Ārpolītikas simtgade
Kārlis Streips    30.07.2019

 

 

Pirmdien, 29. jūlijā, Latvijas Ārlietu ministrija atzīmēja savas pastāvēšanas simtgadi. Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs tviterī rakstīja: "Esmu ļoti lepns par Latvijas dinamiskā un efektīvā diplomātiskā dienesta dalībniekiem un viņu sasniegumiem. Pateicos katram no viņiem par  apņēmību un profesionālismu!"

 

Kas tad notika pirms  simt gadiem? Todien Latvijas pagaidu valdības ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics pieņēma darbā pirmos četrus ministrijas speciālistus ‒ Vili Šūmani, Augustu Vaidzību, Jāni Lazdiņu un Kārli Kuškevicu. Šūmaņa kungs strādāja Ārlietu ministrijas kancelejā par administratīvo, vēlāk ‒ par polītisko direktoru. Bija Latvijas vēstnieks Italijā, Francijā, Somijā un Igaunijā. Viņš aizgāja Mūžībā Cīrihē. Vaidzības kungs ministrijā vadīja saimniecības nodaļu, bet pēcāk atgriezās savā dzimtajā Durbē un kļuva par pilsētas domes priekšsēdi. Līdzīgi amati viņam bija Tukumā un Kuldīgā. A. Vaidzība tika deportēts 1941. gada 14. jūnijā un tikai sešas nedēļas pēc tam aizgāja Mūžībā. Jānis Lazdiņš bija profesionāls vijolnieks, bet arī ministra Meierovica kabineta šefs, kuŗš ministru pavadīja ārzemju ceļojumos, būdams klāt arī tajos, kad ministrs centās nokārtot Latvijas valsts de iure atzīšanu. J. Lazdiņš bija vēstnieks Beļģijā un Luksemburgā. Pēc atvaļināšanās no diplomātiskā dienesta viņš palika Beļģijā, kļuva par tās pilsoni un tur arī aizgāja Mūžībā.  Kārlis Kuškevics bija Latvijas konsuls Gdaņskā. Arī viņu deportēja uz Sibiriju, bet viņš no tās atgriezās un aizgāja Mūžībā Rīgā.

 

Latvijas ārlietu dienests veidots ļoti sarežģītos apstākļos. Brīdī, kad Z. Meierovics atgriezās Rīgā no Parīzes Miera konferences, lai uzsāktu dienesta veidošanu, Kārļa Ulmaņa pagaidu valdība tikko bija atgriezusies no Liepājas, kur tā vairāku mēnešu gaŗumā bija guvusi patvērumu uz tvaikoņa Saratov Liepājas ostā. Z. Meierovics gāja bojā autoavārijā 1925. gadā. Tajā brīdī viņš ārlietu ministra amatā bija otro reizi, pa starpu gada gaŗumā ministrs bija Ludvigs Sēja. Kopumā laikā pirms PSRS invāzijas bija astoņi cilvēki ārlietu ministra amatā, tajā skaitā bez Z. Meierovica vairākkārt Hugo Celmiņš un pats K. Ulmanis. Latvijas ārpolītikas galvenais fokuss starpkaru laikā bija uz Rietumvalstīm, Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm. Attiecību veidošana konkrēti Baltijas valstu starpā piekliboja, lielākoties tāpēc, ka laikā pēc Pirmā pasaules kaŗa Polija bija sagrābusi Viļņas apgabalu.

 

Varšavai mūspusē bija lielvalsts ambīcijas, un, ja kāda valsts gribēja labas attiecības ar to, tad tai nevarēja būt attiecības ar Lietuvu. 1923. gadā Latvija un Igaunija parakstīja savstarpējās militārās palīdzības līgumu ar Igauniju, bet ne ar Lietuvu. 1933. gadā Padomju Savienība slepus piedāvāja Polijai parakstīt garantijas par Baltijas valstu drošību, taču neko par to nesakot minēto valstu valdībām. Polija no tā atteicās. Nākamā gada septembrī Tautu savienības sesijas laikā visas trīs Baltijas valstis parakstīja līgumu par Baltijas Antantes izveidošanu. Tas bija tikai un vienīgi diplomātiska rakstura līgums, un tajā Latvijas un Igaunijas pārstāvji konkrēti norobežojās no jautājuma par Viļņu. Antantes pēdējā sēde bija 1939. gada decembrī Tallinā. Tajā brīdī PSRS jau bija izvietojusi karabazes visās trīs Baltijas valstīs. Tobrīd jau bija parakstīts bēdīgi slavenais nacistu Vācijas un PSRS Molotova -Ribentropa līgums ar slepeno pielikumu, kuŗā abas lielvaras pārdalīja Eiropu  pēc Otrā pasaules kaŗa. Vācija kaŗā zaudēja un neko nekontrolēja. Padomju Savienība, kā zinām, bija uzvarētāja valsts ar visu no tā izrietošo.

