Apsnigusī Latvija
   17.12.2012

Tuvojas Ziemsvētki, sniegs apsedzis gan grambas, gan brūni pelēkos rudens laukus, liekot cerēt, ka cilvēkiem būs labs prāts un miers dvēselē. Priecājoties par balto, pūkaino seģeni, reizēm piemirstam, ka tā patiesībā ir auksta un bezkaislīga un ka to sasildīt var tikai mūsu pašu sirdis un labie darbi. Sniegs aizsedz, bet nepadara par nebijušām mūsu bedres, netīrumu kaudzes un alkatību. Protams, pirms Ziemsvētkiem ir labdarības sarīkojumi, cilvēki cits citam dāvā no sirds kaut mazumiņu, un šķiet, ka eglīšu mirdzuma gaismā visi kļuvuši labāki un maigāki kaut uz brīdi. Ir labas ziņas, kas priecē: iepriekšējo trīs sezonu Pasaules kausa ieguvējs skeletonā vīriešiem latvietis Martins Dukurs triumfējis jau trešajā no četriem Pasaules kausa sezonas posmiem. Latviešu komponists Uģis Prauliņš nominēts augsta prestiža ASV Nacionālās ierakstu, mākslas un zinātnes akadēmijas Grammy balvai katēgorijā "Labākais mūsdienu klasiskās mūzikas skaņdarbs" par kompoziciju The Nightingale.

Tikmēr skaitļi, fakti un notikumi dara zināmu, ka nekas jau nav mainījies. Latvijas Televīzijas raidījums De facto vēstī, ka pagājušajā gadā 900 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju bijuši pakļauti nabadzības vai sociālās atstumtības riskam. Atklāti jāteic, ka šogad droši vien tādu cilvēku nav mazāk. Jaunākā DNB Latvijas barometra rādītāji liecina, ka oktobrī laba darba atrašanas iespējas  par sliktām vērtējuši 71% aptaujāto iedzīvotāju, un puse no viņiem pauž pārliecību, ka tādas iespējas ir ne tikai sliktas, bet pat ļoti sliktas. Krīze nav beigusies, un valsts vadītāju daudzinātais Latvijas veiksmes stāsts lielāko daļu iedzīvotāju joprojām apiet ar līkumu. Daudzi jo daudzi teic, ka nedzīvo, bet cenšas fiziski izdzīvot.

Politiķiem, protams, ir savas intereses un  savi rēķini. Partija Vienotība par Rīgas pilsētas galvas amata kandidāti nākamā pavasaŗa pašvaldību vēlēšanās  izvirzījusi sabiedrībā pretrunīgi vērtēto,  bijušo laikraksta Diena galveno redaktori, bijušo kultūras ministri un pašreizējo Ministru prezidenta ārštata padomnieci nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas jautājumos Sarmīti Ēlerti. Grūti spriest, kādēļ partija galvaspilsētas vēlēšanās par „karoga nesēju” izvēlējusies Ēlerti. To, ka cilvēki viņu vērtē ļoti dažādi, varētu neievērot, jo tādu politiķu, kuŗus visi mīl, patiešām nav. Tomēr partiju uzmanīgu vajadzēja darīt faktam par 1000 latu algu Ēlertei kultūras ministres ārštata padomnieces amatā. Līdz pat brīdim, kad kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende šogad pavasarī atbrīvoja Ēlerti no savas ārštata padomnieces amata, viņa šajā sabiedriskā kārtā veicamajā amatā saņēmusi Latvijas apstākļos ievērojamu algu. Latvijā ārštata padomnieki algu parasti nesaņem, tas ir gluži kā brīvprātīgā darbs.

Tomēr Vienotību tas nav mulsinājis – gluži tāpat, kā savulaik Vienotību nemulsināja deputātes Lolitas Čigānes „lakatiņu lieta” (nelegāli ievesti lakatiņi no Turcijas pārdošanai savā veikalā), ekonomikas ministra Arta Kampara dīvainības amatpersonas deklarācijā (sievas ne no kurienes saņemtā un vīram [Kamparam] „uzdāvinātā” nauda), Saeimas frakcijas vadītāja Dzintara Zaķa nodokļu apiešana, pērkot sev auto (auto pērk firma, turklāt it kā kaimiņvalstī, lai Latvijā nav jāmaksā nodokļi) un tā tālāk, un tā joprojām. Čigāne joprojām ir deputāte, turklāt viņas ietekme frakcijā aizvien aug. Kampars ir kļuvis par partijas ģenerālsekretāru, bet Zaķis arvien vēl ir Saeimas frakcijas vadītājs. Un Ēlerte tagad pretendē uz Latvijas galvaspilsētas lielvecākā krēslu. Tā sacīt, parastajiem mirstīgajiem vieni noteikumi, bet politiķiem – pavisam citi.

