Atmodas kodolreaktors
Kārlis Streips    19.01.2021

 

 

"Atmodas brīvības ilgās un barikāžu ugunskuros rūdījies ne vien tautas raksturs tā labākajās izpausmēs, bet dzimis kopējais, vārdos neizsakāmais un Satversmē neaprakstāmais priekšstats par Latvijas nākotni. Līdz Atmodas garīgam pietuvinājumam vēl gaŗš, nogurdinošs ceļš ejams, un tagad svarīgākais ir tajā neapstāties. Tādēļ tik svarīgi joprojām izmantot Atmodas kodolreaktorā akumulēto enerģiju, meklēt jaunus ceļus, lai piekļūtu barikāžu laikā uzkrātajiem tautas garīgā un morālā spēka krājumiem,” – šis ir citāts no Latvijas Tautas frontes pirmā priekšsēža Daiņa Īvāna teiktā, pieminot tā dēvētos barikāžu laikus, kuru trīsdesmitā gadadiena ir pienākusi šogad un šomēnes. Pēc tam, kad 1991. gada 12. janvāŗa naktī piedzirdīti zaldāti dzina savus tankus pāri miermīlīgiem iedzīvotājiem, kuŗi centās sargāt televīzijas torni Lietuvas galvaspilsētā Viļņā, D. Īvāns vēl nakts tumsā pa Latvijas Radio pauda uzsaukumu cilvēkiem no visas Latvijas pulcēties Rīgā un līdzi vest itin visu, ko varētu izmantot barikāžu celšanai.

 

Padomju Savienība raustījās pēdējās nāves spazmās, lai gan tobrīd to vēl nevarēja paredzēt. Tā paša gada 2. janvārī tā dēvētie OMON milicijas spēki okupēja Preses namu Rīgā un no turienes padzina visas laikrakstu redakcijas, izņemot tās, kuŗas piederēja okupētās Latvijas Komūnistu partijai un komjaunatnei. Jau tajā brīdī situācija valstī bija kā uz naža asmens, jo daudzi cilvēki atcerējās, kā tie paši OMON puiši laikā pēc Latvijas neatkarības deklarācijas pieņemšanas palīdzēja sargāt Augstākās padomes (mūsdienu Saeimas) namu Vecrīgā. Kādu laiku omonieši tautā bija populāri, jo tie it kā palīdzēja kontrolēt un novērst bandītismu un noziedzību. Patiesībā viņi paši bija bandīti un noziedznieki.

 

Barikāžu uzstādīšana vedās raiti. Tīmekļa portālā Vikipedija, kam,  starp citu, 15. janvārī apritēja 20. jubileja, par to rakstīts: "Automašīnas izvietoja šaurajās Vecrīgas ielās skujiņveidā, lai tankiem padarītu neiespējamu to nostumšanu malā. Galvenie pretinieka uzbrukumi tika plānoti no Daugavmalas cauri Doma laukumam, no Bastejkalna gar Pulvertorni un no Torņa ielas caur Jēkaba ielu. Šajos virzienos atradās vairākas smago automašīnu rindas. Šajos virzienos bija izlikti arī prettanku „eži”, ko atveda Vecmīlgrāvja zvejnieki. Tanku slazdus metināja arī uz vietas."

 

Jāatzīst, man nav ne jausmas, kāpēc zvejniekiem būtu bijuši bija vajadzīgi prettanku eži, nedz arī, kā metināt tanku slazdus, bet barikādes bija process, kuŗš nudien iedvesmoja daudz, daudz cilvēku. Rakstniece Marina Kosteņecka pirms pāris gadiem par to rakstīja: "Tie, kas uz barikādēm pavadīja savus tēvus, vīrus un dēlus, nezinot, vai viņi atgriezīsies; tie, kas palika mājās kopt lopus un uzturēt saimniecību, kamēr citi piederīgie devās uz Rīgu; tie, kas viņiem gādāja ēdienu un dzērienu; tie, kas nevarēja ierasties, bet dzīvoja līdzi – tie visi bija barikāžu dalībnieki." Vēsturnieki uzskata, ka ļoti aptuveni var teikt, ka barikāžu dalībnieku bija 45 līdz 50 tūkstoši. Bija ziemas spelgonis. Doma laukumā un citur dega ugunskuri, barikāžu sargātājiem citi nesa karstu tēju un kafiju.

