. Tā ir pārbagāta ar t.s. derīgiem izrakteņiem ‒ no akmeņoglēm un niķeļa līdz zeltam un urānam, nemaz jau nerunājot par gāzi un naftu. Arvien ciešāka kļūst Kazachstānas sadarbība ar Ķīnu, ogļūdenražu jomā dominē amerikāņu un britu firmas, un kultūras sakaru ziņā liela nozīme ir Turcijai, kur Kemals Ataturks ieviesa latinicu 1928. gadā. Vārdu sakot, prezidenta Nazarbajeva lēmumam ir ne tikai reģionāla, bet, var teikt, globāla nozīme, ņemot vērā Krievijas iespaidā sfēras sašaurināšanos arī rakstības aspektā. 

 

Pirmo soli latinizācijas virzienā spēra Azerbaidžāna tūlīt pēc PSRS sabrukuma, tai sekoja Turkmenistāna un ‒ kaut krietni lēnākā tempā, pakāpeniski – Uzbekistāna.

 

Pieminētajam Kazachstānas prezidenta lēmumam tūdaļ sekoja atbalss Kirgizstānā, kur nacionāla inteliģence izdara spiedienu uz valdību, mudinot to sekot tuvu radniecīgo kazachu priekšzīmei.

 

Kazachstāna formāli ietilpst Eirāzijas ekonomiskajā savienībā, kas tika izlolota Krievijā; tās robeža ar Krieviju ir gara, necik sen Solžeņicins prasīja Kazachstanas ziemeļu novadus, kur vēl mīt samērā daudzi krievvalodīgie, "atdot" Krievijai. Viedais prezidents Nazarbajevs dara visu, lai šo tendenci apturētu. Par savu jauno galvaspilsētu viņš 1998. gadā izraudzījās valsts vidienes ziemeļu joslā, bezgalīgajā stepē sakņupušo Akmolinsku, ko Ņikita Chruščovs bija pārdēvējis par Ceļinogradu (no krievu vārda "ceļina" – neskartas zemes) un ieplūdinājis tur tūkstošiem krievisko "komūnisma cēlāju". Nazarbajevs piešķīra tai nosaukumu Astana (kazachiski – mētropole),  un par naudu, kas iegūta no naftas eksporta, te tapa architektonisks brīnums ‒ kongresu pilis, ministriju augstceltnes, universitātes korpuss, parki, vēstniecību kvartāls utt. Tas ir kazachu nacionāla lepnuma iemiesojums..

 

Tātad – kirillicas vietā – latinica. Techniski pāreja uz latinicu turciskas cilmes valodām nav grūta: atliek apzīmēt "cieto k" ar burtu "q", burtiem "s" un "c" likt klāt "astītes" un pārveidot burtus "e" un "y' tā, lai atveidotu skaņu, ko vācieši apzīmē ar vārdu "Umlaut".

 

Kremlim pietuvinātajās aprindās valda sašutums par prezidenta Nazarbajeva lēmumu, jo atvadas no kirillicas nozīmē atvadas no "krievu civīlizācijas", no "krieviskā garīguma" un tuvināšanos nīstajam "globālismam'" un vēl t.s. panturkismam ‒ jo, piemēram, Tatarstānā jau dzirdamas balsis, kas prasa atjaunot latinicu arī tur ‒ zemē, ko 16. gadsimtā iekaŗoja Maskavijas cars Ivans Bargais ‒ Jānis Briesmīgais...