Daudz kas interesants pirms Ziemsvētkiem notiek arī saistībā ar Latgali. Otras valsts valodas referenduma „autors” Vladimirs Lindermans un viņa līdzgaitnieks Ilarions Girss ir sākuši „kauju” par Latgales autonomiju. Turklāt, Lindermana organizācijas Par dzimto valodu iedvesmoti, šajā cīņā iesaistījušies arī Daugavpils krievvalodīgie jaunieši un dibina partiju Gods un kārtība. Lindermans Daugavpilī rīkoja konferenci, bet gandrīz divsimt domubiedru turpat Daugavpilī dibināja partiju, kuŗai tobrīd pietrūka vienīgi trīsdesmit parakstu, lai varētu iesniegt visus partijai vajadzīgos dokumentus. Kā zināms, Latvijā partiju var nodibināt ne mazāk kā 200 astoņpadsmit gadu vecumu sasniegušu pilsoņu. Zīmīgi, ka jaunās partijas dibinātājs ir bijušais Vladimira Lindermana organizācijas Par dzimto valodu Daugavpils nodaļas vadītājs Jurijs Zaicevs.

Dažas dienas pirms šiem notikumiem Lindermana un Girsa dzīvesvietā kratīšanu bija izdarījusi Drošības policija. Tas gan netraucēja Lindermanam konferencē sacīt: „Cīņa par autonomiju, tas nav ātrs ceļš. Vajadzīga zinātniska baze. Vajag maksimāli palielināt cilvēku loku, es domāju - inteliģenci un uzņēmējus, kuŗiem šī ideja patiktu un kuŗi ar to aizrautos. Un redzētu tās perspektīvu. Šodien mēs speŗam pirmo soli.” Arī Girss nekautrējās: „Drošības policija un tās darbinieki, kas te uz palodzes sēž, domā, ka tas ir noziegums. Bet īstenībā tā nav. Ne autonomija, ne valsts sadalīšana nav noziegums. Pat Latvijas Satversmē atdalīšanās ir atļauta. Tā tikai ir sarežģīta procedūra, kas prasa atsevišķu referendumu. Prasa kvorumu, daudz balsu „par”, kuŗas grūti sadabūt. Bet tas arī ir iespējams.”

Protams, Latgales autonomiju var uzskatīt par murgainu ideju, ko minētie cilvēki pauž, lai savējos ievēlētu Latgales pašvaldībās. Tomēr nabadzība, tas, ka likumi Latvijā nav rakstīti visiem vienādi un trūkst cerību nākotnē sagaidīt kaut ko labāku, cilvēkos gaišas domas nevieš, bet aizvainotos un pazemotos ir viegli apvienot, lai cīnītos pret kaut ko. Rīga ir viena pasaule, bet pārējā Latvija – pavisam cita, taču polītiķi to nesaprot, kaut sakās zinām. Acīmredzot lakatiņu pārdevējiem, savu nodokļu „sakārtotājiem” un speciālās algas saņēmējiem ir grūti iedomāties, ka cilvēkiem trūkst naudas ne tikai maizei ar sviestu, bet arī savai dzīvībai – zālēm. Piemēram, Vidzeme nav pati nabadzīgākā Latvijā, bet Cēsu slimnīcas finanču direktore stāsta, ka uz slimnīcu bieži vien cilvēkus atkārtoti atved ar neatliekamo palīdzību jau divas nedēļas pēc tam, kad viņi izrakstīti no slimnīcas ar visām zāļu receptēm un ieteikumiem, kā ārstēties tālāk. Iemesls ir vienkāršs: cilvēkiem nav naudas zāļu pirkšanai, un pēc laiciņa slimība atkal saasinās.

Latgalē ekonomiskā situācija ir sliktāka nekā Vidzemē un izmisums, aizvainojums un bezcerība vēl lielāka. Tas gan netraucēja Vienotības labklājības ministri Ilzi Viņķeli pirms kāda laiciņa publiski izteikties, ka šodienas pensionāri vispār neko nav pelnījuši, jo savulaik strādājuši citai valstij - Padomju Savienībai. Tracis bija liels, pensionāru organizācija prasīja ministres demisiju, ministre atvainojās, esot neprecīzi izteikusies. Tomēr daudz būtiskāka bija cita ziņa jau pēc trača ap Viņķeles sacīto: izrādās, Ilzes Viņķeles vīrs, tagadējais Vienotības deputāts Rīgas domē Juris Viņķelis, kas Padomju Savienībā ir nodzīvojis vairāk nekā pusi sava mūža, neiekļaujas nederīgo strādātāju skaitā, jo ir pamanījies nopelnīt 1400 latu pensiju. Kā tas izdevies? Gluži vienkārši – viņš ir „savējo sarakstā” un visu laiku  strādājis sešās septiņās vietās vienlaikus, ar labu algu, protams: valsts un pašvaldību uzņēmumu valdēs, padomēs un līdzīgās darbavietās, kuŗās nevienu mirstīgo darbā nepieņem un kur darbs kaulus nelauž, toties maksā labi.

Nav, protams, patīkami par visu to domāt un rakstīt, tā vien gribas skatīties balti apsnigušajos kokos, vakaros priecāties par daudzviet jau krāsainās uguntiņās mirdzošajām eglītēm un cerēt, ka pavasarī, kad nokusīs sniegs, kopā ar to būs pazudušas grambas un bedres, netīrumu kaudzes, polītiķu alkatība un mūsu pašu nevarība. Atliek tikai cīnīties nevis „pret”, bet „par”. Par Latviju, kuŗa būtu skaista arī bez baltās villaines.

Sallija Benfelde
Foto: www.kurzeme.com