kārlis streips 19.08.2014
Lielā mērā tā ir putra, ko ievārījuši paši amerikāņi, un nupat tā ir putra, kas amerikāņiem atkal ir jāstrebj. Tikai pāris gadu pēc tam, kad ASV kaŗaspēks pameta Iraku un it kā valsts turpmāko attīstību atstāja irakiešu rokās, tur atkal ir amerikāņu zaldāti, un atkal nebūt nav skaidrs, cik ilgi viņi tur paliks, nedz arī vai ar tiem, kuŗi tur ir patlaban, galu galā pietiks.
Lasītāji droši vien zina, ka Irakā un Sīrijā patlaban darbojas kaujinieku grupa, kas sevi sauc par Islāma valsti un apgalvo, ka viņu kontrolētajā territorijā ir nodibināts tā dēvētais kalifāts, kuŗš nu pārvaldīšot visus musulmaņus visā pasaulē. Šie ir tik ekstrēmi un radikāli ļaudis, ka pat bēdīgi slavenā Osamas Binladena terroristu grupa Al-kaida no viņiem ir atteikusies, jo viņi esot pat pārāk ekstrēmi. Islāma valsts lielā mērā ir pašfinancējoša organizācija. Jau pirms kāda laika kaujinieki izlaupīja banku Mosulas pilsētā un pievāca vairākus simtus miljonu dolaru. Kaujinieku rīcībā ir arī ievērojams daudzums ieroču, kuŗus tie ieguvuši no Irakas pašas militārajām bazēm brīdī, kad viņu spēks bija pārāks par irakiešu bruņotajiem spēkiem. Patlaban Islāma valsts kontrolē ievērojamu daļu Irakas territorijas, un viņu kontrolē ir arī stratēģisks upes dambis netālu no Mosulas.
Amerika Irakā notiekošajā šoreiz iesaistījās tāpēc, ka nemiernieki sāka bīstami tuvoties Irakas kurdu apdzīvotās territorijas galvaspilsētai Erbilai. Kamēr citur Irakā pēc ASV kaŗaspēka aiziešanas plosījās lielā mērā reliģiskās domstarpībās balstīts pilsoņu kaŗš, kurdi savā territorijā sāka veidot visnotaļ veiksmīgu nu ne jau valsti, vismaz pagaidām tādas Kurdistānas nav, - bet apgabalu gan. Erbilā jau ieplūda ārvalstu investīcijas, tā ir pusotra miljona cilvēku apdzīvota un visnotaļ moderna pilsēta ar daudzu tūkstošu gadu vēsturi. Amerikāņiem Erbilā ir konsulāts, pilsētā ir nozīmīga lidosta un būtiski transporta krustceļi. Tā visa pasargāšana ir viens no iemesliem, kāpēc amerikāņu zābaki atkal ir uz Irakas zemes.
Otrs iemesls, kā lasītāji zina, bija notikumi pirms pāris nedēļām, kad daudzi tūkstoši cilvēku, kuŗi pieder pie tā dēvētās jazidi reliģiskās kopienas, bija spiesti mukt uz kalniem, jo Islāma valsts kaujinieki draudēja viņus visus nogalināt, jo viņu reliģija, lūk, esot nepareiza. Amerikāņi un to sabiedrotie vairāku dienu gaŗumā uz kalna meta saiņus ar pārtiku, ūdeni, medikamentiem u.c. visnepieciešamāko, kā arī sāka bombardēt ap kalnu sakopotos Islāma valsts spēkus. Pagājušās nedēļas beigās amerikāņi konstatēja, ka ļoti daudz bēgļu no kalniem ir aizgājuši paši saviem spēkiem, tāpēc liela humāna traģēdija acīmredzot nedraudēja, taču, iekams viss noskaidrojās, ASV prezidents Baraks Obama, paskaidrojot iemeslus, kāpēc Amerika steigusies palīgā, norādīja, ka mērķis ir novērst genocīdu. Tas ir ļoti smags vārds, un tas palīdz izprast, kāpēc ir noticis tas, kas ir noticis.
