15. maija mācības
Juris Lorencs    09.05.2024

 

 

 

15. maijā pieminēsim vēsturisku jubileju. Aprit 90 gadi kopš Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa un viņa domubiedru sarīkotā valsts apvērsuma- Saeimas padzīšanas un Satversmes darbības apturēšanas. Viens no vispretrunīgākajiem notikumiem Latvijas vēsturē, kura nozīme un iespaidu uz valsts tālāko attīstību  vērtē joprojām. Bet viss sākās, kā rakstīja tālaika avīzes, ar “saulaino 15. maija rītu”.

 

“Ulmaņlaiki” aiz sevis atstāja mītu par “labajiem gadiem”, par latviešu tautas “zelta laikmetu”. Šis mīts ir tik spēcīgs, ka tautas atmiņā dzīvo joprojām. Par 15. maija apvērsuma iemesliem daudz raksta un diskutē joprojām. Nevar noliegt, ka politisko partiju autoritāte cilvēku acīs tolaik bija kritusies, apnikušas biežās valdību maiņas un, kā toreiz teica, “partiju rebes”. Stipru valsts varu vēlējās daudzi latvieši. Viens no tuvākajiem Ulmaņa līdzgaitniekiem, sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš atmiņu grāmatā “Labie gadi” šādi pamato apvērsuma nepieciešamību: “15. maija pārmaiņas nenāca nejauši. Tās bija daudzu gadu kļūdu nenovēršamās konsekvences. Domāju, ka Satversmes krīzes sākums meklējams tajā nelaimīgajā dienā, kad Satversmes sapulcē 1922. gada februārī ar 70 balsīm pret 67 noraidīja komisijā pieņemto projektu par Valsts prezidenta vēlēšanu tiešā tautas nobalsošanas ceļā. Šīs nelaimīgās trīs balsis nodeva visu varu 100 vīru parlamentam, atstājot Valsts prezidentam tikai reprezentatīvas funkcijas, bez kādas ietekmes kā uz likumdošanu, tā uz izpildu varu... Daudzās partijās un grupās sašķeltā Saeima pati bija vāja un tālab spēja dot vēl vājāku valdību īsam laika, dažreiz pat tikai dažiem mēnešiem. Cilvēki mīl brīvību, bet cilvēki ne mazāk mīl noteiktību un kārtību.” K. Ulmaņa radio uzrunā tautai, kas tika pārraidīta 16. maijā, cita starpā teikts: “Tagad viss būs citādi. Valdības locekļi vairs nav partiju vīri.” Un mazliet tālāk: “ Valdība tāpat nesaudzīgi apkaros arī ikkatru mēģinājumu atjaunot partiju politikas garu un partiju cīņu paņēmienus. Neatkarīgi no saviem tiešajiem izdevumiem, valdība nekavējoties stāsies pie Satversmes reformas sagatavošanas, jo viņa saprot tautas gribu šajā virzienā, lai pēc iespējas drīz nodrošinātu ilgstošā veidā 15. maija ieguvumus.”

 

Kas tad bija šie “15. maija ieguvumi”? Ja par politiskajiem var strīdēties, tad Latvijas saimniecībā bija vērojams uzplaukums. Mani vectēvi, kuriem Vidzemē piederēja vidēja lieluma zemnieku saimniecības, visu mūžu atcerējās, ka “Ulmaņlaikos dzīve katru gadu gāja uz augšu”. Tā kā lielākais vairums latviešu tolaik dzīvoja laukos, atbalsts Ulmanim tautā bija ievērojams. Tikmēr apšaubāmi bija K. Ulmaņa centieni pakļaut tautsaimniecību aizvien lielākam valstiskam regulējumam. To grāmatā “Labie gadi” atzīst pat A. Bērziņš: “Vairāku lielu uzņēmumu atpirkšana no sveštautiešiem, lai tos ar priekšrocību akcijām nodotu latviešiem ar mazām kapitāla spējām, būtībā bija laba ideja, bet tā vairoja birokrātiju, samazinot privāto uzņēmību, kas ne vienmēr deva cerētos sasniegumus.” Savukārt grāmatā “Nepublicētās atmiņas” A. Bērziņš apraksta nebūšanas valstij piederošajā Armijas ekonomiskajā veikalā, kas nemākulīgas saimniekošanas dēļ nonāca bankrota priekšā. Lieta tika noklusēta, jo tajā bija iejauktas kara ministram Jānim Balodim tuvu stāvošas personas, kas turklāt piederēja politiski ietekmīgajai studentu korporācijai “Tālavija”. Tomēr no šodienas perspektīvas raugoties, vislielākā K. Ulmaņa kļūda bija politisko reformu aizkavēšana. Jauna Satversme tā arī netika izstrādāta, nenotika ne tautas nobalsošana, ne jaunas Saeimas vēlēšanas.

