4. maija brīnums
Juris Lorencs    03.05.2021

 

 

Par cilvēku, kuŗš piedzīvojis brīnumainu izglābšanos, mēdz teikt - viņš piedzimis no jauna. Dažs uzveicis smagu slimību, cīnījies mēnešiem, pat gadiem. Bet cits, kurš izdzīvojis smagā autokatastrofā vai zemestrīcē, savu atkārtotās piedzimšanas mirkli pat var nosaukt ar precizitāti līdz sekundei. Līdzīgi ir ar valstīm. Latvijas valsts, kas piedzima 1918. gada 18. novembrī, no jauna atdzima 1990. gada 4. maijā. Tas bija izsapņots, izsāpēts, brīnumains notikums. Izglābšanās, atbrīvošanās no okupācijas važām. Es to sauktu par “4. maija brīnumu”. Bet brīnums jau tāpēc ir brīnums, ka tas negadās bieži. Tikai divas reizes 20. gadsimtā vēsture uz īsu brīdi atvēra Krievijas impērijas un tās mantinieces, Padomju Savienības durvis. Un abas reizes latvieši pamanījās izmantot šo unikālo izdevību, izcīnīt brīvību un izbēgt - gan pateicoties nejaušām sakritībām, gan pašu mērķtiecībai un izlēmībai.

 

Brīdī, kad Latvija atguva neatkarību, man bija trīsdesmit gadi. Atskatoties uz to dienu notikumiem no laika distances, ir iespēja precīzāk saskatīt un izvērtēt. Mūsu valsts atjaunošanas teorētiķi, runājot par Latvijas valstiskuma nepārtrauktību padomju un vācu okupāciju laikos, bieži uzvēruši, ka valsts nav tikai territorija, starptautiskā atzīšana, Saeima, prezidents, valdība. Tā nav tikai vēstniecības un diplomāti, kas turpina darboties arī okupācijas apstākļos. Valsts pirmām kārtām cilvēki, tās pilsoņu kopums. Tauta, kas savā tēvzemē sagaidīja 4. maiju. Atklāti sakot, es nespēju iedomāties, kā Latvija būtu atguvusi neatkarību, ja 1945. gada pavasarī visi latvieši būtu sasēdušies laivās un pārcēlušies pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju.

 

Šajās dienās internetā klīst kāda gudra doma: “Slikti laiki rada stiprus cilvēkus. Stipri cilvēki rada labus laikus. Labi laiki rada vājus cilvēkus. Vāji cilvēki rada sliktus laikus”. Tulkota dažādās valodās, tā uzskatāmi ilustrē pašreizējo Rietumu pasaules garīgo situāciju. Varētu domāt, ka šo atziņu uzrakstījis kāds senās Grieķijas filozofs. Patiesībā teikumi pieder 1970. gadā dzimušajam amerikāņu rakstniekam Maiklam Hopfam, citāts no viņa 2016. gadā publicētā fantāzijas romāna “Tie, kas paliek” (G. Michael Hopf, “Those Who Remain”). Tas, ko vēlējies pateikt autors - ka grūti laiki spēj radīt stiprus cilvēkus. Un otrādi- labi laiki it kā iemidzina cilvēkus, padara tos mazāk vitālus. Ko lai te piebilst? Tagad es saprotu, ka paaudze, kas sagaidīja 4. maiju, kas kaldināja šo dienu, bija stipri cilvēki. Man ir tas gods pazīt dažus no viņiem, pat strādāt kopā- Ivars Godmanis, Anatolijs Gorbunovs, Dainis Īvāns. Tāpat es labi pazinu nu jau Aizsaulē aizsauktos trimdas darbiniekus Artūru Cipuli, Uldi Gravu,  Andri Kadeģi, Tālivaldi Kronbergu, Kārli Ķuzuli, Gunāru Meierovicu, Jāni Muchku, Vairu Paegli. Viņi bija palikuši uzticīgi Latvijas idejai brīžos, kad vēl nekas neliecināja par 4. maija tuvošanos. Ne velti grieķiem ir sakāmvārds : “Tauta aug liela tad, ja vīri stāda kokus, zinot, ka nekad nesēdēs to ēnā”.

