13 SARAKSTI REĢISTRĒTI 12. SAEIMAS VĒLĒŠANĀM
Ojārs Celle    12.08.2014

 

 

12. Saeimas vēlēšanām, kas notiks 4. oktobrī, iesniegti 13 saraksti. Tos iesnieguši Vienotība, Saskaņa, Nacionālā apvienība, Zaļo un Zemnieku savienība, No sirds Latvijai, Latvijas attīstībai, Latvijas krievu apvienība, Latvijas Reģionu apvienība, Jaunā konservātīvā apvienība, Suverēnitāte, Izaugsme, Vienoti Latvijai un Brīvība, brīvs no bailēm, naida un dusmām. Uz Saeimas 100 deputātu vietām kandidē 1 156 kandidāti, no tiem 67,1% vīriešu. Vairāk nekā četrām piektdaļām  kandidātu ir augstākā izglītība. No tiem, kas savu tautību norādījuši, nepilni 65% ir latvieši. Par krieviem uzdevušies kādi septiņi procenti, bet turpat ceturtā daļa tautību vispār nav uzrādījuši.

 

Pirmās četras no uzskaitītajām partijām pašreiz darbojas 11. Saeimā. Tās ir tautai labi pazīstamas, un ļaudis zina,  ar ko viņiem ir darīšana. Līdzšinējās aptaujas rāda, ka šīs varētu būt arī tās, kas tiks oktobrī atkal ievēlētas. Taču deputātu skaits katrai varētu būt citāds. Vēl atmiņā kavējas Reformu partija, kas ar lielu vērienu iegāja 11. Saeimā, bijušā prezidenta Zatlera vadīta, bet tagad jau ir izjukusi. 11. Saeimā Saskaņas centram bija 31 deputāts, Zatlera Reformu partijai – 22, Vienotībai – 20, Visu Latvijai/Tēvzemei un Brīvībai/LNNK – 14, Zaļo un Zemnieku savienībai – 13.

 

Nākamajā Saeimā vietu sadalījums vēl ir diezgan neskaidrs. Vai Saskaņas centram, kas tagad par krievu balsīm cīnīsies ar Ždanokas Latvijas krievu partiju, varētu šīs minoritātes atbalsts samazināties, ko viņi cer atsvērt ar latviešu lielāku atbalstu. Jāpabrīnās, ka vēl arvien latvieši krietni lielā skaitā lūr pār plecu uz iespējām sadarbībai ar lielo austrumu kaimiņu pat tagad, kad Krievija saviem kaimiņiem ir kļuvusi daudz bīstamāka valsts. Varbūt nupat notikušais Krievijas lēmums pārtraukt dažādu preču importu no valstīm, kas piedalās ASV/ES boikotā pret Krieviju Ukrainas avantūras rezultātā, varētu nākamos mēnešos atvēsināt prātus latviešiem, kas pašreiz liecas tajā virzienā.No latviešu partijām tālu priekšā ir Vienotība. Kaut gan to nepārtraukti kritizē un dažādi nosoda, šīs partijas vadošo lomu būs grūti apstrīdēt. Drošas ir arī Zaļo un Zemnieku pozicijas. Ir iespējams, ka viņu deputātu skaits nākamajās vēlēšanās pieaugs. Tāpat tas varētu būt lielāks arī Nacionālajai apvienībai, jo šodienas nemieru un draudu pilnajā pasaulē nacionālās jūtas tautā varētu pieaugt.

 

Un kā ir ar pārējām deviņām partijām? Lielākās izredzes pārsniegt nepieciešamo 5% barjēru līdzšinējās aptaujas deva bijušai valsts kontrolierei Ingūnai Sudrabai, taču viņa nav īsti spējusi savu populāritāti un respektu tautā pārvērst veiksmīgā polītiskā kampaņā. Tomēr viņa šai barjērai pašlaik ir vistuvāk. Gan Repšes, gan Šlesera centieni tikt „atpakaļ zirgā” līdz šim nav bijuši  sekmīgi. Šlesers to cenšas panākt, meklējot sadarbību ar dažādām biezo krievu aprindām un pēdējos mēnešos savu stratēģiju papildinājis, ap sevi pulcējot izbijušos polītiķus. Repše cenšas izmantot dažnedažādas personības „ar vārdu”, bet arī viņam nav neko sevišķi veicies. Kā vienā, tā otrā šo vīru variācijā nopietns kavēklis ir, uz grābekļa pagātnē kāpjot,  iebojātais polītiskais profils. Tautā trūkst nopietnas ticības, ka sekmīgu nākotni ir iespējams veidot ar pagātnes ēnām.

