Attēlu spēks
Juris Lorencs    12.01.2021

 

Dažas fotografijas ar laiku kļūst par ikonām. 1912. gada 10. aprīlis, kuģis “Titāniks” atstāj Southemptonas ostu un dodas ceļā uz Ameriku. 1945. gada 1. maijs, krievu zaldāts izkar uzvaras karogu virs Reichstāga ēkas Berlīnē. 2000. gada 11. septembris, brūkošie Ņujorkas debesskrāpji. Merilinas Monro vēja uzrautie svārki, “The Beatles” mūziķi šķērso Abbey Road ielu Londonā, Šons Konorijs aģenta Džeimsa Bonda lomā, veco boļševiku - Brežņeva un Honekera - skūpsts. Patiesībā šādu attēlu, kuŗus šodien vismaz Rietumu pasaulē momentāni atpazīst liela daļa cilvēku, nemaz nav tik daudz, nu varbūt daži simti. Izskatās, tagad tiem piepulcējušies vēl daži. 2021. gada 6. janvāris, protestētāju pūlis ieņem Kapitoliju. 

 

Es pārskatu uzņemtās fotografijas un domāju- interesanti, kuŗi no šiem cilvēkiem kļūs teju vai nemirstīgi? Vīrietis, kuŗš bravūrīgi uzlicis kāju uz Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi rakstāmgalda? Kolorītais, zvērādās tērptais puisis no Arizonas, nu, tas ar ragiem galvā? Bet varbūt sieviete Brīvības statujas veidolā? Tagad mēs zinām, ka viss beidzās, ja tā var teikt, “laimīgi”. Kapitolija ēka atbrīvota, Pārstāvju palātas sēde pabeigta, prezidenta vēlēšanu rezultāti apstiprināti. Senāta kapelāns Berijs Bleks (Barry Black) varēja teikt sekojošu lūgšanu: “Mūsu dzīves kungs un mūsu mīļās tautas suverēns, mēs nožēlojam Amerikas Savienoto Valstu Kapitolija ēkas apgānīšanu, nevainīgu asiņu izliešanu, dzīvības zaudēšanu un disfunkcijas purvu (quagmire of dysfunction), kas apdraud mūsu demokratiju”. Bet notikušo atpakaļ nepagriezt. Tagad ASV pievienojusies valstīm, kuŗās pūlis ir ielauzies parlamentā. 

 

Pats esmu pārliecināts, ka Amerika tiks ar sevi galā. Taču jautājumi paliek. Un tas pat nav jautājums - kas notiek ar Ameriku, bet gan - kas notiks ar pasauli? Mēs redzam, cik patiesībā viegli var destabilizēt situāciju pat tik varenā valstī kā ASV. Acīmredzot mums ir darīšana ar universālu parādību, tā saucamo “krāsu revolūciju”, no kuŗas nav pasargāti ne autoritāri režīmi, ne demokratijas. Kā liecina galvaspilsētā Vašingtonā bāzētās domnīcas “Atlantic Council” pētījums, tad nemieri tikuši plānoti, koordinēti un organizēti sociālajos tīklos. Rietumu pasaule, raugoties uz notikumiem Kapitolijā, ir apjukusi. Savukārt Krievijas, Baltkrievijas, Ķīnas, Irānas, Sīrijas, Ziemeļkorejas līderi izgaršo, pat izbauda notiekošo. Un rēķina ieguvums - gan polītiskos, gan materiālos. Vai tad vēl kādam ir ilūzijas, ka starp vandāļiem nebija arī spiegi? Kuŗi vispārējā apjukuma laikā izvietoja noklausīšanās aparatūru, kopēja datoru atmiņu, varbūt pat iznesa no Kapitolija ēkas slepenu informāciju. Dīvaini, ja viņu tur nebūtu. Vēl viens jautājums - kas notiks ar vārda brīvību? Kapitolijā uzņemtajos attēlos mēs pamanām melnā T- kreklā tērptu vīru ar uzrakstu “Camp Auschwitz Work Brings Freedom” - “Aušvicas nometne, darbs dara brīvu”. Daži klaviatūras klikšķi, un mēs jau redzam - tādus var iegādāties interneta veikalos par  23 ASV dolariem, klāt pielikta atzīme “trandy”. Lieta, par ko Eiropā draud cietumsods, jo nacismu propagandēt drīkst. Bet tad es atveru prezidenta Trampa “Twitter” lapu, kurai esmu sekojis pēdējos četrus gadus, un lasu: “Permanent suspension of @realDonaldTrump”. Tie, kuŗi patlaban priecājās par Trampa “Twitter” konta slēgšanu, rīt būs sašutusi par to, ka Kremlis nobloķēs “YouTube” un sociālos tīklus. Un tā arī nesapratīs, ka ar vārda brīvību ir tā- vai nu tā ir visiem, vai nevienam.

