Ardievas Briselei?
Kārlis Streips    28.06.2016

 

Aizvadītajā Jāņu rītā pamodos visai agri  un ar domu   ‒ "Lielbritanijā taču vakar bija referendums!" Nospriedu, ka nekādas steigas nav,  kas tad tur tāds varēja notikt, ja jau visa pasaule britiem pateica, ka viņu izstāšanās no Eiropas Savienības būtu katastrofa i viņiem, i citiem? Pagatavoju sev rīta tēju, pažāvājos, pastaipījos, tad ieslēdzu datoru, „aizgāju” uz laikraksta The Guardian mājaslapu … un konstatēju, ka  vairākums salas iedzīvotāju tik tiešām nobalsojuši par domu, ka Lielbritanijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai karalistei būtu jāizstājas no Eiropas Savienības! Aptuveni 52 pret 48 procentiem, kopumā nobalsojuši pāri par 72 procentiem (kas nav slikts rezultāts ‒ pagājušajā reizē, kad Lielbritanijā bija parlamenta vēlēšanas, vēlētāju skaits bija vien 66%).

 

Uzkrītoši šajā sāgā,  pirmkārt,  ir tas, kā laikā pirms referenduma notika kampaņa. Tā notika apmēram šādi: vienā laukuma pusē nostājās premjērministrs Deivids Kamerons. Otrā pusē ‒ kādreizējais Londonas mērs Boriss Džonsons. Un  abi sāka kliegt pilnā rīklē:  Džonsons par to, ka Lielbritanija katru nedēļu ir spiesta sūtīt desmitiem miljonus mārciņu uz Briseli, kur sazin kas ar to naudu tiek darīts, Kamerons par to,  ka tie ir meli un Lielbritanija izstāsies no ES,  būs banku krize un finanču katastrofa. Visam pa vidu pagalam odiozais Lielbritanijas Neatkarības partijas (UKIP) vadītājs Farāžs noaurojās, ka gadījumā, ja nenotiks izstāšanās, Angliju pārplūdinās milzīgas migrantu ordas un "kārtīgiem" angļiem vairs nebūs, kur dzīvot. Nevienu brīdi nenotika nopietna diskusija, nopietnas debates par to, ko aiziešana no pasaules lielākā brīvās tirdzniecības bloka nozīmēs. Pirms pāris mēnešiem visai klusiņām grupa juristu paziņoja, ka viņi to visu bija izpētījuši  no juridiskā viedokļa, izanalizējuši visas iespējas, pārbaudījuši visus datus, aprobējuši dažādus scēnārijus un secinājuši, ka galu galā tomēr būtu labāk Lielbritanijai palikt Eiropas Savienībā. Bet viņus īpaši nesadzirdēja.

 

Par to, kas notiks tālāk, vēl skaidrības nav. Pirmais jautājums būs par to, vai Lielbritanija lūgs iedarbināt (vai Brisele uzstās, ka ir jāiedarbina) Lisabonas līguma 50. pantu, kuŗā paredzēts, ka nākamo divu gadu laikā notiks sarunas par tālākām attiecībām starp bloku un dalībvalsti. Šo divu gadu beigās dalībvalsts no savienības izstājas, turpmāko attiecību noteikumiem kļūstot par balsojuma objektu visās Eiropas Savienības dalībvalstīs ("par" jānobalso vismaz 20 no 27 dalībvalstīm ar vismaz 60% ES kopējo iedzīvotāju). Gadījumā, ja tas viss „saiet dēlī”, un man nav lielas pārliecības, ka patlaban vairums dalībvalstu būs īpaši noskaņotas ar Lielbritaniju auklēties, tad automātiski Londona atgriezīsies pie Pasaules Tirdzniecības organizācijas sistēmas, kas nozīmēs, ka visā Eiropas Savienībā pret Lielbritanijas precēm automātiski iestāsies tarifi. Nemaz nerunājot par to, ka Apvienotā Karaliste automātiski zaudēs pieeju visiem Eiropas Savienības tirdzniecības līgumiem ar citām pasaules valstīm.

 

Otra iespēja ‒ Lielbritanijai izveidot savveida "hibrīdattiecības” ar Eiropas Savienību, tādas, kādas patlaban ir Norvēģijai. Tas nozīmē brīvu pieeju Eiropas kopējam tirgum, bet, pēc pilnas programmas ievērojot visus Eiropas kopējā tirgus noteikumus un prasības. Savulaik man bija iespēja apmeklēt Norvēģiju un intervēt ļaudis par attiecībām ar ES, un gan savienības pretinieki, gan piekritēji apgalvoja ‒  vairums Norvēģijas likumu tiek rakstīti Briselē, ne Oslo, un norvēģiem pie to veidošanas sakāms nav pilnīgi nekas.