 

Arī okupācijas laikā Latvijai bija nosacīta ārlietu ministrija. Nosacīta tāpēc, ka tās vienīgais uzdevums bija veidot attiecības ar citām PSRS republikām, turklāt lielākoties šīs attiecības vienalga risinot Maskavā. Okupācijas laikā ministriju vadīja septiņi cilvēki, sākot ar Pēteri Valeskalnu un beidzot ar Eiženu Poču. Rietumos, savukārt, jau 1940. gadā Ulmaņa autoritārā valdība valsts sūtnim Londonā Kārlim Zariņam piešķīra ārkārtējas pilnvaras, pārstāvēt Latvijas intereses gadījumā, ja kaŗa apstākļos zudīs sakari starp Rīgu un diplomātiem. Valdības trimdā centrs bija sūtniecība Vašingtonā. Pēdējais Latvijas vēstnieks Anatols Dinbergs tur nodienēja tik ilgi, ka kļuva par Vašingtonas diplomātu korpusa vecāko.

 

Atmodas laikā Latvijas Tautas fronte  sāka pirmo uzmanīgo zondēšanu Rietumu virzienā. Tās pārstāvji viesojās dažādās trimdas organizācijās un saietos, sākumā bez īpaši lielas uzticības. Vai tad nebija iemesls uzskatīt, ka visi cilvēki no okupētās Latvijas ir komūnisti?! Pēc 1990. gada Augstākās padomes vēlēšanām Ivara Godmaņa valdībā par pirmo ārlietu ministru kļuva Jānis Jurkāns. Es kādu laiku biju viņa biroja vadītājs. Diplomāts no manis nesanāca. (Manu plašo dzimtu diplomātijas pasaulē pārstāv mammas brālēna dēls Juris Bone, kuŗš patlaban ir Baltijas jūras valstu padomes priekšsēdis un pirms tam bija Latvijas vēstnieks Igaunijā un tad arī Somijā.)

 

Atjaunotās neatkarības pirmajā dekādē Ārlietu ministrijas un visas valsts galvenais mērķis ārpolītikā bija veidot attiecības ne tikai ar valstīm, bet arī ar organizācijām. Atšķirībā no laika pēc pirmā pasaules kaŗa, ar valsts atzīšanu nekādu problēmu nebija. Gandrīz tūdaļ pēc puča izgāšanās Maskavā daudzas valstis ar Islandi priekšgalā valstis sāka veidot vai atjaunot diplomātiskās attiecības ar Latvijas  valsti. Starp citu, neatkarības atgūšana bija tik piepeša un negaidīta, ka Lielbritanijas vēstniecība vairāk kā gada gaŗumā atradās pāris numuriņos viesnīcā Rīdzene kamēr tapa izremontēta Londonas pirmskaŗa vēstniecība. Teju vai automātiski mūsu valsts tika uzņemta Apvienoto Nāciju organizācijā un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā. 1995. gadā arī Eiropas padomē, un tajā pašā gadā Latvija oficiāli iesniedza pieteikumu par iestāšanos Eiropas Savienībā. Sarunas beidzās 2002. gadā. Nākamajā gadā bija referendums par iestāšanos, un 67,5%  pateica jā! Argumenti pret iestāšanos sākās ar muļķīgiem un beidzās ar absurdiem, tajā skaitā par domu, ka nevajag iestāties tāpēc, ka gan jēdzienā Padomju Savienība, gan arī jēdzienā Eiropas Savienība ir viens un tas pats vārds "savienība." Par ES dalībvalsti kļuvām 2004. gada 1. maijā. Pusotru mēnesi pirms tam Latviju arī akceptēja NATO. Man tas joprojām šķiet brīnums, ka mūsu mazā valsts kā līdzīgs ar līdzīgu ir starp citām pasaules varenākajām militārā aliansē. Zinu, tie bija ASV prezidenti Bils Klintons un Džordžs Bušs, kuŗi mūs „uzpasēja” sarunu procesa laikā. Paldies viņiem!

 

Patlaban Latvijai ir 37 vēstniecības un vairāki konsulāti, kā arī ģenerālkonsulāti un liels skaits goda konsulu. Kopumā ņemot, Latvijas ārpolītikai varam būt pateicīgi par to, ka mūsu valsts ir vienā no pasaules bagātākajām savienībām, kā arī zem pasaules nepārprotami diženākās militārās alianses lietussarga. It īpaši pateicoties pēdējai no šīm organizācijām, esam lielākā drošībā nekā jebkad mūsu valsts vēsturē. Par to nudien ir jāizjūt liela pateicība!