 

20. gadsimta vēsture liecina - kad pasaule vai daļa no tās ieslīgst haosā, tas ietekmē arī Latviju. 1917. gads, Krievijā notiek revolūcija. Impērija brūk, Pēterburga un Maskava ir vāja.  Gadu vēlāk, 1918. gadā, Vācija zaudē Pirmo pasaules kaŗu, savukārt Lielbritanija ir savas ietekmes augstumos. Latvija pasludina un izcīna neatkarību. 1939. gads, sākās Otrais pasaules kaŗš. Rietumi aizņemti ar sevi, Vācija, Francija, Lielbritanija, ASV ir ierautas kaŗā, savukārt Maskava ir stipra. 1940. gadā Latvija zaudē neatkarību. 1990. gads, sākusies PSRS agonija. Maskava ir vāja, savukārt Rietumi stipri. Latvija atgūst neatkarību. Ko mums nesīs šis gads? 2020. gads atstājis mantojumā Covid 19 pandēmiju un “Breksitu”. Rietumi ir vāji- vai vismaz tādi izskatās. Maskava- daļēji vāja, tajā aizvien aktīvāk cirkulē baumas par varas maiņu Kremlī un iespējamo prezidenta Putina aiziešanu. Stipra šodien ir Ķīna. Varas centrs pārbīdījies uz Austrumiem, uz Padebešu impēriju. 

 

Bet atgriezīsimies pie attēliem. Dažus no tiem atpazīstam tikai mēs, latvieši. Kārlis Ulmanis uzrunā tautu, sarkanarmijas tanki Rīgas ielās. Deportāciju liecinieks - vagons Torņakalna stacijā, degošais Pēteŗbaznīcas tornis. Atraktie čekas upuri Rīgas Centrālcietumā, ebreju sievietes brīdi pirms nošaušanas Šķēdes kāpās. 1991. gada 13. janvāris, tautas manifestācija Daugavmalā. Sarkanbaltsarkano karogu jūra, pusmiljons cilvēku. 1991. gada janvāŗa barikādes Rīgas ielās, betona bluķi pie Augstākās Padomes, kūpošie ugunskuri Zaķusalā. Kopš to dienu notikumiem aprit tieši trīsdesmit gadi. Kā šajā laikā mainījusies pasaule! 1991. gadā mēs raudzījāmies uz ASV kā miera ostu, kā stabilitātes garantu. Šodien barikādes būvē ASV pilsētu ielās. Tikmēr es turpinu lauzīt galvu - kā mēs to visu paveicām, turklāt okupācijas apstākļos? Dibināt Tautas Fronti, izveidot nodaļas visā Latvijā, izdot un izplatīt laikrakstu “Atmoda”, uzcelt un nosargāt janvāŗa barikādes. Cik organizēti mēs tolaik bijām! Bez mobilā telefona, bez interneta un sociālajiem tīkliem. Un kāds haoss šodien valda Latvijas medicīnā, kad pat ministru prezidents spiests konstatēt - Covid-19 vakcīnas Latvijā ir, bet vakcinācijas plāna nav! Kur izplēnējis mūsu spēks, mūsu spēja organizēties? Kaut kas ir noticis šajos aizvadītajos trīsdesmit gados - gan ar Latviju, gan ASV. Diemžēl ne vienmēr tas labākais.