21. gadsimta fašisms
Sallija Benfelde    15.03.2022

 

Fašisms ir Eiropā ir atdzimis, un tas nenotika vienā dienā – 24. februārī, kad Krievija iebruka Ukrainā. Putins to ir audzējis un veidojis 22 gadus, kopš kļuva par polītisko līderi. Viņa sacīto, ka lielākā 20.gs. traģēdija bija Padomju Savienības sabrukums, savulaik uztvēra kā savā ziņā emocionālu un amizantu apgalvojumu, jo vai nu gluži tā ir, ka pat cilvēks, kuŗš kalpojis VDK, nesaprot, ka PSRS bija ļaunuma impērija?! Un, protams, Putinam vajadzēja Rietumu investīcijas, atbalstu, un daudzi polītiķi noticēja, ka Krievijas Federācija pamazām kļūst par civilizētu valsti. Daudziem tas bija arī izdevīgi um, šķiet, spilgtākais piemērs ir bijušais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders, kuŗš bija kanclera amatā līdz 2005. gadam, bet  pēc tam pieņēma Putina piedāvājumu un neilgi pirms savu kanclera pilnvaru beigām no Vācijas puses parakstīja vienošanos par gāzesvada “Nord Stream” izbūvi Baltijas jūrā, bet 2005. gadā kļuva par “Nord Stream” akcionāru komitejas priekšsēdētāju. 2017. gadā Šrēders kļuva par Krievijas naftas un dabasgāzes koncerna „Rosņeftj” direktoru padomes locekli. Šo Rietumu polītiķu vēlmi labi nopelnīt un nodot jebkuŗus principus un ideālus, savulaik par „šrēderizāciju” nosauca Igaunijas eksprezidents Tomass Hendriks Ilvess. Pagājušā gada oktobrī, Varšavas drošības forumā runā par godu Polijas starptautiskās "Brīvības bruņinieka" balvas piešķiršanai Krievijas opozicionāram Aleksejam Navaļnijam, Ilvess atgādināja par šo postošo procesu – šrēderizāciju. Krievijas agresija jau vairākus gadus ir pastiprinājusies, un tās draudu ēnā Ilvesa atgādinājums bija vietā. Tagad šis apzīmējums ”šrēderizācija” ir kļuvis par ikdienas terminu, tāpat kā jēdzieni „fašisms” un „okupācija” ir ikdienā lietoti apzīmējumi, runājot par kaŗu Ukrainā, Putinu un Krievijas armiju.

 

Kaŗš Ukrainā ar katru dienu kļūst aizvien nežēlīgāks. Mariupole, pilsēta pie Azovas jūras, joprojām atrodas blokādē, tajā joprojām nav ne ūdens, ne pārtikas, ne elektrības, ne siltuma. Pa t.s. “zaļajiem koridoriem”, ko Krievija apsola katru dienu, līdz šim iedzīvotājus nav izdevies evakuēt, jo tie tiek apšaudīti gan ar artilēriju, gan ar mīnmetējiem, arī pilsēta joprojām tiek pārvērsta drupās. Līdz šim ir izdevies noskaidrot, ka Mariupolē kopš kaŗa pirmās dienas ir gājuši bojā vairāk nekā 2100 civiliedzīvotāju, bet tie ir tikai aptuveni skaitļi, jo zem drupām atrodas vēl daudzi, un katru dienu tiek ievainoti un nogalināti vēl daudzi cilvēki. Okupanti neielaiž pilsētā humānās palīdzības kravas, tādēļ nav arī skaidrs, cik cilvēku ir miruši no slāpēm un bada. Sumu apgabala Trostiņickas pilsēta atrodas Krievijas armijas kontrolē, kuŗa neļauj apglabāt mirušos. Apbedīšanas firmas auto okupantu armija ir sašāvusi, iedzīvotāji ir gatavi paši vest vai nest mirušos, lai apglabātu kapsētā, bet arī tas lielākoties netiek atļauts. Tiešraidēs, kad izdodas pieslēgties  pilsētai, iedzīvotāji stāsta tik baisus un patiesus stāstus, ka jebkuŗa šausmu filma pret dzīvē notiekošo izklausās kā bērnu pasakas.

 

Hersonā, kuŗu arī kontrolē iebrucēju kaŗaspēks, okupanti nolēmuši sarīkot referendumu, lai izveidotu vēl vienu “neatkarīgo republiku” Ukrainas territorijā, tiek meklēti pilsētas deputāti un, ja tos izdodas sazvanīt, tiek piedāvāts sadarboties, pēc tam sākas draudi, jo okupantiem ir deputātu un amatpersonu telefonu numuri un adreses. Notiek iedzīvotāju aizturēšana, ja vien kāds parādās uz ielas. Uz pilsētu ir atvestas dažas peronas no „neatkarīgajām republikām” ,iespējams, pat, ka ar Krievijas pilsonību, lai tās pārņemtu pilsētu vadību, bet kaut kāds atbalsts vismaz skata pēc no vietējiem deputātiem okupantiem ir vajadzīgs. Pagaidām tādu saņemt nav izdevies un izskatās, ka t.s. referendumā nobalsos pārdesmit atbraukušie Krievijas atbalstītāji un armija pati. Protams, tas netraucēs Krievijai skaļi paziņot, ka vēl viena ukraiņu pilsēta ir izvēlējusies „neatkarību”.

