„1949. gadā bija slapjš pavasaris...”
   18.03.2014

Komūnistiskā terrora upuŗu piemiņai

„1949. gadā bija slapjš pavasaris...”

 

1949. gada 25. marta deportācijas ir viens no traģiskākajiem punktiem Latvijas jauno laiku vēsturē. Uz mūža nometināšanu Sibirijā tika izsūtīti 42 125 cilvēku, viņu vidū 10 987 bērni un zī­­daiņi.

Jau ilgi pirms 1949. gada 25. marta tika rūpīgi gatavoti izsūtāmo latviešu ģimeņu saraksti. Ar Maskavas norādījumu un vietējo pakalpiņu aktīvitātēm nosūtāmo īpašumi tika nolaupīti un izda­- līti kolchoziem un sovchoziem, bet daļu īpašumu piesavinājās tie, kas deportācijas veica.

1941. gada deportācijas bija mēģinājums nocirst galvu Latvijas inteliģencei. 1949. gada deportācijām vajadzēja iznīcināt darbīgā­kos un čaklākos latviešu zemniekus, no kuŗiem totālitārais režīms baidījās visvairāk, jo uz tiem balstījās Latvijas brīvvalsts.

 

NO SIBIRIJAS BĒRNU INTERVIJĀM

Nāca 1949. gada 25. marts. Izvešanas diena. Onkulis sēdēja, lāpīja kurpes. Piebrauca miliči zaldātu drēbēs. Toreiz tās sauca: “augšā puļķītis...” Tādas formas viņiem bija. Viņi sita onkuli, sa­­­lauza tam ribas, pārsita galvu: “Pasaki, kur tavs brālis!” Onkulis gulēja bezsamaņā. Man no bai­lēm valoda bija aptrūkusi. Tante aizskrēja uz Rugājiem pēc palī­dzības. Onkuli sasita, bezsamaņā atstāja gulošu un aizbrauca. Tāds bija 25. marts 1949. gadā.
Dauka Inta (tagad Turka)

***

Bet mūs 1949.gadā saņēma un aizveda otrreiz. Mūs, trīs  bērnus, un arī auklīti paņēma līdzi. Ne­­­zinu, kāpēc viņu ņēma. Viņa tur nomira.  Šī izvešana ne ar ko ne­­­­atšķīrās no pirmās. Bija auto­ma­šīna, kaŗavīri, līdzi bija tie paši divi vai trīs privātie. Bija arī vie­na sieviete no dzelzceļa. Nolasīja spriedumu, teica, lai ņem mantas. Aizveda uz Daugavas staciju - ir tāda nomaļa stacija pie Jē­­kab­pils. Trīs dienas stāvējām, tad sā­­­­kām braukt. Vagonā bija krāsns, to kurinājām. Malkas nebija, sta­cijās laida pēc oglēm. Mums jau martā bija gatavais slapjdraņ­-     ķis, bet Krievijā aiz Urāliem – īsta ziema. Bija liels sniegs.  No stacijas 90 kilometrus visu nakti mūs veda ar vēršiem uz Sargat­kas  rajonu, Omskas apgabalu. Ne­­­kad nebiju ar tādu transportu braucis. Pārsvarā jau gājām kā­­­jām - vēršiem arī vajadzēja at­­-pūs­­ties. Tad kādā sādžā uztaisī­jām atelpu. Auksti bija sēdēt pa­­jūgos. Otrā dienā ap pusdienlaiku ieradāmies galā. Visiem me­­­k­lēja, kur apmesties. Atkal mēs bijām trīs ģimenes kopā pie vienas vecas sievietes viņas mājā. Viņa mums atvēlēja vienu ista­-bu. Tur dzīvojām kādu gadu. Strā­dājām kolchozā. Sākās pava­saŗa darbi, ecēja ar vēršiem. Siena laikā braucām no mājām prom uz pļavām uz nedēļu, jo tās bija tālu. Uz vietas vārīja zupas, put­ras. Bija arī maize.
Arnis Kalniņš

