„Čikāgas Piecīši” pirms jubilejas turnejas
   17.06.2011

1. Ir dzirdēts spriežam tā: „Vai divi mati ir daudz vai maz? Ja uz galvas – maz, ja zupā – daudz. Viss ir nosacīti”. Vai 50 gadi Čikāgas Piecīšiem ir daudz vai maz?
2. Piecīšiem ir dziesma par to, ka ir... 1897. gads un latvieši no šauras tēvu sētas dodas pasaulē laimi meklēt. Un sestdienās dodas uz tālās zemes krogu, kur „visu alu nopirkt var, bet nevar nopirkt prieku” un „ kādreiz atbraukt Kurzemē visi tomēr ceram”. Vai tad tā būs mūžīgi, ka latvieši dosies prom no Latvijas ar mūžīgām cerībām?
3. Kuŗa jūsu ieskat ir latviešu labākā rakstura īpašība un kura sliktākā? 
4. Jūsu ieteikumi Latvijas ekonomikai? Jau esat ieteikuši ražot „krelles no pelēkiem zirņiem” un „Jāņusieru lieliem caurumiem”.
5. Jūsu ieteikumi demografiskās situācijas uzlabošanai?

Alberts Legzdiņš
1.  Piecdesmit gadu ir gandrīz par daudz. Kā komūnālās zelta kāzas vairākiem dučiem jubilāru, kas gan solījušies pie altāŗa būt kopā „priekos un bēdās”, bet ne vienmēr tas ir izdevies. Šķiet, ka prieka gan bijis vairāk nekā bēdu.
2. Latvieši izceļojuši jau kopš cara laikiem, to turpinājuši 1941., 1944. gadā un tagad – mūsdienās. Galvenais jautājums – vai tie, kas izbraukuši tagad, spēs saviem bērniem ieaudzināt mīlestību pret Latviju? Mums tas izdevās.
3. Labākā īpašība noteikti ir dziedātgriba, sliktākā – vēlēšanās pakāpties uz otra kamiešiem.
4. Par ekonomiku jālasa Gundara Ķeniņa Kinga ieteikumi, kas tikuši publicēti Laikā. Vairāk jāattīsta tūrisms, piedāvājot veselīgus produktus un skaistu, nesabojātu vidi. Visiem spēkiem jācenšas iespiesties ārzemju publikācijās tūrisma nozarē. Uzlabot ceļus un piknika vietas gleznaino upju līčos...
5. Kas attiecas uz latviešu dzimstību, vēl vienmēr nesaprotu, kā tik skaisti jaunieši nesametas kopā? Varbūt pārāk izglītoti? Varbūt Latvijas meitenes ir izlutinājušas puišus?

Uldis Streips
1. Piecdesmit gadi pēc skaita ir daudz, bet man tie ir pagājuši tik ātri, ka ir grūti ticēt - jau 50! Visa pasaule redzēta, tik daudz brīnišķīgu cilvēku satikts, un ir bijusi iespēja būt uz skatuves ar labiem draugiem. Ko vairāk var vēlēties?
2. Brīvā pasaulē,  kur var brīvi ceļot, tas notiks vienmēr. Kad Latvijā būs darba iespējas un atbilstīgs atlīdzinājums par to, mazāk brauks projām un vairāk atpakaļ. Bet vienmēr tāles vilina, jo "pasaule ir pilna skaistām vietām". Un tomēr - "dzimtās puses kilometru stabs" sauks daudzus atpakaļ, jo ne Amerika, ne pārējā Eiropa ir Leiputrija un, es ceru, daudziem pašu zemīte būs tā labākā.
3. Manā ieskatā latviešu labākā īpašība ir dziesmotā dvēsele un darba gars.
Sliktākā ir nespēja sadzīvot. Amerikā mēs smejamies – ja ir  latvieši, tad būs piecas draudzes un divas biedrības. Tā notiek arī Latvijā, kur nacionālās savienības nav spējīgas atrast kopīgus mērķus, lai visas apvienotos. Pašlaik visas labvēlīgās sadrumstalojas un nelabvēlīgās ir stipras.