Viena problēma saistībā ar to, ka Amerika atkal ir nosūtījusi zaldātus uz Iraku, ir tāda, ka ASV Kongress patlaban ir atvaļinājumā. Amerikas prezidentam ir tiesības nekavējoties rīkoties, ja kaut kur pasaulē ir vajadzīga militāra iesaistīšanās, taču lēmuma pieņemšanas brīdī viņam par to ir jāpaziņo abu Kongresa palātu vadībai, bet, ja 60 dienu laikā Kongress nav šo rīcību apstiprinājis, tad attiecīgais militārais personāls no dislokācijas vietas jāizvāc. Rakstu šo komentāru tieši tajā dienā, kad beidzās minētais termiņš pirmajam B. Obamas paziņojumam (kopumā ir bijuši četri, un dislocēto militārpersonu skaits jau tuvojas tūkstotim), un vēl nav zināms, vai tik tiešām pirmos zaldātus prezidents tāpēc sauks mājās.
Maz ticams, ka kongresmeņi un senātori pārtrauks savas brīvdienas, jo rudenī ir gaidāmas vēlēšanas un daudzi no viņiem piedalīsies priekšvēlēšanu procesos. Piedevām šis ir viens no tiem jautājumiem, kuŗā Republikāņu partijas vadītā apakšpalāta ir izturējusies teju vai veselam prātam neizprotami, te sūdzoties, ka B. Obama uz Tuvajos Austrumos notiekošo nereaģē pietiekami aktīvi, te atkal bilstot, ka patiesībā viņam neesot tiesību rīkoties vienpersoniski. Aptuveni tāpat republikāņi ir izturējušies gaužām sāpīgajā jautājumā par imigrācijas sistēmas reformu. Prezidents pietiekami daudz nedarot, prezidents ar vienpersoniskiem lēmumiem kaut ko esot pārkāpis, bet, tā kā Kongress pats neesot spējīgs rīkoties, jārīkojas esot prezidentam. Visi šie paziņojumi nāca tikai ar dažu dienu atstarpi, pirms kongresmeņi devās atpūtā.
Baraks Obama vairākkārt ir atkārtojis, ka viņš nekādā ziņā nedomā Irakā atjaunot izvērstu kaŗu. Uzsvars esot uz Irakas pašas bruņoto spēku apmācīšanu un apgādāšanu, lai irakieši paši varētu tikt galā ar nemierniekiem. Taču patlaban šķiet, ka process ieilgs. Kurdiem palīgā steidz ne vien amerikāņi, bet arī franči un briti, un tas nozīmē, ka reakcija jau ir kļuvusi starptautiska. Islāma valsts pārstāvji ne reizi vien ir paziņojuši, ka viņi tieši gaidot jaunu Amerikas iebrukumu Irakā, lai varētu pret to cīnīties. Kaut gan pasaule no kaŗošanas Tuvajos Austrumos ir nogurusi, jāapzinās, ka civīlizētā pasaules daļa nekad nepieļaus kalifāta nostiprināšanos tiktāl, ka tas kļūs par terroristu perēkli un apmācības vietu. Turklāt jautājums skaŗ ne vien Iraku, bet arī Sīriju, kur jau sen plosās nežēlīgs pilsoņu kaŗš, par kuŗu ārpasaulei ir pat ļoti grūti pateikt, kuŗi ir labie un kuŗi ir sliktie režīma pretinieki. Situācija nudien ir nomācoša, un ne velti ASV prezidents norādījis, ka te acīmredzot nebūs pāris nedēļās nokārtojams jautājums.
Eiropai un tātad arī Latvijai šie notikumi ir būtiski divu iemeslu pēc. Pirmkārt, ja konflikts pletīsies plašumā, tad gan jau ar laiku sāksies runas par Amerikas sabiedroto iesaistīšanu. Francija un Lielbritanija jau tagad piegādā ieročus kurdiem, joprojām notiek sarunas par to, kā palīdzēt pašas Irakas spēkiem. Labi, ka beidzot Bagdādei ir izdevies atbrīvoties no pagalam nekompetentā premjērministra Maliki, kuŗš astoņos gados, ko pavadījis savas valsts galvgalā, būtībā ir nokaitinājis itin visus, arī jau minētos kurdus, bet it īpaši Irakas sunītus, jo Maliki nāk no šiītu tradicijas un sunnītus no pārvaldes sistēmas būtībā ir izslēdzis pavisam. Taču nebūt nav skaidrs, vai irakiešiem izdosies savus spēkus pastiprināt tiktāl, lai tie varētu paši kontrolēt savā valstī notiekošo, vēl jo vairāk tāpēc, ka šis process jau sniedzas ārpus minētās valsts robežām. Grūti spriest, ko teiktu un darītu Latvijas galvenās amatpersonas, ja no Amerikas vai citurienes saņemtu lūgumu uz Iraku nosūtīt arī mūsu valsts kaŗavīrus. Un tie, kā zināms, tur ir bijuši un vairāki no viņiem mājās atgriezās zārkā. Arī Latvijas iedzīvotājiem ir pilnīgs pamats būt nogurušiem no kaŗa procesiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka mūsu zaldāti Afgānistānā atrodas vēl joprojām.
