Foto: Goran Stenfelt, Diāna Krūmiņš Engstete, John Crafoord un Ira Tepfers

Zviedru – latviešu biedrība un latviešu māksla

Vēstniecībā atkal latvietības seminārs zviedriem! Vai nav jau desmitais? – Šoreiz, 20. aprīlī, to rīkoja Zviedru – latviešu biedrība kopā ar Zviedrijas Latviešu centrālo padomi - par latviešu mākslu.

Semināra dalībnieku sanāca tāds daudzums, ka bija jāpieliek krēsli no citām telpām. Pēc ZLCP valdes priekšēdes Mudītes Hoogland- Krastas uzrunas izrādījās, ka šinī pašā reizē Zviedru – latviešu biedrība vēlas svinēt arī savas biedrības 20 gadu jubileju, un tās valdes locekle Diāna Krūmiņš-Engstete mūs iepazīstināja tuvāk ar šo biedrību.

 Biedrības liktenis cieši savijies ar Latvijas vēsturi. Īsteni biedrības sākumi ir pirms 86 gadiem, jo 1925. gadā Stokholmā jau darbojās biedrība ar tādu pašu nosaukumu un tiem pašiem mērķiem, līdz ar savu „spoguļattēlu” Latviešu – zviedru biedrību Rīgā. Tās pastāvēja līdz  Latvijas okupāciju sākumam. Tagadējās biedrības rašanās mūsdienās jāsaista ar posmu, kad līdz Stokholmai atskalojās Tautas frontes viļņi. Tad vecā trimda ar jauno audzi un jaukto ģimeņu entuziastiem (to bija laba tiesa) degtin dega vēstīt vairāk zviedriem viņu valodā par notikumiem otrpus Baltijas jūras. Tā solīti pa solītim 1991. gadā radās Zviedru – latviešu biedrībai jauna atmoda, protams, ar pusgadsimta pārmaiņām. Biedrībā zviedru valoda ir sarunvaloda, bet tās mērķi skaŗ Latvijas valsts un latviešu jautājumus.

Šinī jubilejas reizē valde gribēja godināt divus bijušos biedrības priekšsēžus par viņu pašaizliedzīgo darbu. Jerans Stenfelts (Göran Stenfelt) četros sākuma gados ievadīja un struktūrēja biedrības darbību. Jons Krafords (John Crafoord), kas, būdams Gripsholmas pils pārvaldītājs (slottsfogde), sešus gadus bija arī šīs biedrības galva, izveidoja t.s. sadraudzības attiecības ar Jaunpils pagasta valdi Kurzemē. Tur vēl redzamas Ordeņa pils (1301. g.) atliekas, bet tagad darbojas lopkopības izmēģinājumu un zinātniskās  pētniecības saimniecība, kam biedrība varēja sniegt ekonomisku un cita veida palīdzību. No Karaļa fondiem katru gadu tiek piešķirta prāva summa Rīgas Sarkanā Krusta kārtotajai „zupas virtuvei uz ielām”. – Sapulces dalībniekiem aplaudējot, abi sirmie kungi saņēma ziedus un diplomus, paliekot klausīties turpmāko programmu par latviešu mākslas parādībām.

Mākslas zinātniece Diāna Krūmiņš-Engstete, apbruņota ar 30 gadu intendantes darba pieredzi Eskilstūnas Mākslas mūzejā, ar profesionālu vērienu izvadāja mūs pa tāliem laikiem, kad glezniecībā sāka pieminēt latviešu izcelsmes māksliniekus. Šajos gadsimtos  dzīvojuši daudzi mākslas dāvanām apveltīti latvieši, un referente minēja krietnu tiesu no tiem, sadarbojoties ar vienmēr izpalīdzīgo Jāni Breikšu pie bagātīgu diapozitīvu aparātu. Ne viens vien zālē laikam  bija  pārsteigts, dzirdot, ka 18. gadsimta sākumā, vēl dzimtniecības laikā, pēkšņi varēja rasties tādas spožas mākslas personības kā Kārlis Hūns (1830-1877). Būdams tikai lauku skolotāja dēls, viņš izstudēja St. Pēterpils Mākslas akadēmiju, saņēma sešu gadu stipendiju Eiropas valstīs, un par tur izstādītiem darbiem Krievijā viņam piešķīra „akadēmiķa” gradu. Hūnam bija lieli panākumi, bet atklātībā viņš sevi atzina par latvieti.