4. Protams, ar pelēkiem zirņiem un jāņusieru ar caurumiem varētu atvērt veikaliņu un nopelnīt naudu – vajag tik darīt! Jāsakārto nodokļu maksāšana, lai katrs godīgi maksā savu nodokļu daļu. Mūsu krastā to darām bez domāšanas. Mēs arī dziedam: "Ziedojiet, ziedojiet!" Šie ir tikai mani personiskie uzskati, bet es domāju – ja paplašinātu ostu tranzitu, robežu kontroli, paplašinātu tūristu izpriecu iespējas un ja varētu maksāt kārtīgas algas, ietu daudz labāk. Un vairāk latviešu atgrieztos Latvijā.
5. "Sekss ir labs", „Vāveres uz katra zara, Dievs zin, kā to čūskas dara"! Mēs jau atbalstām daudzbērnu ģimenes, Vītolu fonds maksā sniedz stipendijas labiem skolēniem – nu jau simtiem katru gadu, bet vēl arvien "mums vajag bērnus kā ēst". Visus atbalstus vajag paplašināt, un ja kāds,  kuŗš ir spējīgs, vēl nav nodibinājis Vītola fonda stipendiju – ko jūs gaidāt? Neesam vienīgie tādi pasaulē, bet latviešu demografiskā situācija ir nonākusi kritiskā stāvoklī. Palīdzēs arī tas, ja es un mani bērni un mazbērni varēs saņemt Latvijas pases, nenoliekot Amerikas pases. Tas arī pievilks daudzus uz Latviju, pirmkārt, apciemot, bet varbūt –  palikt.

Armands Birkens
1. Piecdesmit gadi vispār ir ļoti, ļoti daudz ansamblim Jebkuŗam ansamblim! Ja pārskata tos piecdesmit, tad nezinu,  vai var izvairīties no secinājuma, ka liktenis Čikāgas Piecīšiem ir bijis labvēlīgs. Ansamblis varēja izjukt un pārtraukt savu darbību nez cik reizes, bet tas nenotika. Bija dalībnieki, kuŗi negribēja „uzdot”, pārtraukt darbošanos. Pirmām kārtām – pareizie cilvēki gadījās Čikāgā 1961. gadā un pēc tam visu 50 gadu laikā, ir „gadījušies” jauni dalībnieki tieši tad, kad viņi bija vajadzīgi. Ir bijis dalībnieku kodols, kuŗus spēcīgi vienoja (un vieno vēl šodien) mīlestība pret Latviju, pret dziesmu, humoru, romantiku, un ansambli!
2. Kamēr Latvijā ne vien nebūs darba, bet arī laba atalgojuma, latvieši būs spiesti meklēt iespējas citās valstīs. Statistika liecina, ka gandrīz katrā valstī ir pilsoņi, kuŗi mēģina meklēt darbu un laimi citā valstī. To var uzskatīt  par normālu cilvēku starptautisko migrāciju. Latvijai tā pārvēršas par traģēdiju, ja izbraucēju skaits pārkāpj kaut kādu robežu. Šķiet, ka vairums izbraucēju tomēr mīl savu dzimteni un ar skumjām šķiras no tās, no saviem radiem un draugiem.
3. Vienu, to labāko rakstura īpašību grūti minēt, jo ir vairākas. Varbūt minēšu to, ka latvieši mīl! Latvieši mīl savu dzimteni, tēvzemi. Latvieši mīl Latvijas dabu un kultūru – mūziku, teātri, mākslu, ā, uttt.
