Atpakaļ uz "auksto kaŗu”?
Kārlis Streips    06.10.2015

 

Pirms pāris nedēļām kollēģe Sallija Benfelde publicēja komentāru “Vai tiešām Back in the USSR?”, kuāā viņa apsprieda Latvijas polītiķu attieksmi pret bēgļiem. „Aizņemšos” viņas izraudzīto  virsrakstu, lai apspriestu jaunākos notikumus Tuvajos Austrumos.

 

Kā zināms, Sīrijas pilsoņu kaŗā pieteicies vēl viens dalībnieks – Krievijas Federācija. Ziņots, ka tā šai karstajā punktā  ievērojami  paplašinājusi savu militāro klātbūtni, tostarp ar ieročiem, bezpilota lidaparātiem, zaldātiem u.tml. Tas nozīmē, ka patlaban šai territorijā darbojas Sīrijas diktātora Bašara al Asada spēki, savs pusducis dažādu grupējumu, kuŗi cenšas panākt diktātora gāšanu vai aiziešanu no amata, tā dēvētā “Islāma valsts,” kuŗa cīnās pret visiem pēc kārtas, kas neatbilst tās perversajai izpratnei par reliģiju, Irāna, Amerikas Savienotās Valstis ar koalicijas palīdzību, un nu jau arī Krievija. 

 

Par „auksto kaŗu” nākas domāt tāpēc, ka te sanāk tā - Krievija un ASV patlaban kaŗo vienā un tajā pašā territorijā, bet pretējās pusēs. Krievija - lai atbalstītu Asadu, Amerika – lai no viņa atbrīvotos. PSRS laikos Maskava un Vašingtona nekad konkrēti viena pret otru necīnījās, tās nodarbojās ar tā dēvēto “pilnvaroto” (proxy) kaŗu, PSRS - atbalstot “sociālisma uzvaru” visā pasaulē,  ASV - tam pretojoties. Tā tas notika Vietnamā, Laosā, Korejā, Kubā, Angolā, Kolumbijā, Kambodžā, Afgānistānā un citur. Arī šoreiz abas puses atbalsta katra savu poziciju, taču nu pirmoreiz tas notiek ar abu valstu konkrētu klātbūtni militārā nozīmē.

 

Kādā ASV televīzijas raidījumā diktore ar smaidu pateica: “Kas gan tur varētu saiet dēlī?” Man par to smaids  nudien neraisās. Jo Krievija, kā tas tai allaž ir bijis ierasts kopš pašreizējais Krievzemes cars  kāpa tronī, procesā piedalās pa savai modei, ar to domājot – melīgi, necaurspīdīgi,  pretīgi. Sāksim, piemēram, ar to, ka Putins uzskatīja par vajadzīgu lūgt savas valsts parlamentam atļaut Krievijas kaŗaspēka izmantošanu ārpus valsts robežām. Parlamenta klēpja sunīši lūgumu visžēlīgi apmierināja, tā acīmredzami ignorējot pietiekami ironisko faktu, ka Krievijas kaŗaspēks “ārpus valsts robežām” darbojas jau labi pasen un konkrēti – Austrumukrainā, kur tikai Kremlis ar savu  kori  plašsaziņas līdzekļos (medijos)  apgalvo, ka neviena paša Krievijas kareivja Ukrainā nav, lai gan visa pārējā pasaule uz pietiekami konkrētu pierādījumu pamata ir pārliecinājusies par pretējo. 

 

Ziņots, ka pagājušajā nedēļā Amerikas Savienoto Valstu vēstniecībā Bagdādē uzradies kāds vidēja līmeņa Krievijas bruņoto spēku pārstāvis, lai paziņotu, ka viņa pārstāvētā valsts gatavojas  bombardēt pozicijas Sīrijā, un tāpēc būtu ļoti jauki, ja ASV savas militārās lidmašīnas no turienes aizvāktu, turklāt drīz,  jo bombardēšana sāksies pēc pusstundas. Tas notika brīdī, kad ASV Aizsardzības ministrija jau bija paziņojusi par augsta līmeņa sarunām ar Krievijas Aizsardzības ministriju, lai norunātu to, kā viss notiks tālāk. Acīmredzot Krievija nolēma rīkoties uz savu galvu, ne ar ko  nerēķinoties. Tā tas ir bijis vienmēr – lai atceramies Gruzijas territorijas okupēšanu, Krimas aneksiju,  rīcību Donbasā u.c. 

 

Protams, Amerikai ne prātā nenāca savus lidaparātus atstāt uz zemes. Vairāku dienu gaŗumā uz sīriešu galvām krita i Krievijas, i arī Amerikas bumbas. Tas, savukārt, rada jautājumu, pret ko tad īsti Krievija cīnās? Oficiāli paziņotais mērķis ir karot pret “Islāma valsti,” un tā, protams, ir joma, kuŗā visa pasaule var atrast kopsaucēju, jo “Islāma valsts” tomēr ir ārpus jelkādiem civīlizācijas rāmjiem. Tā ir prasta grupiņa terroristu, kuŗi sevis pārņemtajās territorijās ir nozaguši gan naudu, gan ieročus.