***

<-- Austra Grīnfelde 1946. gadā ar mammu Amildu un brāli Augustu

Martā dabūjām zināt, ka atkal būs izvešana, bet kur bēgsi, kur paliksi? Kad vienu nakti bijām nogulējuši mežā, mamma teica - pietiek, vairs pa mežu viņa ne­­­blandīsies. Tad dabūjām zināt,  ka nākamajā dienā no pagasta būšot izvešana. Tur dzīvoja mam­mas māsa, tā pateica, ka mēs esam sarakstā. [..] Mamma izjauca šujmašīnu, paņēma līdzi. Viss risinājās tāpat kā pirmo rei­zi. Saveda ap divdesmit ģime­nu pagastmājā. Mammas māsa sa­­­vārīja veselu spaini ar klimpām, atnesa visiem ko paēst. No mūsu skolas septītās klases piecus bēr­nus paņēma. Klasē mēs bijām piecpadsmit - uz izlaidumu pa­­lika desmit.
[..] Ēst deva tāpat kā pirmo rei­­zi, putras un ūdeni. Vagonā bija čuguna krāsniņa, to kurināja, jo bija auksts.
Austra Grīnfelde

***

1949. gada 5. martā mammai pienāca paziņojums. Atsūtīja šķūtnieku un paziņoja, ka jā­­-brauc izsūtījumā. Nekur jau      viņa tajā laikā nebēga. Es zinu,   ka mēs ļoti baidījāmies no iz­­­­sū­tīšanas, un vecmamma mūs ie­­slēdza bēniņos, no ārpuses pie­kāra klāt atslēgu. Bet, kad va­­ja­dzēja, mammu tik un tā saņē­-ma, mani atstāja.
1949. gada 25. martā viņu otr­reiz paņēma ciet. Izrādās, ka vi­-ņu aizvesta uz Alūksni, no Alūk­-s­nes pārsūtīta uz Rīgu. Kad jau zināja, kāds bads bijis pirmoreiz, bija nokāvuši sivēnu un mammai salikuši gaļu. Skolotāji bija mammai sametuši naudiņu.
Māra Baķe (tagad Loite)

***

1949. gadā mammu paņēma uz izmeklēšanu, bet neko neva­rēja pierādīt, un tad mammu atkal atlaida. Es pa to laiku dzī­voju pie radiem. 1949. gadā, es biju skolā, stundas laikā ienāca, teica, lai es ģērbjos un eju vi­­ņiem līdzi. Atnācu – mamma mā­­­­jās raud, ka atkal vedīs, bet es kā bērns biju pat priecīgs – dabūs vecos draugus satikt. Mamma bija tādā bezizejas situācijā – tur jau bija būts, un nu atkal atpa­kaļ...

<-- Valdis Blūms 1946. gadā ar mammu Olgu

Otro izvešanu atceros pilnīgi. Veda lopu “vāģī” aiz restēm. Mūs apsargāja mongoļi. Atceros, pēk­šņi atnāk krievu zaldāts, kam beidzies dienests, pagrūž mongo­li malā, liek atvērt durvis. Mon­­­golis saka, ka nedrīkst. Zaldāti apsargu pastūma malā, lai es nākot ārā no būŗa un ejot pie viņiem. Tur bija kādi 3 vai 4 zal­dāti, kas teica: pacan ņe vinovat (Puika nav vainīgs – kriev. val.). Atceros – veda mūs pa Novosi­bir­­sku, bijām vairāk nekā 1000 cilvēku. No visām pusēm ar su­­ņiem gāja apsardze, iela bija ve­­­cais Kolimas trakts, kur jau no cara laika gāja izsūtītie. Atceros – ielas malā stāvēja vecas sievietes un meta krustus. Visa kolonna apstājās, laikam vajadzēja doties uz citu pusi. Mamma stāstīja, ka es esot droši gājis klāt apsarga suņiem, domādams, ka tas ir pa­­­rasts suns. Labi, ka apsargs suni parāva malā. Es pat neesot iz­­bijies, bet gan tāds flegmatisks. Pēc otrās izsūtīšanas visas sie­vietes tika ievietotas cietumā,   bet lielākā daļa bērnu – bērnu­namā. Mani un mammu aizsū­tīja uz to pašu vietu, no kurie­- nes mēs bijām aizbēguši. Sa­- viem draugiem Sibirijā stāstīju par dzīvi Latvijā, no mājām mums sūtīja paciņas. Vietējie bērni nekad nebija redzējuši īrisus. Kad stāstīju par āboliem, krizdolēm, viņiem bija mute va­­­ļā. Sibirijā no mājām drīkstējām saņemt pusgada laikā vienu pa­­­ciņu. Mājās mammai bija pali­kušas drēbes, glezna, lūdzām ra­­diem, lai to visu pārdod un sūta naudu. Tad bija vieglāk...
Valdis Blūms