 Sliktākās īpašības arī diemžēl ir vairākas. Minēšu to, ka latvieši ikdienā nespēj vienoties Latvijas labā! Pārāk bieži tiek „piestrādāts”, lai izceltu sevi, savu organizāciju vai grupu, bet ne valsti un tautu. Ir traģiski, ka latvieši neprot sadarboties ikdienā! Tad, kad ir kāda krize vai reāls drauds, tad gan esam spējīgi vienoties, bet ikdienā tā ir retāka parādība. Vienotības paraugi ir barikādes, valsts neatkarības atgūšanas posms pirms 20 gadiem, Dziesmu svētki un brīži, kad notikusi kāda lielāka avārija vai cita traģēdija. Latviešu tauta savā vēsturē ir izturējusi visnopietnākos draudus Mums ir jābūt spējīgiem būt stipriem arī nākotnē! Negribas pārstāt dziedāt: „Par mani, draudziņ, nebēdā!”
4. Ekonomikai tikai viens ieteikums: darbi. Darba trūkums ir jebkuras valsts iziršanas un lejupslīdēšanas sākums. Bez darba pilsoņiem nav ienākumu. Kā lai dzīvo bez ienākumiem? Kā lai gādā par sevi un ģimeni? Jebkuŗu valsti var morāli un ekonomiski sagraut, ja tai atņem vai neatrod darbus. Kāda loma bijusi valdībai šajā jautājumā pēdējos divdesmit gados? Kā lai citādi raksturo ievēlētos polītiķus, kuŗiem prioritāte nav darbi un ekonomika, kā vien par valsts nodevējiem pret valsti?
5. Demografiskās situācijas uzlabošanai? Armandam ātrāk apprecēties un kaut ko personiski beidzot darītu lietas labā. Kamēr nav pa vēlu!

Alnis Cers
1. Esmu dzimis Piecīšu dibināšanas gadā, tātad uz mata tas pats jautājums attiecas uz mani. Vai jūtos vecs? Atbilde – ne īpaši. Labākās dienas vēl priekšā.
2. Bēdīgi iedomāties, ka visi Amerikas latvieši piedzīvotu 1897. gada emigrantu likteni – pilnīga asimilācija, izmiršana. Alutiņš no tālās zemes kroga vēl arvien nesniedz prieku. Tas garšo labāk Kurzemē.
3. Nepiekrītu atziņai, ka latvieši ir ļoti atšķirīgi no citām tautībām. Kā jebkuŗā tautā, tikpat, cik ir blēžu un krāpnieku, arī latviešiem ir daudz gaišu, rosīgu, radošu, talantīgu un darbīgu cilvēki. Protams, ka ir jāturpina apkaŗot tumšos spēkus, bet vēl svarīgāk ir izcelt panākumus. Cildināsim savas labās īpašības un pozitīvo!
4. Latvijai novēlu garīgu atmodu, kuŗā no jauna atdzīvojas ētiskās vērtības un latviskā dzīvessziņa. Pārējie labumi sekos.
5. Mūsu ģimenē ir trīs bērni. Mājās runājam latviski, bieži apciemojam Latviju un mēģinām viņos ieaudzināt Tēvzemes mīlestību. Ja spēsim šo komandu pārcelt uz dzīvi Latvijā, tad emigrācijas statistika tiktu par mazu tiesu neitrālizēta. Tas būtu sākums.

Lorija Vuda Cinkusa
1. Man patīk salīdzinājums ar matiem zupā – manā uztverē Piecīšiem tie 50 gadi ir daudz. Man nāk prātā zupa, ar ko „iepazinos” dzīvodama šeit, Latvijā, proti, ar soļanku – tā ir bieza un sātīga, un, ja negaršo kāda no zupas sīkos gabalos sagrieztajām sastāvdaļām, to ir tik daudz, ka netīkamo var nobīdīt malā vai diskrēti ielikt salvetītē un par to aizmirst; tad var brīvi turpināt ēst gardo zupu, izgaršot gaļas vai desas gabaliņus, melno olīvu vai citrona šķēlīti. Un tas viss – saldeni kreftīgā tomātu un liellopa buljonā! Ņammmm! Līdzīgi varētu būt Piecīšu gadi – pamatīgs darbs ieguldīts, lai radītu sev un citiem prieku, kopējā pieredze bagātīga un, jā, vismaz man, arī garšīga.