 

Kopš saulainās 1990. gada 4. maija dienas, kad visa Latvija gaidīja Augstākās padomes balsojuma rezultātus, neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanu, pagājis trīsdesmit viens gads. Vai tā ir tā Latvija, ko cerējam ieraudzīt? Brīžiem šķiet - varēja būt labāk. Izrādās, tās ir pazīstamas izjūtas. Latviešu strēlnieks un rakstnieks Jānis Akuraters pirmos gadus pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas raksturoja kā “atplūdu laikmetu”. Esejā “Pēc pieciem gadiem” (publicēta laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” 1923. gada novembrī) viņš rakstīja: “Latvijai šodien liela piemiņas diena. Piecus gadus esam neatkarīga tauta, jauna valsts un tautu pulkā līdztiesīgs loceklis. Ja salīdzinām šos piecus gadus kaut vai ar veseliem piecsimt gadiem, kuŗos latvju tauta gulēja vēstures tumsā, tad tie ir ļoti lieli un spoži bijuši. Tagad mēs svinam svētkus. Mums ir armija, parlaments, flote, notiek parādes, runas, rauti, sveicieni. Bet, kad mirušiem un dzīvajiem tiek atdots pienācīgais gods, kad noskan parādes salūti, himnas, runas, kad plūst manifestācijas un deg ugunis par godu bijušajam laikam, tad gribas atskatīties arī uz darbiem, kas veikti Latvijas valsts un tautas labā, gribas domāt arī par mūsu nākotni, kuŗa top liela tautas un valsts darbā. Un tad- pie šiem jautājumiem nav vairs svētku sajūtas. Personīgi es jūtu pat skumjas, un man liekas, ka spožais Latvijas rīts ir ievedis mūs pelēkā, miglainā dienā un saule glabājas vairs tikai atmiņā”.

 

Kur mūs šodien ievedis spožais 4. maija rīts? Tautas labklājība ir augusi. Bet mūsu kaimiņiem, Lietuvai un Igaunijai, šai ziņā veicies labāk. Latviešu valoda ir nostiprinājusies. Tomēr izrādās, ka vēl šodien Latvijā dzīvo cilvēki, kuŗi pietiekami labi nepārvalda valsts valodu. Savā ziņā Latvija nekad nav bijusi tik droša, tik aizsargāta kā šodien. Nu jau septiņpadsmit gadus esam NATO un ES. Tomēr pastāv bažas- vai NATO un ES ir tikpat stipri, tikpat vienoti un izlēmīgi kā tolaik, kad pie šo organizāciju durvīm klauvēja brīvību atguvušās Eiropas tautas? ASV aizņemta ar Latvijā ne vienmēr saprotamām problēmām (“Black Lives Matter”, “wokeism” utt.), Eiropu vājina “breksits”, bēgļu straumes un eirozonas parādu krize. Visam fonā – Covid-19 pandēmija, kas izgaismo vēl vienu Eiropas problēmu- pārmērīgo birokratismu un ar to saistīto organizatorisko chaosu. Mūsu kaimiņš austrumos no Zilupes - tā vairs nav Latvijai draudzīgā Borisa Jeļcina Krievija. Nupat esam iekļauti Krievijai naidīgo valstu sarakstā- kopā ar ASV, Lielbritaniju, Ukrainu, Gruziju, Poliju, Čechiju, Lietuvu un Igauniju. Varam vien mierināt sevi, ka šī ir visai cienījama kompānija. Bet šis nav tas brīdis, kad pieminēt slikto. Domāsim labas domas! Priecāsimies, svinēsim, leposimies ar savu tautu un valsti. Tev mūžam dzīvot, Latvija!