Atslābināties nedrīkstam ne mirkli
Juris Lorencs    11.01.2022

 

 

Pirmdien, 10. janvārī, Šveices pilsētā Ženēvā sākās ASV un Krievijas sarunas, kuŗās piedalījās ASV valsts sekretāra vietniece Vendija Šermana un Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs. Tika pārrunātas Maskavas pieprasītās “drošības garantijas” un saspīlējums, ko izraisījusi Krievijas kaŗaspēka koncentrācija pie Ukrainas robežas.

 

Laikā, kad rakstu šīs rindas, vēl nav zināmi sarunu rezultāti. Viena no Krievijas prasībām ir NATO spēku atvilkšana no valstīm, kas šai militārajai aliancei pievienojās pēc 1997. gada. Tātad arī no Latvijas. Žēl, ka sarunas par mūsu drošību notiek bez pašas Latvijas piedalīšanās. Tikmēr Krievijas mediji jau berzē rokas, paredzot bezmaz vai Baltijas valstu “izslēgšanu no NATO”. Pagaidām varam mierināt sevi ar domu, ka mūsu intereses netiks nodotas. ASV vēstniece NATO Džuliana Smita apliecinājusi, ka ASV neapsver savu spēku izvešanu no Austrumeiropas. Savukārt Vendija Šermana savā tvitter kontā 6. janvārī ierakstīja: “Es došos uz Ženēvu un Briseli, lai turpinātu Baidena administrācijas centienus veicināt tādu sadarbību ar mūsu NATO un ES partneriem, kas atturētu Krieviju no agresijas pret Ukrainu”. Un kāda sakritība - naktī no 5. uz 6. janvāri Kazachstanas diktators Kasims Tokajevs griezās pie Kollektīvās drošības līguma organizācijas (Armēnija, Baltkrievija, Kirgizstana, Krievija, Tadžikistana un pati Kazachstana) ar lūgumu palīdzēt apspiest valstī sākušos masu protestus! Jau 6. janvārī Kazachstanā tika ievests Krievijas okupācijas kaŗaspēks, ko liekulīgi dēvē par “miera uzturēšanas spēkiem”. Nākamajā dienā, 7. janvārī, ASV valsts sekretārs Antonijs Blinkens pateica nu jau slaveno frazi, brīdinājumu Kazachstanai un pasaulei: “Jaunāko laiku vēsture ir sniegusi mācību- ja krievi ievācas jūsu mājā, tad viņus dažkārt ļoti grūti dabūt ārā” (“I think one lesson in recent history is that once Russians are in your house, it’s sometimes very difficult to get them to leave”). Tajā pašā dienā notika Latvijas aizsardzības ministra Arta Pabrika telefonsaruna ar ASV aizsardzības sekretāru Loidu Ostinu. Mūsu ministrs norādīja, ka Krievijas ultimāti Latvijai ir nepieņemami: “Šis ir kritisks mirklis ne tikai Ukrainai un tās eiroatlantiskajiem centieniem, bet arī pārbaudes moments Rietumu vienotībai, starptautiskajai uzticamībai un demokratiju spējai aizstāvēt savas vērtības”.

 