2. Man šķiet, ka tā būs. Visos laikos ir bijuši cilvēki, kuŗi nevar iedomāties atstāt savu tēva sētu, un vienmēr bijuši tādi, kuŗi meklējuši „plašākus ūdeņus”.
Pēdējos gados par latviešu emigrēšanu daudz runā un raksta, taču tendence latviešiem braukt prom no dzimtenes ir ar augšupejošu līkni, ko nevar novērtēt tikai pozitīvi vai tikai negātīvi. Es atbalstu, ka jauni cilvēki apceļo pasauli, redz, ka citur dzīvo citādāk nekā Latvijā, un cenšas to izprast. Atbalstu, ja cilvēks vēlas gūt izglītību vai darba pieredzi ārpus Latvijas (vai ASV vai Kanadas), jo tas paplašina apvāršņus, un cilvēks no tā tikai iegūst. Nevaram apgalvot, ka visi, kuŗi pēdējos gados aizbraukuši no Latvijas, ir „ekonomiskie bēgļi”, tik tiešām, viena nopietna daļa meklē iespējas sevi attīstīt. Bet vai viņi pēc kāda laika atgriezīsies Latvijā? Un, ja atgriezīsies, vai šeit atradīs savu vietu? Ja arī neatgriezīsies, es nešaubos par to, ka kādā sirds stūrītī paliks smeldze par savu Latviju, no kuŗienes viņi aizbraukuši. Vienam otram smeldzes vietā ir rūgtums par to, ka viņu dzīve Latvijā „iegriezusies” tā, ka citas izejas neredzēja, kā vien braukt prom – tas ir sāpīgi. Bet domāju, ka lielākajai daļai latviešu nav iespējams aizmirst savu dzimteni – pat tad, ja līdz mūža galam tā arī Latvijā neatgriežas.
Sarežģīta tema.
3. Vai tad tikai vienu labo īpašību var nosaukt? Nu tad vienā vārdā:
Gudrstalantīgsdzīvespriecīgsemocionālsčaklsizveicīgs.
Sliktākā īpašība noteikti ir kašķīgums, kas iet roku rokā ar paštaisnīgumu. Ļoti netīkams duets.
4. Cik laikmetīga doma arī šodien! Būtu stāvā sajūsmā, ja Latvijā būtu vairāk ražotāju. Paldies Dievam, ka ražošana, tai skaitā arī zemkopība, nav pilnībā izzudusi un dažos sektoros pat plaukst. Man šķiet, ka no ekonomiskās krizes nevar iziet, attīstot tikai pakalpojumu sektoru, ir jābūt arī produktiem (ne tikai taustāmiem, bet intelektuāliem, piemēram, datoru programmatūra), uz ko varam balstīt valsts labklājību.
5. Vai par to var rakstīt avīzē?... Nu, ja nopietni, domāju, ka cilvēku domāšanā kaut kas jāmainas. Latvijā, tāpat kā citur Eiropā, jauni cilvēki vēlas pabeigt studijas un atrast labu, stabilu darbu, pirms sāk veidot ģimenes. Tas ir saprotami, nevis peļami, jo nepietiek ar to, ka bērnus dzemdē, viņi arī jāpabaro, jāapģērbj un jāskolo (tas viss maksā naudu). Taču audzināšanā nav tikai materiālā puse, bet gandrīz vai svarīgāks ir emocionālais aspekts. Kam jānotiek, lai ne-tik-materiāli nodrošināti pāri uzdrīkstētos, riskēt šajos nestabilajos laikos dzemdēt bērnus? Nu to gan nemācēšu ieteikt!