 

Uldis Ģērmanis grāmatā “Latviešu tautas piedzīvojumi” raksta: “Visbīstamākais tomēr ir tas, ka tautu Ulmaņa laikmetā atradina patstāvīgi domāt un interesēties par valsts lietām.” Patiešām, tauta bija spiesta bezpalīdzīgi noskatīties, kā 1940. gada 17. jūnijā Latvijā ieripo Sarkanarmijas tanki. Tās dienas vakarā K.Ulmanis ar radio starpniecību teica uzrunu tautai. Cita starpā tajā ir arī šādi vārdi: “Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju kaŗaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās kaŗaspēka daļas uzlūko ar draudzību. Tai pašā laikā jums jāzina, ka kaŗaspēka kustībai jānotiek bez traucējumiem, un to jūs varat veicināt, ierobežojot pārlieko ziņkāri un atturoties no kārtības traucējumiem... Ir neizbēgams, ka pārdzīvojamie notikumi ienes zināmu satraukumu un traucējumus mūsu līdzšinējās mierīgās dzīves ritumā. Bet tās ir pārejošas parādības, kurām mēs pēc dažām dienām tiksim pāri. Šinī brīdī es jūs aicinu- pierādiet domās, darbos un stājā tautas dvēseles spēku, ko izraisījuši atjaunotās Latvijas ziedu gadi. Tad es būšu drošs, ka viss, kas tagad notiek un tālāk notiks, nāks par labu mūsu valsts un tautas nākotnei un mūsu labām un draudzīgām attiecībām ar mūsu lielo austrumu kaimiņu- Padomju Savienību. Mana sirds ir ar jums un es jūtu, ka arī jūsu sirdis pukst man pretī draudzīgā atbalsī. Tā iesim uz priekšu un veiksim savu darbu. Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās.”

 

Diemžēl neviens nepalika savā vietā. Daži cilvēki uzskata, ka Ulmaņa nesaprotamā rīcība, nespēja un nevēlēšanās kaut ar vārdiem pretoties Latvijas okupācijai nivelē visu, ko viņš kā politiķis sasniedza autoritārā režīma laikā. Gleznotājs un dramaturgs Raimonds Staprāns lugas “Četras dienas jūnijā” izskaņā apraksta iespējamo strīdu starp Ulmaņa privātsekretāru Jāni Rudumu un prezidenta adjutantu Miervaldi Lūkinu. Rudums raksturo Ulmani kā “lielu cilvēku”, savukārt Lūkins viņu nodēvē par “kalpu” un “vergu”. Kas viņš īsti bija? Diezin vai mēs jebkad uzzināsim taisnību. Tikmēr ir grūti, pat neiespējami iedomāties, ka Saeima, ja tāda tiktu ievēlēta laikā pirms 1939. un 1940. gada liktenīgajiem notikumiem, būtu akceptējusi bāzu līgumu ar Padomju Savienību un bezpalīdzīgi noraudzījusies Latvijas valsts iznīcināšanā. Britu premjerministrs Vinstons Čērčils 1947. gada novembrī valsts parlamentā teica šādus vārdus: “Daudzi pārvaldes veidi ir un vēl tiks pārbaudīti šajā grēka un bēdu pasaulē. Neviens neapgalvo, ka demokrātija ir perfekta. Patiesībā saka, ka demokrātija ir sliktākā valdības forma- ja neskaita visas citas, kas laiku pa laikam jau ir izmēģinātas.” Oriģinālā tas skan: “Indeed it has been said that democracy is the worst form of Government except for all those other forms that have been tried from time to time.” Patiesība, kuras pierādījumam kalpo arī K. Ulmaņa autoritārās valdīšanas laiks.