Atbrīvotāji vai okupanti ‒ parallēles un paradoksi
FRANKS GORDONS    09.05.2017

 

9. maijs Maskavā un 9. maijs Rīgā ‒ tās ir, var teikt, divas dažādas lietas.

 

Maskavā 1945. gada Uzvara (ar lielo burtu) gūst kaut kādu mistisku auru: hitlerisko Vāciju ‒ lielāko ļaunumu ‒ pieveica ne vairs Padomju Savienība un pat ne "padomju tauta", bet apgarotā "diženā Krievija", un nopelni te pienākas Žukovam un citiem maršaliem, bet zināmā mērā arī, teiksim, Kazaņas Dievmātes svētbildei, kuŗu Staļins, kā melš, esot licis ievietot lidmašīnā, kas riņķojusi virs Maskavas, sargājot to...

 

Rīgā turpretim 9. maijs pēdējos gados kļuvis par tādu kā krievu kopienas masveida "tusiņu": tā sauktā Lielā tēvijas kaŗa veterāni lielākoties ir jau aizsaulē, un tie daudzie tūkstoši, kas pilda "Pārdaugavas monstra" pakāji, neslēpj savu prieku par to, ka tas, ko Latvijas pamattauta dēvē par vienas okupācijas nomaiņu ar citu okupāciju, bija iemesls tam, ka viņu kļuvis tik daudz, ka demografiski viņi latviešiem "min uz papēžiem" un ka Rīgā, kuŗas mērs ir "savējais", sadzīvē gluži labi var iztikt bez latviešu valodas zināšanām.

 

* * *

Lielvācijas fīreram Hitleram Minchene bija daudz mīļāka par Berlīni. Šo "Bavarijas pērli" viņš nokristīja par (nacistu) "kustības galvaspilsētu", (Haupstadt der Bewegung) un kamēr Berlīnē, reicha kancelejā, bija valdības miteklis, nacistu partijas ‒ NSDAP mītne līdz pašām beigām atradās Minchenes "Brūnaja namā" (Braunes Haus). Un no angļu un īpaši amerikāņu aviācijas uzlidojumiem Minchene cieta ne mazāk par Berlīni ‒ tā bija nopostīta par 50 procentiem un tās vēsturiskais kodols ‒ par 90 procentiem.

 

1945. gada 30. aprīlī, kad Hitlers darīja sev galu savā Berlīnes bunkurī, Minchenē ienāca amerikāņu kaŗaspēks, un tanku "Šerman" apkalpē bija ne mazums melnādaino, kuŗus vācieši ieraudzīja pirmo reizi. Un ‒ tavu brīnumu ‒ šos iekaŗotājus no aizjūras minchenieši sveica gandrīz vai ar gavilēm, meičas tiem māja ar lakatiņiem, noskaņojums bija neviltoti priecīgs, kaut pilsēta bija drupās. Kāpēc? Tāpēc, ka tie bija amerikāņi ... un nevis krievi! Minchenieši jau zināja, kā rīkojas padomju kaŗaspēks Rītprūsijā, Pomeranijā, Silēzijā, un viņiem tagad bija skaidrs, ka nacistu propagandas nopulgotie "Rūzvelta un žīdu plutokrātu kaŗakalpi" viņiem nes cerību uz labāku nākotni.

 

* * *

Pirms 50 gadiem, 1967. g. jūnijā, mazās Izraēlas armija t.s. "Sešu dienu kaŗā" izcīnīja spīdošu uzvaru pār reģiona spēcīgākās valsts ‒ Ēģiptes un Sīrijas ‒ kaŗaspēku, austrumos sasniedza Jordānas upi un atbrīvoja Jeruzalemes vecpilsētu, kur atrodas pasaules jūdaisma lielākā svētvieta ‒ tā sauktais Raudu mūris. Es tai laikā biju atbildīgs par Rīgas Balss 8. lappusi, kas bija veltīta ārzemju informācijai, un biju liecinieks tam, ka tipografijas burtliči un linotipistes neslēpa savu prieku par to, ka, piemēram, "izraēliešu agresori laužas uz Damasku": ak tad laužas gan! un linotipistes sejā atplaukst smaids. Kāpēc? Tāpēc, ka Izraēlas armija pārvērta lūžņos padomju lidmašīnas un padomju tankus, ko Kremlis bija piegādājis Ēģiptei un Sīrijai.

 

Taču šī spožā uzvara padarīja Izraēlas kaŗavīrus par okupantiem, jo armija līdz šai dienai saglabā stingru kontroli pār t.s. Rietumkrasta (West bank) palestīniešiem. Tiesa, kopš 1993. gada viņiem ir sava pašpārvalde, bet Izrāēlas armija tiesīga tur jebkurā brīdī izdarīt kratīšanu, veikt arestus u.tml. No Gazas joslas Izraēla 2005. gadā gan izvāca savu kaŗaspēku un likvidēja ebrēju apmetnes, darot galu okupācijai, bet tur varu sagrāba ekstrēmie islamisti no "Hamas", kas atrodas kaŗa stāvoklī ar "cionistisko veidojumu" (Izraēlu). 

 

Tā nu mudžeklī sapinas uzvara ar sakāvi, atbrīvošana ar okupāciju. Kā mēdz teikt marksisti ‒ tā ir dialektika.