 

Lai piespiestu sadarboties, ir nolaupīts nolaupīts Dniprorudnes mērs Jevhens Matvejevs, Melitopoles mērs Ivans Fedorovs, Melitopoles rajona padomes priekšsēdētājs Serhijs Priima un Zaporižjas apgabala padomes deputāte Leila Ibrahimova, kā arī Oļha Haimusova, kas Melitopolē organizēja pret krievu okupantiem vērstus mītiņus. Ir skaidrs, ka ka iebrucēju nākamais solis ir mēģinājumi nolaupīto vietā iebīdīt savas marionetes.

 

Grūtniece, kuŗu ievainoja, apšaudot Mariupoles dzemdību namu, ir mirusi, bojā gājis arī viņas vēl nedzimušais bērns. Par to 13. martā paziņoja “Amerikas Balss“ žurnāliste Asja Doļina, atsaucoties uz fotografa Jevgēņija Maloļetkas liecību. Maloļetka fotografēja cietušos, arī grūtnieci, kuŗu no drupām iznesa glābēji un apliecināja, ka sieviete neizdzīvoja.

 

Ukrainas galvaspilsētu Kijevu iebrucēji cenšas aplenkt, lai izveidotu blokādi, kā tas noticis ar Mariupoli, lai panāktu, ka iedzīvotājiem nav ne elektrības, ne siltuma, ne ūdens, ne pārtikas. Kijevā gan izdevies uzkrāt rezerves, no pilsētas dienviddaļas vēl civiliedzīvotājiem izdodas izbraukt, kaut gan tas ir ļoti bīstami.

 

Pārtvertās okupantu sarunas vēlreiz apliecina, ka ir saņemta pavēle iznīcināt civiliedzīvotājus un nogalināt visus, arī bērnus. Cik iedzīvotāju līdz šim ir gājis bojā, nav zināms jau  minēto iemeslu dēļ, šobrīd dati liecina, ka ir zināms par 85 bērnu nāvi, taču arī tie nav visi dati.

 

Tikmēr Krievija ir ķērusies pie savām sen zināmajām un iemīļotajām metodēm – aiz uzbrūkošajiem kaŗavīriem iet vēl viena grupa, kas nošauj tos, kuŗi negrib doties uz priekšu uzbrukumā vai grib padoties. Nošauti tiek arī savas armijas ievainotie, lai tie nebūtu jāved uz jau tā pārpildītajiem hospitāļiem Baltkrievijā.

 

Okupantu armijas zvērību un melu uzskaitījumu varētu turpināt, tas ir garš un baismīgs, un cilvēkiem, kuŗi dzīvo civilizētās valstīs, aprakstītais var šķist kā izdomājums vai pārspīlējums, bet varu paliecināt, ka visu, par ko rakstu, esmu redzējusi vai dzirdējusi ukraiņu stāstos tiešraidēs Current Time.

 

Eiropas polītiķi beidzot ir sākuši rīkoties mazliet ātrāk, savā ziņā pat uzstādot rekordus, tomēr 27 valstu viedokļu saskaņošana nav vienkāršs process, turklāt ir valstis, kuŗas sadarbojas ar Krieviju, pērkot un pārdodot, kuŗām tā ir ērti un kuŗu polītiķi, dzīvojot savu labklājīgo un paēdušo dzīvi, nespēj un negrib iedomāties, kāds ir kaŗš Ukrainā. Manuprāt, Ukrainai ir jāpiešķir Eiropas Savienības kandidātvalsts statuss, jo tas nav pienākums ES noteikti un obligāti uzņemt Ukrainu tūlīt, pēc gada vai diviem. Tomēr tas valstij, kuŗa cīnās, noasiņo, bet nepadodas, būtu liels morālais atbalsts, pleca sajūta. Iespējams, to grūti saprast Francijas prezidentam Makronam, kuŗam patīk tēlot „miera balodi”, braukājot vai zvanot Putinam, bez jebkādiem rezultātiem. Esot Versaļas pilī nevar redzēt, kāda izskatās drupās pārvērsta pilsēta ar iedzīvotājiem, kuŗi mirst no ievainojumiem, bada un slāpēm. Tāpat kā Vācijai ir grūti pārtraukt visas ciešās saimnieciskās saites ar Krieviju vai Nīderlandei, kurai 40 procenti naftas nāk no Krievijas. Jācer, ka valstu iedzīvotāji ir cilvēcīgāki par dažu labu savu polītiķi un pieprasīs tiem rīkoties ātrāk.