 

Taču jāatceras, ka otrs Krievijas mērķis ir „stutēt augšā” minēto Sīrijas diktātoru. Tā nu sanāca, ka pirmajā bombardējumā Krievija nebūt neuzbruka “Islāma valstij” - tā uzbruka tiem pašiem režīma pretiniekiem, kuŗus atbalsta Vašingtona, turklāt,  nogalinot ievērojamu skaitu civīliedzīvotāju. Krievijas Ārlietu ministrijas reakcija uz notikušo? “Mums tādu datu nav.” Acīmredzot Kremlis joprojām nespēj saprast, ka mūsdienās ir tādas lietas kā satelīti un citas ierīces, kas pasaulē notiekošo spēj piefiksēt pietiekami precīzi. Galu galā Maskava gaužām negribīgi atzina, ka, jā, ir arī noticis  uzbrukums ASV atbalstītajiem spēkiem, jo doma bija atbalstīt Asadu “vietās, kur viņam klājas plāni”. Meliem īsas kājas!

 

Situācija ir ļoti bīstama un ir grūti iedomāties, ka pienāks tā diena, kad Sīrija atkal būs apvienota un Bašars al Asads joprojām būs savas valsts vadītājs. Pietiekami daudz asiņu ir lijis, pietiekami daudz Sīrijas iedzīvotāju ir gājuši bojā un ir bijuši spiesti bēgt. Vai Amerika, Krievija un pārējie tur kaŗos bezgalīgi? Kas notiks, ja Krievija Sīrijā  izmantos arī zemes spēkus? Ne jau smukuma pēc tā tur ceļ barakas vairāk nekā  diviem tūkstošiem  zaldātu. 

 

No Latvijas viedokļa raugoties, no vienas puses, mūsu drošībai nenāk par sliktu tas, ka Krievijas bruņotais aparāts ir pievērsies citam pasaules reģionam. Proti,  ka attiecīgie cilvēki nevar darboties mūspusē. 

 

Taču, no otras puses, patlaban notiekošais Tuvajos Austrumos kārtējo reizi apliecina Krievijas pilnīgi savdabīgo attieksmi pret pasaules iekārtu. Sagribas mums pakarot Sīrijā? Aiziet! Vai tas nozīmē kaŗošanu pret pasaules spēcīgāko lielvaru? Kāpēc gan ne? Jā, kaut kādā ziņā to pašu arī var teikt par Ameriku, kuŗa arī laika gaitā ir uzrādījusi pietiekami lielu avantūrismu Grenādā, Nikaragvā, tajā pašā Afgānistānā un citur. Pirmais kaŗš Irākā bija ar konkrēti noteiktu mērķi – padzīt Irāku no okupētās Kuveitas. Otrs kaŗš noritēja  uz prātam neaptveramu melu pamata un izvērtās par asinspirti.

 

Nu procesā ir iesaistījusies valsts, kuŗa  izceļas ar neprognozējamību. Visticamāk Krievijai šajā procesā nāksies asiņot, turklāt gana smagi. Krievu puiši mājās atgriezīsies zārkos, un  nebūsim pārsteigti, ja Krievijā sāks uzdarboties Islāma terroristi. Jau tagad atskan balsis, aicinot atriebties. Amerika no Tuvajiem Austrumiem ir tālu, diez vai kādreiz kādam terroristam izdosies atkārtot bēdīgi slaveno uzbrukumu Ņujorkā, kā arī  Vašingtonā. Savukārt Krievijas dienvidos un visapkārt tās dienvidu robežai ir konkrēti islāmiski ļaudis. Tas  nozīmē, ka Krievija vēl vairāk tiks ierauta savas pašatļautības purvā, un,  metaforiski runājot, stūrī iedzīta žurka var kļūt pagalam neprognozējama savā uzvedībā. Protams, Krievija cer, ka “palīdzot” “nokārtot lietas” Sīrijā, tā pieglaimosies Rietumiem, kuŗi cita starpā Sīrijā notiekošā dēļ patlaban piedzīvo milzīgus  bēgļu un patvēruma meklētāju pūļus. Droši vien Maskava cer, ka tā visa rezultātā Rietumi pārskatīs savas sankcijas pret Krieviju ar visu no tā izrietošo.

 

Lieki teikt, ka Latvijai pozitīvāka būtu Krievija, kuŗa ir draudzīga ar apkārtējām valstīm un visu pasauli. Bet kas to dos? Sankcijām tomēr ar Sīriju nav nekāda sakara, lai arī cik ļoti Kremļa polīttechnologi gribētu cerēt, ka situācija Tuvajos Austrumos novērsīs pasaules uzmanību no tā, ko viņi dara Ukrainā. Neviens pasaules civilizētajā daļā gan nelolo  ilūzijas par Krievijas patiesajiem nolūkiem tās kaimiņvalstīs. Taču Dievs pasargi mūs no iespējas, ka kaut kādā brīdī jauši vai nejauši Krievijas lidmašīna nogāzīs amerikāņu lidmašīnu,  vai otrādi! Tad  briesmās būs visa pasaule.