Atgūt pazaudēto
Sallija Benfelde    19.12.2016

 

Valsts prezidents Raimonds Vējonis pauž, ka uzticēšanās plaisa starp sabiedrību un polītiķiem kļūst arvien lielāka. Vaicāts, vai ar pēdējā laika lēmumiem, īpaši nodokļu jautājumos, polītiķi nav zaudējuši sabiedrības uzticību, prezidents saka, ka ir “grūti zaudēt to, kā nav, jo uzticības polītiķiem, protams, nav, un arī šī plaisa starp sabiedrību un parlamentu, sabiedrību un valdību tikai aug plašumā”. 

 

Jāteic, ka Prezidenta sacītajam pat grūti ko piebilst. Tik neprofesionālas valdības Latvijā,  manuprāt,  nav bijis kopš slavenajiem “septiņiem treknajiem gadiem”, kad toreizējais premjērs Aigars Kalvītis, sitot roku uz galda, apgalvoja,  ka ir labas dzīves garants valstij. Toreiz valdība apgalvoja, ka viss ir kārtībā, ka tai ir krizes plāns, bet faktiski ignorēja visus ekspertu brīdinājumus un nekāda plāna, protams, nebija. Tagadējā valdība, it īpaši jau finanču un ekonomikas ministri, neuzskata, ka jebkā būtu vainojami jezgā ap bēdīgi slaveno mikrouzņēmumu nodokli (MUN).

 

Atklāsme, ka kaut kas īsti nav kārtībā, premjeram Mārim Kučinskim un pēc tam arī daļai ministru radās pēkšņi. Var tikai zīlēt, vai vajadzība kaut kādu iemeslu dēļ kaut ko mainīt jau pēc budžeta pieņemšanas radās kādam no “biedriem”, kuram nevar neklausīt, vai arī izpratne tiešām nāca kā jaunavas Marijas parādīšanās leģendās un nostāstos. Ja atmetam salīdzinājumus un minējumus, tad ir skaidrs, ka valdības krīze ir, jo vienoties par to, kas tad ir jādara, lai “vilks paēdis un kaza dzīva”,  koalīcija nespēj, turklāt pēkšņā nostājas maiņa stabilitāti un uzņēmējdarbību neveicina, bet padara valsti daudz ievainojamāku. Saistībā ar esošo ekonomikas bremzēšanos Eiropā un uz ārējo ģeopolītisko apstākļu fona tas patiesībā ir drāmatiski.

 

Un tāpat ir skaidrs, ka nekas nemainīsies, jo var mainīties amatos esošo uzvārdi, bet ne valdības būtība, jo Saeimā ir ievēlēti tie, kuŗi ievēlēti. Kaut kas, turklāt ne uz labāko pusi, mainītos vien tad, ja valdībā ienāktu Saskaņa. Redzot, kā Rīgā pamazām ienāk postpadomju noskaņas un zinot, ka Saskaņa  tikai vārdos piesauc sociāldemokratiju, bet darbos un domāšanā ir īsta kompartijas mantiniece ar korupcijas piegaršu, gribas sacīt, ka lai jau paliek, kā ir. 

 

“Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts” aizvien biežāk ir vēlme, bet ne īstenība. Tas, kas notiek, skar katru no mums, lai kuŗā pasaules malā dzīvotu. Protams, tā ir veca patiesība, kuŗu zinām, bet par kuŗu domājam, ka “gan jau tas mani neskars”. Brīdī, kad rakstu šo komentāru, ar katru stundu pieaug skaidrība par terrora aktu Berlīnē. Pirmdienas vakarā smagā kravas mašīna ietriecās cilvēkos Ziemsvētku tirdziņā pilsētas rietumos, šobrīd jau 12 mirušo un gandrīz pussimts ievainoto. Lasot pirmo ziņu par notikušo, sirds notrīcēja un tūlīt centos skaipā sazināties ar tuvu cilvēku, kurš dzīvo un strādā Berlīnē, turklāt pilsētas rietumdaļā. Sekundes, kamēr atnāca atbilde, ka viss kārtībā, vilkās kā mūžība. Un tad atnāca arī piebilde, ka terrora akta laikā tuvinieks atradies netālu no vietas, kuŗā uzbruka cilvēkiem. Pircis dāvanu. 

 

Jau vēlāk, TV nakts ziņās, skatoties kārtējo sižetu par Sīriju un Alepo, par Turcijā, Ankarā, pirmdien nošauto Krievijas vēstnieku, bija jādomā, ka vēstis par mirušiem cilvēkiem, terrora aktiem un citām nelaimēm ir kļuvušas par ikdienas vēstīm, tās sākam uztvert par ikdienas sastāvdaļu. Var sacīt, ka vienmēr var aizbraukt no vietas, kuŗā esi, bet šodien tas vienmēr būs jautājums par to, cik droša ir pasaule, kuŗā dzīvojam. Ko darīt un vai varam ko darīt? Pirmajā brīdī atbilde ir, ka neko daudz mainīt nevaram, jo notiekošais brīžiem atgādina lavīnu, kas taču nav apturama. Un tad atcerējos, ka, piemēram, Rīgā šobrīd notiek labdarības akcija “Dod pieci!”, kas aicina cilvēkus ziedot vēža slimniekiem rehabilitācijas nometnēm.

 

Nāk lieli un mazi, jau saziedoti vairāk nekā 60 tūkstoši eiro,  un līdz brīdim, kad akcija beigsies, naudiņas būs vēl vairāk. Cilvēki grib palīdzēt un atbalstīt nelaimē nonākušos, un viņiem nav svarīgi, kādi ir polītiķi un viņu lēmumi. Kaut neesam bagāta sabiedrība, cilvēki labdarības mērķiem ziedo visu gadu,  un, piemēram, nauda aknu transplantācijai, par ko esmu rakstījusi, vienmēr tiek saziedota. Tāpat cilvēki ziedo vardarbībā cietušiem bērniem, dodas pie vecajiem ļaudīm pansionātos, lai tos iepriecinātu ar kādu labu vārdu vai dāvaniņu. 

 

Protams, pirms Ziemsvētkiem tādu labdarības akciju ir vairāk, bet nav tā, ka visu gadu vienā mierā neko nedarām un tad gada beigās atceramies arī par citiem. Jā, skatoties un lasot ziņas, ieejot sociālajos tīklos un palasot tur rakstīto, brīžam šķiet, ka ļaunums uzvar un ka gaisma ir vien no spuldzēm un reklāmām. Patiesībā tā nav. To gaismu, kas mīt mūsos, nevar bez mūsu ziņas tā vienkārši nodzēst. Varam brīnīties, kā mums izdodas tik bieži ievēlēt polītiķus, kuros pēc tam viļamies.

 

Varam dusmoties, ka valstī tik bieži viss notiek ačgārni, bet, manuprāt,  tam vienkārši nedrīkst ļauties. Varbūt tas ir liels individuālisms, bet varbūt reizēm vajag pagriezt muguru polītiķiem un polītikai un padomāt par sevi un par to, ko labu šodien esi izdarījis. Atrast pazaudēto labestību un ticību sev un cilvēkiem. Tad arī visapkārt notiekošajā vieglāk ieraudzīt gaismu ne tikai no spuldzēm. Tāpēc vēlu sev un katram no jums atrast reizēm ikdienā pazaudēto ticību labajam, sirds siltumu un mīļumu. Mēs taču esam spējuši saglabāt Latvijas sapni gandrīz jau simt gadu, nepazaudēsim to!