***

Vēlāk uzzināju, ka pēckaŗa ga­­­dos mamma esot brīdināta: mēs esot sarakstos. Tāpēc arī 1949. gada 25. marta izvešanas nakti pavadījām bērnudārzā, kur strā­dāja mana krustmāte. Atceros, ka nakts bija tumša, bet laiku pa laikam brauca automašīnas ar ugunīm un piestāja pie vienas, tad – citas mājas. Māte visu nakti negulēja.
No rīta vecāmāte gāja uz mā­-ju, kuŗā dzīvojām, bet dzīvoklis jau bija noplombēts. Viņa gāja prasīt, lai ielaiž dzīvoklī. Taču viņu arestēja un tādu, kāda bija (bez mantām, apģērba, ēdiena), aizveda. Tā viņa aizgāja – uz ilgiem gadiem.
Mēs ar mammu izglābāmies. Taču mūsu dzīvoklī ievācās      krievi. Labi, ka saimniece mums vismaz iedeva nelielu istabiņu – 16 kvadrātmetrus. Neko no sa­­­vām mantām arī nedabūjām. Vienīgi ārā izsviesto ģimenes albumu, bet to mamma pati iz­­nīcināja.
Valdis Filipsons

***

Kā tad 1949. gadā izsūtīšana notika?
Manam vecākajam dēlam bija kādi divi gadiņi. Rūdītis bija ie­­­ķēries Priedes tantes brunčos    un briesmīgi kliedza un raudāja. Es centos vezumā salikt viņiem visu pārtiku. Viņiem sivēns bija nokauts, maize bija. Putraimus, un gaļu saliku, drēbes saliku. Tūlīt čekisti aprakstīja mantu, lopus, kas palika. Vecītim, vecajam, no uztraukuma rozā seja piemetās. Māte bija stingrākā, vecītis bija švaks. Izsūtīja viņus uz Omskas apgabalu. Ar viņu pašu zirgu viņus aizveda uz cie­ma padomi, un tālāk gāja vaka­-rā vesela rinda to zirgu pajūgu mūsu mājām gaŗām. Es stāvēju un skatījos. Ap 150 pajūgu aiz­gāja. Visi nevarēja būt no mūsu ciema padomes, jo mums bija tikai ap 300 saimnieku. Lielo saimnieku Skujienē nebija. Bija viņi visi sīkzemnieki. Lielākā platība, kas bija saimniekiem, – 30 ha, četras piecas govis, pāris zirgu... Es, nodokļu aģente bū­­­dama, visas saimniecības labi zināju, tikai man nebija lemts  tur būt un piedalīties.
Ernestīne Grūberte (Ļebeģedeva)

***

Kad 1949. gadā izsūtīja otrreiz, mēs bijām salikuši savas mantas koferos, sēdējām un gaidījām. Tomēr tas pagāja secen. Nāka­majā gadā pēc Jāņiem es vēl biju pie draudzenes aizskrējusi, nā­-  ku mājās, skatās – sēž no pagasta se­k­retāre un māte teic, ka mums jābrauc atpakaļ uz Krieviju. Es domāju, ka viņa joko, bet bija      no pagasta pienācis paziņojums, ka trīs dienu laikā jāsakārtojas. Pārdot neko nevarēja, tas bija tikai tā, pieklājības pēc. Mamma stāstīja, ka viņai esot nekaunīgi piedāvājuši par savu naudu braukt atpakaļ uz to pašu vietu, kur bijām pirmo reizi. Mamma bija diezgan lepna, teica, ka to nedarīs, lai ved. Otrreiz mēs no­­kļuvām turpat Krasnojarskas apgabalā, bišķi tālāk uz zieme­ļiem, tur bija Biriļusu rajons. Jā­­teic, ka  otrā izsūtīšana, mūsu no­­­metinājuma vieta un attiek­- s­me bija cita, jo tajā sādžā – krie­­vu cilvēki ir dāsni un atvērti,  viņi mūs neuzņēma kā fašistus. No rīta pamodāmies, naktī mūs tur nolika gulēt šķūnī, no rīta gājām meklēt aku. Visa sādža bija iznākusi ārā uz ceļa, un katrs mums kaut ko deva – cits divus kartupeļus, cits puslitru piena, kamēr aizgājām līdz akai, spai­-nis jau bija pilns pirmajai ēdien­reizei. Par maizi mēs sapņojām, ka varētu kāds atsūtīt kādu sau­siņu, bet nebija, kas sūtītu. Palika jau daži, bet tādu bija maz. Tante, pie kuras es dzīvoju, reizēm kaut ko atsūtīja, bet viņa laikam neizprata to, ka mēs gaidām. Maizi deva divsimt gramus dienā, kopā ar pelavām.
Biruta Penkule (Ulpe)

Vairāk lasiet laikraksta BL Nr. 12