Kārlis Streips 25.08.2020
"Lūdzu, apliecināt savu klātbūtni zālē ar reģistrēšanos. Lūdzu, rezultātu: 99 deputāti, 100 … 101 … 102 deputāti ieradušies. Apspriežam šīsdienas darba kārtību." Ar šādiem vārdiem okupētās Latvijas Augstākas padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs uzsāka sēdi 1991. gada 21. augusta rītā. Pirmais runātājs bija Latvijas Tautas frontes frakcijas vadītājs Jānis Dinēvičs: "Es gribētu Latvijas Tautas frontes frakcijas vārdā teikt, ka pašreiz ir ļoti sarežģīta situācija, un, ņemot vērā to, ka pretējā frakcija un tās vadītājs vakar viennozīmīgi paziņoja, ka viņi ir parakstījuši dokumentu, kuŗā kliķes apvērsumu padara par likumīgu, un es gribētu lūgt mūsu plenārsēdes vadību pārtraukt šo plēnārsēdi līdz pulksten 12.00, lai varētu noturēt frakcijas sēdi,." Deputāte Emerita Buķele: „ Es nācu šurp kājām cauri Rīgai. Cilvēki stāv un gaida mūsu informāciju. Vai mums ir lietderīgi šeit sēdēt līdz pulksten 12? Varbūt mums vajadzētu ātri visu pārrunāt un doties tur, kur mūs gaida?" Deputāts Einārs Cilinskis: "Es vēršos pie tiem pretējās frakcijas deputātiem, kuŗi šeit atrodas. Ņemot vērā, ka pretējās frakcijas līderis Sergejs Dīmanis vakar akceptēja frakcijas piederību šim apvērsumam, militārajai huntai, (..)acīmredzot pēc huntas sagrāves šie cilvēki un arī pretējās frakcijas deputāti tiks tiesāti par valsts nodevību. Varbūt, ka ne visi deputāti piedalās šajā apvērsumā, vismaz vēl ir laiks padomāt un norobežoties no tā."
Latvijas Augstākajā Padomē bija 201 deputāts, un 21. augusta sēdi liela daļa no opozīcijas boikotēja. Piedalījās Anatolijs Aleksejevs, un viņš piedāvāja debatēt par faktu, ka Latvijā ir pārtikas deficīts. Taču vairākums nobalsoja par pieprasīto pārtraukumu. Kad deputāti atgriezās plenārsēdē, klāt bija 129 deputāti. A. Gorbunovs: " Es jums jautāju par darba kārtību šīsdienas plenārsēdei. Kādi ir jūsu priekšlikumi?" Deputāts Andrejs Krastiņš: "Frakcijas izveidotā darba grupa ir sagatavojusi dokumentu – Latvijas Republikas konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu.” Pašlaik šis likumprojekts tiek izdalīts latviešu valodā, tiek gatavots krievu valodā. Es arī lūdzu iekļaut šā dokumenta izskatīšanu šīsdienas plēnārsēdes darba kārtībā."
Opozicijas "stratēģija" – tāpat kā 4. maijā – bija censties „stiept gumiju”. Deputāts Sergejs Zaļetajevs: "Mums piedāvāts izskatīšanai pietiekami nopietns likumprojekts. Atbilstoši mūsu reglamentam, kas pagaidām vēl darbojas, likumprojekti vispirms ir jāizskata attiecīgajās komisijās. Mani pārsteidz, ka var tik nopietnu likumprojektu izvirzīt izskatīšanai sesijā, ja tas līdz tam nav apspriests komisijās. Es ierosinu šo likumprojektu apspriest vismaz Likumdošanas jautājumu komisijā." Sekoja balsojums par likumprojekta iekļaušanu darba kārtībā, par ko balsoja 108 deputāti. Bija 15 minūšu pārtraukums, lai dokumentu pavairotu pietiekamā skaitā, un pēc tam deputāti nolēma to izskatīt pirmajā un tad arī otrā un galīgajā lasījumā. Opozicijā centās panākt projekta grozījumus, tajā skaitā pilsonības jautājumā, bet tad deputāts Indulis Bērziņš nāca klajā ar šādu repliku: "Pašlaik Doma laukumā atrodas tanki ar desantniekiem. Es aicinātu pārtraukt pilnīgi neloģiskas un nevajadzīgas debates un pieņemt gan pirmajā, gan otrajā lasījumā, gan trešajā lasījumā šo dokumentu, lai vismaz tauta, kas atrodas apkārt un dzird mūs pašlaik, zinātu, ka šāds dokuments ir pieņemts! Tātad – tūdaļ pārtraukt debates un pieņemt šo dokumentu! Tāds ir mans priekšlikums, un es lūdzu to nekavējoties likt uz balsošanu."
Tā tas arī notika, pirms otrā un galīgā lasījuma sēdes vadītājam bilstot: "Man liekas, kollēgas dzird rūkoņu, kas tuvojas Augstākajai padomei!? Es aicinu balsot par šo konstitūcionālo likumu otrajā lasījumā un kopumā!" 111 deputāti nobalsoja par, 13 – pret. Jau nākamajā dienā Latvijas neatkarību atzina Īslande, Igaunija un Lietuva (Latvija nākamajā atzina brāļu tautu valstu neatkarību), sekoja Dānija, Eiropas kopiena un daudzas citas valstis. Krievijas PSFR neatkarību atzina 24. datumā, kad PSRS kā tāda vēl nebija gatava tā darīt. Amerika vilcinājās līdz pat 2. septembrim, kas bija viens iemesls, kāpēc 1992. gada ASV vēlēšanās daudzi latvieši balsoja nevis par prezidentu Bušu, bet gan par viņa sāncensi Bilu Klintonu, kuŗš drīz vien izrādījās liels mūsu valsts draugs esam. Bet Latvija bija patiesi un nepārprotami neatkarīga. Vien beigās piebildīšu, ka nekad neesmu sapratis, kāpēc 21. augusts Latvijā nav valsts svētku diena...
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