 

Droši vien pēc notikušā Lielbritanijas premjērministrs pamodās ar visai lielām galvassāpēm, jo lielā mērā viņš pats vien ir vainīgs. Deivida Kamerona vadītā Konservātīvā jeb Toriju partija allaž bijusi gražīga par Eiropas Savienību, jau kopš Lielbritanija 1973. gadā iestājās tās priekštecē, Eiropas Ekonomiskajā savienībā. Savulaik leiboristi un Tonijs Blērs parlamentā ieguva vairākumu vairākas reizes pēc kārtas vismaz daļēji tāpēc, ka Toriji šķita izmisīgi novecojušies ar savu mūžīgo īdēšanu par nedemokratisko un diktatorisko Briseli. Taču kopš tā laika ne tik daudz ir mainījusies Konservātīvā partija, kā no Anglijas "vienkāršās" tautas ir izniris minētais UKIP. Pērn Lielbritanijas parlamenta vēlēšanās UKIP dabūja 12 procentus balsu, lai arī Apvienotās Karalistes vēlēšanu specifikas dēļ tikai vienu vietu parlamentā. Savukārt Konservātīvā partija, mazliet negaidīti, parlamentā ieguva absolūtu vairākumu. Pirms tam tā bija koalicijā ar Liberālajiem demokratiem, kas Kameronam savas partijas eiroskeptiskajam spārnam varēja pateikt, "klau, čaļi, es jau saprotu, bet tie Liberālie demokrati man neļauj rīkoties."

 

Pēc vēlēšanām tas tā vairs nebija, nebija.  Vispirms Kamerons centās ar Eiropu sarunāt speciālus noteikumus par cilvēku kustību, attiecību ciešumu u.c., Brisele arī piekrita, bet pirms minētajām vēlēšanām premjērs bija solījis referendumu, un te nu mēs esam. Vairākums britu nobalsoja par izstāšanos. Un D. Kamerons nudien paziņoja par demisiju, tikai to atliekot līdz oktobrim, lai būtu laiks atrast  citu  premjērministru un sastādīt  ministru kabinetu.

 

Manuprāt, nopietnāks ir jautājums  par to, kā balsojums ietekmēs līdzīgi domājošos citur Eiropā. Nav nekāds noslēpums, ka UKIP līdzīgi veidojumi ir daudzviet mūsu kontinentā, un Tuvo Austrumu migrantu krize, kuŗa turpinās joprojām, šiem cilvēkiem ir gluži kā  medusmaize. Polijā pašreizējā valdība visai naski ir centusies sašaurināt demokratiju, apcirpt mediju neatkarību, polītizēt konstitūcionālo tiesu. Arī Polijā noteikti Lielbritanijas balsojums liks padomāt: varbūt arī mēs varam tāpat?

 

Pilnīgi noteikti par Lielbritanijas balsojumu priecājas Kremlis, jo jebkas, kas vājina Rietumu pasaules institūcijas, Maskavai ir pozitīvs notikums. Putina režīmam jau sen bijuši centieni ieviest "skaldi un valdi" principu, un re ‒ briti nolēma paši sevi "atskaldīt!" Vareni! Savukārt Amerikā patlaban  viens no diviem kandidātiem Valsts prezidenta amatam ir  ļoti līdzīgs minētajam UKIP Farāžam tādā nozīmē, ka viņš var  sarunāt visneiedomājamākās muļķības un melus, bet cilvēki vienalga  par viņu balso. Dievs pasargi, ka novembrī  vairākums amerikāņu uzķersies uz tādas pašas  klaunādes!

 

„Oficiālā” Latvija aicināja Lielbritaniju neizstāties no Eiropas Savienības. Pat slaveni eiroskeptiskais un savdabīgais Ungārijas premjērministrs Viktors Orbans izlīda no savas alas un pateica, ka droši vien tā nevajag. Taču mūsu valstij Lielbritanija ir daudz, daudz vairāk nekā polītisko sarunu objekts, mums tā arī ir drošības ventilis, kas  ļāvis mūsu visai trūcīgajai sabiedrībai pēdējo desmit un vairāk gadu laikā Lielbritanijā pelnīt naudu, un kaut ko atsūtīt arī mājās. Man ir labs draugs, kuŗš Anglijā nostrādāja divus gadus ar konkrētu mērķi ‒ mammai nomaksāt dzīvokļa parādu. Pēc tam viņš atbrauca atpakaļ uz Latviju. Daudzi tā nedara. Lielbritanijā  patlaban dzīvo vismaz pāris simti tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Varu iedomāties, ka viņiem pagājušajā piektdienas rītā bija gana neomulīga sajūta, ja vien viņi paši nebija pasteigušies saņemt Lielbritanijas pilsonību. Visiem pārējiem tagad būs diezgan gaŗš nedrošības laiks. Būtiski ir saprast, ka Lielbritanija vairs nav Eiropas Savienības dalībvalsts šī vārda pilnā nozīmē. Katrā gadījumā tam jādara uzmanīgus vismaz tos, kuŗi vēl nav pārcēlušies  uz Apvienoto Karalisti, bet vēl vēlas to darīt.

 

Kameronam un viņa diplomātiskajam dienestam būs grūti. Londonas attiecības ar Eiropas kopējo tirdzniecības sistēmu mainīsies, un ne jau īpaši pozitīvā virzienā. Brīdī, kad tapa skaidrs, ka darbaļaužu vairākums ir nobalsojis par izstāšanos, britu mārciņas vērtība samazinājās līdz zemākajam līmenim pēdējo 30 gadu laikā. Tas ir spēcīgs signāls. Savukārt Briselei patlaban ir ļoti daudz, par ko domāt:  migrantu krize, Grieķijas finanču klapatas, attiecības ar Turciju, sankcijas pret Krieviju, energodrošība, kiberdrošība. Un nu nāksies nākamo divu gadu laikā noņemties ar nepaklausīgo bērnu, kuŗš  aizcirtis durvis un piesitis kāju. Diez vai Briseles gaiteņos kāds par šo domu ir īpaši priecīgs.

 

Lielbritanija,  tā nevajadzēja!