Aizgājušais valdnieks
Kārlis Streips    29.11.2016

 

Cik ilgi atceros pats sevi, tik ilgi arī zinu par Kubu un tās bārdaino, cigārus pīpējošo vadoni Fidelu Kastro. Reizi gadā cilvēks ieradās Ņujorkā uz Apvienoto Nāciju organizācijas kopsēdi, lai parādītu pigu tiem, kuŗiem viņa valdīšana nebija pa prātam, pirmām kārtām jau pašiem amerikāņiem, kuŗi līdz pat šim gadam pret salu uz dienvidiem uzturēja plašu, lai arī ne īpaši efektīvu embargo. Vienmēr zināju, ka Fidelam patīk gaŗi runāt, leģendāras bija viņa piecu, sešu vai septiņu stundu uzrunas, kuŗās viņš klāstīja savu skatu par Kubu, tās iekārtu, par kubiešu dzīvi, slavēja savas valsts it kā (un salīdzinoši nudien) lielisko veselības aprūpes sistēmu, izglītības sistēmu. Zināju, ka tad, kad es biju pavisam maziņš, Fidels kopā ar tēvoci Ņikitu Maskavā gandrīz uzlaida gaisā visu pasauli. Vēl šodien metas šermuļi, saprotot, cik tuvu tobrīd mēs visi bijām iznīcībai.

 

Zināju arī to, ka man, Amerikas pilsonim, uz Kubu braukt nav atļauts, Kubas izslavētos cigārus nav atļauts pirkt. (Vienmēr smaidu, kad atceros, ka, pirms ieviest minēto embargo, toreizējais ASV prezidents Džons Kenedijs īpaši parūpējās sev nodrošināt vajadzīgo Kubas cigāru daudzumu; es savukārt 2000. gadā biju Hannoverē uz Pasaules izstādi, palīdzēju vadīt kādu latviešu pasākumu, speciāli aizsoļoju uz izstādes otru galu, kur bija Kubas izstāde, nopirku sev cigārus, lepni paziņoju, ka es amerikānis, citur to nedrīkstu darīt, kubietim, kas to pārdeva, cik atceros, tas bija dziļi neinteresanti.)

 

Un nu Fidela Kastro vairs nav. Viņš nomira 25. novembra naktī 90 gadu vecumā, un 60 gadus pēc tam, kad viņš kopā ar brāli un vēl dažiem cilvēkiem uzsāka revolūciju savā valstī, lai gāztu nīsto Batista režīmu un izveidotu kārtējo pasaules komūnisma gaišo citadeli. Nākamajā dienā nīsto un mīlēto diktātoru kremēja, urna ar viņa pelniem tika izstādīta dažādās vietās Kubā, Fidela mirstīgās atliekas apglabātas 4. decembrī.

 

Lielā mērā Fidels Kastro bija sava ģeopolītiskā laikmeta produkts. Brīdī, kad viņš kļuva par savas valsts vadoni, tā dēvētais aukstais karš starp Ameriku un PSRS jeb starp kapitālismu un komūnismu jau bija pilnbriedā. Laikā pēc Otrā pasaules kaŗa pašnoteikšanās tiesības kļuva par modes lietu, it īpaši Lielbritanijas, Francijas un citu Eiropas varu veidoto imperiju kontekstā (protams, ne mūsu un citu Austrumeiropas valstu un tautu gadījumā). Kubas gadījumā runa bija par patiešām brutālu un līdz kliņķim korumpētu diktātoru, Fulgencio Batista, kurš savu režīmu aprakstīja ar vārdiem “disciplinēta demokratija.” Desmit gadu garumā pirms uzvaras Fidels ar saviem vīriem cīnījās, daudz laika pavadīja cietumā, daudz tika apspiests. Nebija runa tikai par militāru cīņu, Fidels Kastro pēc izglītības bija jurists, viņš centās savu valsti mainīt ar tieslietu sistēmas palīdzību. Neizdevās. Korumpētā valstī arī tiesas ir neuzticamas.

 

Reiz Batista bija padzīts un aizmuka uz Portugāli, kur tajā laikā arī bija militāra diktatūra, Kuba kļuva par figūru globālajā šacha laukumā. Amerikai Kastro vadītā revolūcija nebija pieņemama tāpēc, ka Kastro bez jebkādām ceremonijām nacionālizēja visu pēc kārtas. Kā zināms, laikā pirms Otrā pasaules kaŗa Kuba un it īpaši Havana bija glamūra pilna, tur bija lepnas viesnīcas, kazino, krogi, izpriecas. Havanā ballējās kino zvaigznes, bagāti ļaudis, arī gangsteri no mafijas, kuŗi lielā mērā kontrolēja visu procesu. Tam visam Fidels Kastro ar saviem cilvēkiem pielika punktu. Nacionālizācija skāra ne vien minēto nekustamo īpašumu, bet arī un īpaši milzīgās cukura niedru plantācijas, kuŗas atsevišķiem bagātniekiem nozīmēja vēl lielāku bagātību, bet plantāciju strādniekiem – nudien grūtu dzīvi.