Otrkārt, brīdī, kad Amerika pievērš uzmanību vienai pasaules malai, tā nereti samazina uzmanību citām pasaules daļām, un mūsu interešu kontekstā tas sevišķi bīstami ir šobrīd saistībā ar Ukrainā notiekošo. Krievijas caram Vladimiram tas, ka pasaule raugās citā virzienā, ir kā medusmaize. Atcerēsimies, ka brīdī, kad sākās pirmais lielais kaŗš Irakā, tas bija vēl ASV prezidenta Džordža Buša vecākā laikā, tieši tad, kad sākās bombardēšana Bagdādē, toreizējie PSRS spēki uzbruka Lietuvas televīzijas tornim Viļņā un pēc tam rīkoja uzbrukumus arī mūsu pašu galvaspilsētā tā dēvētajā barikāžu laikā. Lietuvā bojā gāja padsmit, pie mums - seši cilvēki. Acīmredzot Kremlis cerēja, ka ārpasaule būs tā aizrāvusies ar notikumiem Irakā un Kuveitā, ka notiekošo mūspusē nepamanīs. Tāpat Krievijas iebrukums Gruzijā, lai atņemtu tai prāvas territorijas, notika Pekinas Olimpisko spēļu laikā un aizsegā. Negribu teikt, ka amerikāņi no mums patlaban būtu novērsušies pavisam. NATO spēku lidmašīnas joprojām patrulē mūsu debesīs, joprojām mūsu valstī ir NATO zaldāti, joprojām tiek plānotas dažādas militāras mācības un citas nodarbības, kuŗu mērķis ir, pirmkārt, stiprināt mūsu drošību un, otrkārt, likt Krievijai saprast, ka šajā virzienā tai vis nevajadzētu raudzīties.Krievija atkal ir sākusi pie Ukrainas robežas pulcināt savu kaŗaspēku un joprojām cenšas atbalstīt separātistus, kuŗu dzīve paspārņemtajos Ukrainas rajonos kļūst arvien spiedīgāka, jo Ukrainas pašas bruņotie spēki nav ar pliku roku ņemami un bez Maskavas atbalsta no Krievijas atsūtītie diversanti, būtībā terroristi, būtu sabrukuši jau sen. Ne velti pašpasludinātās Doņeckas tautas republikas pašpasludinātais vadonis jau ir sācis runāt, ka Krievijai nepiedienētos savējos atstāt nelaimē.
Vēl šobrīd visnotaļ miglā tīts ir jautājums - kas īsti atrodas tajos furgonos, ko Krievija it kā sūta uz Ukrainas dienvidaustrumiem humānu vajadzību apmierināšanai. Zinot Kremļa uzvedību, nebūt nebūtu pārsteigums, ja izrādītos, ka humānajā kravā ir arī ieroči un cita veida technika, kas domāta separātistu atbalstīšanai. Katrā ziņā separātistu nepārprotama sakāve caram Vladimiram nozīmētu, kā saka japāņi, sejas zaudēšanu, un viņš nu nav cilvēks, kas tam varētu būt gatavs. Lasītāji droši vien atceras, ka pagājušajā nedēļā cars bija Krimā, kur nevarēja vien nopriecāties par to, cik veiksmīgi sekmējas krievu zemju savākšana kopā. Protams, Doņecka un Luganska nav Krima, kā vienā, tā otrā gadījumā iedzīvotāju vairākums tur tomēr ir ukraiņi, nevis krievi, taču cars Vladimirs nav ieradis neko iesāktu pamest pusratā, un tas nozīmē, ka Ukrainu Maskava joprojām apdraud konkrēti, un tas savukārt nozīmē, ka varbūt netieši, bet apdraudēti tomēr esam arī mēs.
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