 

Tā bija trauksmaina nedēļa tajā 1991. gadā. Jau 13. janvārī Tautas fronte sasauca plašu demonstrāciju Daugavas krastmalā, kur piedalījās ap 600 tūkstošiem cilvēku. Nākamajā dienā minētie OMON spēki iebruka Vecmīlgrāvja milicijas nodaļā, atņemot milicijas darbinieku ieročus, kā arī Minskas Augstākās skolas Rīgas filiālē, kur tie piekāva studentus un izlaupīja skolas arsenālu. 16. janvārī OMON uzbruka Vecmīlgrāvja un Brasas tiltu aizstāvjiem un nošāva Augstākās padomes šoferi Robertu Mūrnieku. Vairāki citi tika ievainoti. Un tad 20. janvārī notika apšaude pie Latvijas Iekšlietu ministrijas, kur bojā gāja divi miliči, Sergejs Konoņenko un Vladimirs Gomanovičs, kā arī kinorežisors Andris Slapiņš un operātors Gvido Zvaigzne, kuŗi filmēja notiekošo. Lode nogalināja arī 18 gadus veco skolēnu Ediju Riekstiņu, kuŗam gadījās tur būt pilnīgi nejauši.

 

Es pats barikāžu laiku pavadīju Vašingtonā, kur strādāju Amerikas latviešu apvienībā. Pēc  Preses nama ieņemšanas mēs ALAs birojā uzsākām diennakts dežūras. Mūsu rīcībā bija mūsdienās par nudien archaisku uzskatāmais teleksa aparāts. ASV telekompanijā mums bija "savējās" operātores, kuŗas zvanu uz Latviju varēja savienot pāris minūšu laikā, nevis trīs dienu laikā, kā tas varēja būt citkārt. Iepriekšējo gadu biju pavadījis Latvijā, arī Tautas frontei bija "savējās" Latvijas telefonsakaru sistēmā. Amerikā operātores drīz vien iemācījās, kas mēs tādi un kāpēc mēs tik bieži zvanām uz Latviju. Bieži vien viņas mums vēlēja veiksmi un teica, ka par mums aizlūgs. Vienā rītā pēc nomodā pavadītas diennakts es, līdz kaulam noguris un nošņurcis,  ierados savā Metropolitan Community Church baznīcā, kur mācītājs,  man nelūdzot,  speciāli aizlūdza par Latviju. Par to iedomājoties, man vēl šobaltdien acīs ir asaras...

 

Barikādes Latvijā daudzmaz palika līdz pat 1991. gada augusta pučam Maskavā, pēc kuŗa mūsu valsts ieguva pilnīgu un starptautiski atzītu neatkarību. 1995. gadā tika izveidots Barikāžu dalībnieku atbalsta fonds, kuŗš sāka piešķirt piemiņas zīmes – ar ozollapām rotātas medaļas, uz kuŗām attēlots lauva ar mazāku vairogu ķetnās. 1999. gadā Saeima pieņēma likumu par šo piemiņas zīmi, nosakot, ka tas ir Latvijas Republikas valsts apbalvojums, ko piešķir īpaša valde. Ir bijuši strīdi par to, kuŗam tas pienākas un kuram ne. Pēc 30 gadiem barikādes ir kļuvušas visai mītiskas, un droši vien ir dažs labs, kuŗš grib sevi tur pieskaitīt ne īsti pamatoti.

 

Barikādes  varam atcerēties kā iedvesmojošu procesu. Pērn Latvijas Radio intervēja kādu kundzi, kuŗa atcerējās: "Katru rītu Radio mājas logi bija gaiši un vaļā, un šeit spēlēja himnu. Tad laukums pilnībā sastinga, visi pagriezās pret Radio māju, vīri noņēma cepures, un visi klausījās. Tā bija katru rītu."

 

Dainis Īvāns saka – "Atmodas kodolreaktorā akumulēja enerģiju." Tas ir kodolreaktors, kuŗa pamatā ir viss Atmodas process. Es Latvijā ierados 1989. gada septembrī, un gada gaŗumā ar patiesu izbrīnu un cieņu raudzījos, kā cilvēki veidoja opoziciju militāram, autoritāram un totālitāram režīmam. Jā, bija arī tādi, kas pieslējās Kompartijai un Interfrontei, bet bija Baltijas ceļš, manifestācija Mežaparkā, kur Ieva Akurātere dziedāja Andŗa un Brigitas Ritmaņu dziesmu "Manai tautai". 

 

Pirms 30 gadiem tauta nosargāja savu brīvību, un tas ir pats svarīgākais.