Kā redzam, pasaule ir iegājusi bīstamā, neprognozējamā turbulenecē. Jautājums ir, lūk, par ko - cik stipri šodien ir Rietumi? Cik mēs varam paļauties uz ASV, NATO un Eiropas Savienību? Īsi pirms Ziemassvētkiem Šveices avīze “Neue Zürcher Zeitung” publicēja franču filozofa Paskāla Briknera (Pascal Bruckner) eseju “Eiropa dzīvo illūzijās”. Lūk, dažas Briknera domas, kuŗās vērts ieklausīties: “Eiropa šodien nevēlas dzirdēt sliktas ziņas. Tā dzīvo cerībā, ka visas problēmas iespējams atrisināt ar dialogu un iecietību... Mūsdienu lozungs skan- “mazo soļu demokratija”. Bet lielās idejas ir noraktas, ideāli iet mazumā... Tas varētu darboties ideālā pasaulē, kur valda tiesības, dialogs un iecietība. Diemžēl reālitāte ir citāda”. Brikners raksta: “Putins lieto “salami taktiku”, kas pazīstama kopš PSRS laikiem – pirms kāda zeme tiek norīta pavisam, tai nogriež gabalu pa gabalam. Piemēri- Osetija un Abhāzija Gruzijā, Krima un Donbass Ukrainā, Piedņestra Moldovā. Viņa mērķis ir Eiropas izjaukšana un sadalīšana- kā atriebība par 1989. gada pazemojumiem... Vienlaikus šis revanšists bauda milzīgu populāritāti galēji labējās un kreisajās Rietumu polītiskajās aprindās”. Rezumējums: “Eiropa dzīvo illūzijās. Uz draudošajām briesmām Brisele reaģē ar pārsteidzošu naivitāti. Tā netic ļaunumam un aizbarikādējas aiz normatīviem, rēgulējumiem un procedūrām... Briesmas, kas savelkas ap kontinentu, tiek ignorētas... Kaŗavīrs pārvērties par archaisku tēlu, ko vēl knapi piecieš. Eiropas demokratijas ir patvērušās “mazo dzīves ērtību” pasaulē. Savā aizsardzībā tās pilnībā paļaujas uz ASV... Bet patiesība ir tāda, ka, ja ASV rīt pazudīs, Eiropa sabruks kā kāršu namiņš. Tā līdzināsies vēsturiskam luksusa kūrortam, kas ticis demontēts, sadalīts un izvazāts pa gabaliņam vien... Centrālās un Austrumeiropas valstīm ir taisnība tādā ziņā, ka savu robežu aizsardzībā tās pirmām kārtām paļaujas uz NATO. Bet viņas pārvērtē Amerikas izlēmību. Baidens neko nedarīs, ja Pekina rīt norīs Taivanu, bet Putins iemaršēs Ukrainā”.

 

Līdzīgus brīdinājumus jaunā gada pirmajās dienās izteicis amerikāņu polītologs Frensiss Fukujama. Viņš britu žurnāla “The Economist” izdevumā “Pasaule 2022” (“The World Ahead 2022”) publicējis rakstu “ASV hegemonijas beigas”. Fukujama uzskata, ka ASV lielākā problēma ir sabiedrības sašķeltība: “Aizvien grūtāk panākt vienprātību. Savulaik cīņa bija par nodokļiem un abortiem, tagad tā jau eskalējusies kaujās par kultūras identitāti. Ārējie draudi parasti vieno un saliedē sabiedrību kopīgiem mērķiem. Taču Covid-19 pandēmija parādīja, ka plaisa sabiedrībā tikai palielinās”. Nevienprātība iespaidojot arī ASV ārpolītiku: “Puse no ASV republikāņiem ir pārliecināti, ka demokrati apdraud ASV vairāk nekā Krievija”. Un Fukujama uzdod retorisko jautājumu: “Vai ASV ir gatava upurēt savu dēlus un meitas par Taivanas neatkarību? Vai tā riskēs iesaistīties militārā konfliktā ar Krieviju, ja Maskava iebruks Ukrainā?” Viņa rezumējums: “ASV nekad vairs neatgūs savas kādreizējās pozīcijas, un to nemaz nevajag censties darīt. Tā vietā ASV kopā ar saviem sabiedrotajiem jācenšas uzturēt tāda pasaules kārtību, kuŗā iestājas par demokratiskām vērtībām”.

 

Un tagad viena atziņa, kas aizvien skaidrāk izkristalizējas tieši šajās dienās. Pēc atgūtās Latvijas neatkarības izskatījās, ka mūsu trimdas organizāciju iespaids mazināsies, ka to galvenais darba lauks būs valoda, izglītība un kultūru. Tomēr ārzemēs dzīvojošie latvieši par sevi atkal atgādināja 2000. gadu sākumā, kad Latvija, Lietuva un Igaunija veda sarunas par pievienošanos NATO blokam. Tolaik ALA un PBLA veica milzīgu lobija darbu, lai pārliecinātu ASV polītiķus par NATO paplašināšanās nepieciešamību. Tagad, kad Krievija draud Ukrainai, bet Putins kopā ar Baltkrievijas diktatoru Lukašenko faktiski okupē Kazachstanu, mēs varam pilnībā novērtēt, cik svarīga ir Latvijas atrašanās NATO. Tas gan nenozīmē, ka mēs varam gulēt uz lauriem pārliecībā, ka Latvijas drošība un neatkarība garantēta uz mūžiem. Latviešu organizācijām ir jāturpina polītiskā lobija darbs savās mītnes zemēs, it īpaši ASV un Kanadā. Nepieciešamības gadījumā jākoordinē sadarbība ar lietuviešiem, igauņiem, poļiem un ukraiņiem. Atslābināties nedrīkstam ne mirkli. Diemžēl tāda ir pasaule, kuŗā dzīvojam.