Atkal draudi no austrumiem?
ILMĀRS KNAĢIS    01.04.2014

Krieviem ir teiciens: „Пока жареный петух в жoпу не клюнет, мужик не перекрестится” (Kamēr cepts gailis pakaļā neieknābs, vecis krustu nepārmetīs). Allegorisks, bet ļoti zīmīgs teiciens. Tikai tad, kad svarīgas ES personas izteica nosodījumu Krievijas agresijai, arī personas, kam bija kāda teikšana Latvijā, pārskatīja savu prokrievisko toleranci. Cerēsim, ka pārskatīja arī stratēģiski, ne tikai uz laiciņu, kamēr normālizēsies agresija pret Ukrainu.

 

Grūti paredzēt, kas notiks tālāk. Krimu uzdāvināja Ukrainai kā bumbu ar laika degli. Vai Chruščovs dāvinādams tā bija domājis? Diezin vai. Partijas ideologi varbūt  gan. Vispār jau Krima Ukrainai bija kā „aklā zarna”. Rakstu „bija” tāpēc, ka tiešām esmu pārliecināts, ka Krima piederēs Krievijai, patīk tas mums vai nepatīk. Īstos Krimas saimniekus – tatārus, kas vēl viduslaikos valdīja Krimā, izsūtīja gandrīz visus, un viņu vietā iesūtīja krievus. Cik ļoti tas viss atgādina senus notikumus un Krilova fabulu par vilku un kazlēnu. Domāju, ka tas pats 1941. gadā būtu noticis Latvijā (Lietuvā, Igaunijā), ja nebūtu sācies kaŗš un vācieši tik strauji nebūtu virzījušies uz priekšu.

 

Putina Krievija aprija Krimu. Bet apetīte rodas ēdot. Putins, redzot, ka par Krimu neviens viņam, figūrāli izsakoties, „anatemu” (izslēgšana no baznīcas, nolādēšana) neizteiks, var jau sākt domāt par nākamo gājienu, kamēr pašam nav pārgājusi nenormālā euforija. Krima nav vienīgā Ukrainas nelaime. Vēl ir industriālā Luganska un Donbass. Tur ir daudz krievu un pārkrievojušos ukraiņu (kas vēl sliktāk), tāpēc šos apgabalus arī viegli varētu pievienot Krievijai, bez pārāk uzkrītošas vēlēšanu viltošanas. Bet ko teiks ES? Atkal tikai nosodoši pakratīs ar pirkstu? Nekas nenotiks. Kaŗot nevienam negribas, un, ja arī kādam briesmīgi gribētos, nevienam tomēr nav patikas uzņemties atbildību par kaŗa uzsākšanu, .

 

Nupat laikam ir īstais brīdis, kad Latvijai būtu jāmaina attieksme pret Krieviju un krieviem. Pirmkārt, jāmaina uzskati par vēsturi, kas ir cieši saistīta ar Krieviju. Ne strēlnieku, ne leģionāru dēļ, ne to latviešu dēļ, kuŗi dažādos laikos palīdzējuši komūnistiem cīņā par „pasaules revolūciju”, nav jālauza rokas un kaunīgu skatieni uz zemi nav jāraida. Jāsaprot taču, ka gan vecie latviešu strēlnieki, gan leģionāri sita tos, ko vajadzēja sist. Būtu nesaprotami un neattaisnojami, ja tas tā nebūtu. Vai šodienas notikumi to lieku reizi nepierāda? Kādu mīlestību Krievijas imperija varēja gaidīt no latviešiem? Lielo krievu ģeniju darbi neatsveŗ pat niecīgu daļu no vairāku gadusimtu laikā latviešiem nodarītā.

 

Pirms dažām nedēļām, skatoties kārtējo TV raidījumu “Sastrēgumstunda”, man likās, ka esmu nokļuvis  uz citas planētas. Vai studijā vispār atradās kaut viens, kuŗš būtu redzējis to, kas notika gandrīz pirms 75 gadiem? Okupācija, aneksija, inkorpurācija, iekaŗošana, pakļaušana u.tml., var to saukt, kā grib, bet Latvijas valsts tika likvidēta vienas dienas laikā. Vai tad tagad vēl jāspriež -- bija vai nebiija? Vai šodienas paaudzes ir tiesīgas vainot kādu citu, nevis Krieviju? TV pārraidē bija tikai to cilvēku gudra runāšana, kuŗi visas savas zināšanas ieguvuši tikai no rakņāšanās archīvos. Un cik dziļa bijusi tā rakņāšanās? Un kādi tie archīvi? Pārraidē izskanēja jau desmitiem reižu konstatētais, ka pagājuši  vairāk  nekā 20 gadi atjaunotajā brīvvalstī un tagad jau ir grūti runāt par 1940.gada notikumiem.

 

Ja grūti, tad nerunājiet nemaz, bet nerunājiet muļķības!

 

Jo tālāk no tiem laikiem, jo biezāka top migla, kas ietin notikumus. Un pienāks laiks, kad pagātnei atmetīs ar roku: kas bijis, tas bijis. Tas bija sen, un paši vainīgi. Vajadzēja uzreiz kaut ko darīt. Paši vainīgi?

 

Katrs cilvēks kaut kādā mērā ir vainojams savā liktenī.  Lai kas ar viņu notiktu, kā liktenis viņu mētātu, tomēr daudz  ir atkarīgs no viņa paša. Tāpat tas ir arī ar tautu. Bet maza tauta, ja arī ir vainojama, tad tikai savā, bet ne citas tautas liktenī. Toties liela tauta ir vainojama ne tikai savā, bet arī citu, mazāku tautu likteņos. Piemēri nemaz nav tālu jāmeklē. Lielajā Krievijā vara, kuŗai pat nosaukumu grūti atrast, valdīja 70 gadus, un vai tad tā vara pati no sevis, difūzijas ceļā pārgāja uz mazajām kaimiņvalstīm? Uz Latviju, Lietuvu, Igauniju, Moldāviju, Poliju u.c.? Un visur ir problēmas. Un, jo vairāk krievu, jo vairāk problēmu. Piedodiet, bet tā taču ir.

 

Nupat, 19. martā, notikušajā kārtējā TV pārraidē „Sasrēgumstunda” runāšana jau bija cita. Laikam tas ceptais gailis jau bija ieknābis. Diezin vai tas lika atcerēties pagātni, bet nupat notiekošo gan. Un tas ir draudīgi.

 

Ideālā variantā katram vajadzētu dzīvot savā valstī, savas tautas vidū. Bet tā nekad nebūs. Civīlizētā pasaulē cilvēks ir brīvs un var dzīvot tur, kur vēlas. Taču, pārceļoties uz citu zemi, viņam būtu jārēķinās ar to, ka Tēvzeme, ko viņš labprātīgi atstājis, par viņu vairs nerūpējas, lai kas arī notiktu. Vai tas, piemēram, ir normāli, ka Latvijā dzīvojošais cittautietis cer uz tās valsts palīdzību, kuŗu pats ir pametis? Vai viņa seņču zeme to viņam ir apsolījusi (ja nav speciāli iesūtījusi)? Tā tam nevajadzētu būt.