 

No visa šī zem piecu procentu pulciņa vislabāk tomēr izskatās Latvijas Reģionu apvienība, kas ap sevi pulcējusi itin plašu grupu no dažādu apvidu vadošajiem cilvēkiem. Viņu kopīgās intereses ir spēcīgs, vienojošs faktors. Ja šie lokālie vadītāji spēs iekustināt vēlētājus katrs savā novadā, viņi varētu lielo polītiku reģionos pastumt malā un Saeimā iekļūt.Kā tālāk veidosies Latvijas eksports, kad tas ir atrauts no Krievijas tirgiem? Kas nākamos mēnešos notiks sakarā ar saspīlētajām Krievijas attiecībām ar ASV un ES?  Uz šiem jautājumiem šobrīd nav vēl atbildes, bet tās noteikti ietekmēs nākamo Saeimas vēlēšanu iznākumu.

 

Pasaule ir iegājusi dažādu eskalāciju fazē. Konfliktu skaits nemazinās,  un  atrisinājumi tiem nerodas. Neaprēķināmais Putins, džihadisti, Tuvie Austrumi, kur nupat tā kā apgurusi ir Izraēla pēc kārtējā palestīniešu masu grautiņa, musulmaņu ekstrēmistu trakošana Irakā, nebeidzamās problēmas Vidusafrikā utt. Šie nebūt nav tie jaunā gadsimta laiki, uz kādiem cerējām klinkšķināt šampanieša glāzes, 2000. gadu sagaidot.

 

Taču jādzīvo tālāk, jāceļ atjaunotā Latvijas valsts, kas, spītējot visam, varbūt šo gadu desmitu izdzīvos un pārdzīvos caurmērā labāk nekā lielais valstu vairākums. Neatkarīgā Latvijā 20. un 30. gadu posmā ļoti labi iztika bez plašākas tirgošanās ar Krieviju. Mūsu valsts, pārvarot šķēršļus, pakāpeniski atplaukst. Tieši pašreiz ir manāmas sekmes saimnieciskā laukā, ir liels tūrisma uzplaukums.

 

Atgriežoties pie 12. Saeimas vēlēšanām, vēl neatbildēts palicis jautājums  par lojālitāti pret nacionālo Latvijas valsti. Saskaņas centrs gan ir mainījis savu nosaukumu un mazliet arī sastāvu. Bet neatbildēts paliek jautājums par tā polītiskajām attiecībām ar Putina partiju Krievijā. Savstarpējais līgums ar to vēl ir spēkā. Kopš Krievija ir lauzusi starptautisko garantiju līgumu par Ukrainas robežu neaizskaŗamību un ir anektējusi Krimu, kā arī mākslīgi izraisījusi bruņotu konfliktu Ukrainas austrumu apgabalos, Baltijas valstis  šos Krievijas starptautiskos pārkāpumus un noziegumus pret kaimiņvalsti ir nosodījušas. Saskaniešu līgums ar Putina partiju nav ne atsaukts, ne apstrīdēts. Vai šādā situācijā Urbanoviča-Ušakova partija nebūtu uzskatāma par piektās kolonnas lomā nonākušu polītisku spēku, kas atzīst lielās kaimiņvalsts nosodāmo rīcību un tādējādi  nonācis pretrunā ar starptautiskiem līgumiem un jaunā gadsimta polītisko morāli? Varbūt šīs partijas loma valstī, kas atbalsta un pārstāv starptautiskās normas un tiesīgumu, nemaz neatbilst Saeimas deputātu standartiem, kamēr tai spēkā ir līgums ar starptautiski noziedzīgiem ārzemju partneŗiem? Ja Saskaņai atļauj startēt vēlēšanās, tad vismaz sabiedrība būtu skaidri jāiepazīstina ar šīs partijas nepiedienīgo nostāju.

 

Vēl spēcīgāk šis jautājums skaŗ Ždanokas Latvijas krievu partiju - ļaudis, kas dzīvo Maskavas informācijas telpā un orientējas „patiesībā”, ko sludina Putina dezinformācijas mašīna. Šie cilvēki gan ir Latvijas pavalstnieki, bet vai viņus var uzskatīt par mūsu valstij uzticamiem? Ždanoka ES parlamentā taču Latviju nekad nav nopietni pārstāvējusi un pati atzīst, ka aizstāvot Eiropas krievu intereses.

 

Tā nu šis raibais trīspadsmits nodarbinās vēlētāju prātus līdz vēlēšanām. Varbūt īsto atbildi dos polītiskais atrisinājums, kā aizpildīsies robs Saeimas sastāvā, kuŗu izraisīja nu jau darboties beigusī Reformu partija.

 

Laiks līdz vēlēšanām aizies ātri. Dzirdēsim visādas gan tukšus, gan puspilnus solījumus. Taču pāri visam jāievēro, ka nākamajā Saeimā būtu jāievēlē pret valsti un tautu nacionāli atbildīga un rīcībspējīga deputātu saime, lai nākamie četri gadi Latvijai dotu maksimālās izaugsmes iespējas.