Janīna Ankipāne
1. Atkarībā no tā, vai tu domā kā galva ar maz matiem vai kā zupas boda. Es esmu dzirdējusi un lasiījusi, ka daži kritiķi saka: “Tur jau atkal bija tie vecie, kuŗi spēlē tās pašas vecās dziesmas!” Bet es pazīstu arī cilvēkus,  kuŗi vēl klausās Piecīšu pirmos albumus un kuŗi priecīgi nāk uz mūsu koncertiem klausīties un smieties. No mana viedokla – ir reizes, kad esmu pārsteigta, ka mēs tik ilgi esam pastāvējuši un brīnos, kāpēc mēs to vēl darām. Esmu droša – Alberts sapņo par sportu Gaŗezerā un par mazbērnu, un vairāk par visu vēlas pavadīt laiku tur. Armands varētu pavadīt vairāk laika, būdams Čikāgas latviešu biedrības priekšnieks, un, protams, sekot savai sirdij sakarā ar draudzenēm. Uldis varētu pavadīt laiku savā Gaŗezera mājā un ar gimeni. Alnim būtu laiks piedalīties bērnu aktīvitātēs, skautismā, bet Lorija varētu dzīvot pašas dzīvi Latvijā, brīva no uzdevumiem, kuŗus viņai uzkrauj Piecīši jo viņa ir “lokālā Piecīte”. Es pavadītu laiku ar savām pavārgrāmatām, kuŗas nav pat atvērtas, jo ir jāgatavojas izrādēm.
Bet tomēr, tomēr….Piecīši ir sirdī un kā stārķi mēs atgriežamies savās mājās nu jau 50 gadu lidojumā.
2. Īstais jautājums ir – kāpēc viņi brauc projām? Mana ģimene atstāja Latviju, jo bija draudi ar Sibiriju un pat nāvi. Daudzi latvieši labprātāk raks bietes Anglijā un audzinās kāpostus Īrijā, nekā vēros visu, kā  trūkst viņu bērniem, paliekot Latvijā. Celošana pa pasauli nav tikai latviešu īpašība, bet visas cilvēces. Gadu simtiem cilvēki ceļo, meklēdami labāku dzīvi, kaut ko jaunu, bet, atceroties pagātni ar rožainām brillēm. Droši vien nākotnē mūsu kolonisti uz Marsa atcerēsies Zemi ar nostalģiju.
3. Latviešus visvairāk raksturo lepnums par to, ka viņi ir latvieši. Mēs esam lepni par savu tautu, valodu, kultūru un mūsu dziesmām. Bet šai rakstura īpašībai ir arī negātīvā puse,  tā izraisa rīvēšanos tautiešos, jo rada nesaprašanos un strīdus par to, kas ir patriots, kas ir īsts latvietis, ne tikai starp polītiķiem, bet arī tautiešu vidū. 
4. Esmu psīcholoģe un mūziķe, nedomāju ka mans viedoklis šai jomā ir kvalitātīvs. Un  tomēr man šķiet, ka Latvijas valdībai nav nekāda konkrēta plāna par valsts nākotni.   Ir par daudz savtīgi mantrausīgu polītiķu, kuŗi arī netiek sodīti par to, ko viņi dara. Ja valstij nav nosprausts redzams un saprotams mērķis visiem Latvijas pavalstniekiem, ko novērtēt, un  polītiķiem, ko īstenot, nekas nemainīsies.
5. Es domāju ka īstenojot dubultpavalstniecību visiem latviešiem visā pasaulē daudziem būs iespējas atgriezties vai  vismaz pavadīt vairāk laika Latvijā. Daudzi te, Amerikā, dzīvo līdzi visam, kas Latvijā notiek, un viņiem arī rūp par problēmas un grūtibas, ko latvieši ikdienā panes,  bet viņi nevar un dažreiz  arī negrib palīdzēt, jo nevar justies kā pilnvērīgi paavalstnieki. Dubultpavalstniecība palīdzēs daudziem uzsākt darbus, veikalus, pirkt mājas un palīdzēt Latvijai.