 

Katrā gadījumā amerikāņiem tas viss nebija pieņemami, un ļoti ātri Vašingtona pret Kubu ieviesa embargo. Fidels aizskrēja uz Maskavu pasūdzēties saviem ideoloģiskajiem brālēniem, brālēni ar vislielāko prieku uzņēmās patronāžu pār attālo salu. Kā nekā Kuba atrodas vien dažus desmit kilometrus pāri jūras šaurumam no nīstās ASV. Tāpēc jau tā Kubas raķešu krize, Kremlis, tāpat kā mūsdienās, arī tolaik bija gatavs pabakstīt ienaidnieku, paskatīties, cik tālu tas var aiziet. Toreiz, atšķirībā no mūsdienām, Chruščovam nācās piekāpties. Kubā tā arī nekad kodolraķetes netika izvietotas. (un tikai daudzus gadus vēlāk pasaule uzzināja, ka apmaiņā pret to Amerika piekrita tādas neizvietot Turcijā).

 

Visas nākamās dekādes Kubas tautsaimniecība bija lielā mērā atkarīga no attiecībām ar lielo ideoloģisko brāli Atlantijas okeāna otrā pusē. Tiesa, sākums nebija viegls. Pirmie kontakti bija ar Kubas komūnistu partiju, kura kollēgām Maskavā pavēstīja, ka Fidels Kastro pārstāvot “augsto buržuaziju” un patiesībā esot amerikāņu Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) aģents. Taču drīz vien ekonomiskās attiecības starp abām pusēm pieauga, banalizējot var teikt, ka kubieši turp sūtīja cukuru un pretī saņēma degvielu, lai arī attiecības, protams, bija plašākas un detalizētākas.

 

Vēsturiski skatoties, nav pavisam droši, ka Fidels Kastro savā sirdī nudien bija komūnists. Cik var spriest, vismaz sākumā viņš gribēja labu darīt, paši pirmie dekrēti pēc tam, kad viņš kļuva par valsts vadoni, bija par korupcijas un analfabētisma izskaušanu Kubā. Bet tad amerikāņi nāca ar bēdīgi slaveno Cūkas līča invāziju, pēc kuŗas Fidels paziņoja, ka Kuba ir “sociālistiska” valsts. Visu laiku pēc tam tā bija uzticama PSRS sabiedrotā, kad Maskava iesūtīja tankus Budapeštā un pēc tam Prāgā, Kuba teica urrā. Kubiešu zaldāti piedalījās daudzos militāros konfliktos ļoti daudzās vietās pasaulē. 

 

Taču tad PSRS sabruka. Latvijai un daudzām citām valstīm mūspusē tas bija laimīgs notikums, bet kubiešiem tā bija vesela katastrofa. Oficiālajā Kastro režīma valodā laiks kopš PSRS sabrukuma pazīstams kā „īpašai periods miera laikā.” Īpašais periods nozīmēja uzturēt komūnisma “principus” arī tad, kad galvenā komūnisma sponsora pasaulē vairs nebija. Mūsu valsts un pārējās no Maskavas kampiena atbrīvotās valstis varēja brīvi veidot tirgus ekonomiku (cik labi katrai no tām veicās vai neveicās, tas ir cits jautājums), bet kubieši joprojām dzīvoja “komūnismā” ar visu no tā izrietošo. Pirmām kārtām jau ar nabadzību. Centrālizēta ekonomika ne īpaši labi darbojās PSRS, tāpat tā nedarbojās Kubā ar tās 11 miljoniem iedzīvotāju. Tikai pēdējos gados, kad kubiešiem bijis ļauts eksperimentēt ar kapitālismu. Havanā ir privātas mājas, kuŗās ēdamistabā tiek atvērts restorāns un tamlīdzīgi. Varbūt tas ir tāpēc, ka labu laiku pirms nāves Fidels Kastro bija stipri nevesels vairs nespēja uzturēt spēkā savus “revolucionāros” principus.

 

Kas notiks tālāk? Kā zināms, šogad martā ASV prezidents Baraks Obama kļuva par pirmo amerikāņu prezidentu kopš tālā 1928. gada, kas ieradās Havanā. Viņš tur bija tāpēc, ka bija nolēmis normalizēt attiecības un Kubā atvērt ASV vēstniecību. Republikāņi attiecību normalizāciju nolādēja, un tas cilvēks, kuŗš nākamgad janvārī stāsies B. Obamas vietā, priekšvēlēšanu kampaņas laikā solīja minēto vēstniecību atkal slēgt un attiecību normalizāciju atcelt. Nav kubiešu tauta pelnījusi to, kas ar to notiek, un Amerikai tieši vajadzētu palīdzēt tai atgriezties normālo valstu un sabiedrību kopienā. Kubai vēlēsim to labāko. Arī kubieši ir pelnījuši brīvību.