Līdzīgu likteni tajā laikā piedzīvoja arī divi latviešu krodzinieku dēli: Staņislavs Roze (1823- 1897) un Jūlijs Feders (1838-1909).  Augstajām mācībām „Pīterī”, studijām Eiropā sekoja „akadēmiķu” gradi un laba dzīvošana. S. Rozem bija pašam sava studija Rīgā, bet Federam daudz lielāka ietekme latviešu mākslas attīstībā.

Nākamās paaudzes divi vadošie mākslinieki – kalpa dēls Janis Rozentāls (1866-1916) un dzirnavnieka dēls Vilhelms Purvītis (1872-1945) beiguši to pašu Mākslas akadēmiju, ko Hūns un Roze. Saņēmuši „zelta stipendiju”, turpinājuši studijas Rietumos (Rozentāls Somijā). Bet radusies cita gaisotne, uzplaukusi latviskā pašapziņa. Pēterpilī jau rosījās latviešu mākslinieku biedrība „Rūķis”, Rīgā  bija vairākas mākslas skolas. Purvītis dibināja Latvijas Mākslas akadēmiju un ilgus gadus bija tās rektors, izaudzinot ievērojamu sekotāju plejādu. Abi ir latviešu mākslas telpas pamatakmeņi. Tautā zināmi, iemīļoti.

Pienākot pie nākamās paaudzes, pagrūti izvēlēties reprezentantus. Šiem māksliniekiem bija lemts veidoties Eiropas vēstures lielo pagriezienu laikā. Izsvaidīti no Latvijas zemes, bez vienmērīgas pamatizglītības, bet ar ārkārtīgu pieredzi. Kaŗš, bēgļu gaitas un atgriešanās prieki un raizes viņus bija norūdījuši. Viņi bija nevis vairs „akadēmiķi”, bet gan īpatņi, katrs ar savu seju un gribu. Referente bija atradusi labu veidu, kā pievienot šo paaudzi iepriekšējai, stāstot mums par Latvijas valsts reprezentācijas izstādi Stokholmā 1927. gadā. Tās tapšanā bija iesaistīta arī šīs dienas jubilāre – Zviedru – latviešu biedrība, proti, toreizējās biedrības valde kopā ar Zviedrijas Mākslinieku biedrību bija nosūtījušas aicinājumu Latvijas Mākslas akadēmijas rektoram V. Purvītim rīkot izstādi. Tā bija atvērta trīs nedēļas novembrī, piedaloties 45 māksliniekiem no visām paaudzēm, arī astoņiem tēlniekiem.

Zviedru presē bija vairāk par 15 rakstiem, kur latviešu mākslinieku devumu salīdzināja ar zviedru un eiropiešu gleznām. Tika  minēta krievu un vācu ietekme, kāds saskatīja latviešu īpato skarbumu, atturību, taču reizē arī maigu jūtīgumu. No ainavistiem bija izcelts K. Ubāns ar priekšpilsētas ieliņām un K. Miesnieks ar lauku dzīves skatiem. Augustu Annusu cits bija pielīdzinājis zviedram Ernstam Juzefsonam. No portretistiem bija slavēti J. Tillbergs par dižo Raiņa portretu un V. Tone par vairākām ģīmetnēm. Atzinību bija ieguvušas arī L. Svempa klusās dabas, bet Ģ. Eliass esot pārāk lielā Matisa ietekmē. Par izciliem modernistiem bija uzslavēti ekspresionists J. Kazāks, Niklāvs Strunke ar akvareļiem un jo sevišķi Jāzeps Grosvalds ar „Bēgli” un „Trīs sievietēm Bagdādē”.

Pēc intensīvās klausīšanās un attēlu skatīšanās auditorija līksmi pārvietojās uz pusstundu citās telpās. Tur milzīgā galda vidū kā Lieldienu sveiciens gaidīja bļoda ar vismaz simt sīpolmizās izraibotām olām un latviešu rupjmaizes uzkodas ar vīnu. Pārrunās un čalās bija saklausāms viens otrs referentes pieminētais mākslinieka vārds – kā zīme Diānas darba pozitīvam rezultātam.

Turpinājumā mākslas zinātniece Ira Tepfere stāstīja par mākslas likteni Padomju Latvijā. Viņa jau daudzus gadus strādā Gēteborgas universitātē un raksta arī par aktuālām mākslas parādībām zviedru presē. Referente lieliem vēzieniem pārgāja pāri sociālreālisma stagnācijas periodam okupācijas pirmajās dekadās, pievērsdamās lielajai latviešu mākslas izstādei Berlīnē 1988. gadā. Tā līdzinājusies bumbas sprādzienam Rietumu mākslas pasaulē. Izrādījās, ka okupētajā Latvijā pēdējos gados nobriedusi jauna mākslinieku audze, kas pārsteidza ar savu profesionālo gatavību, kā arī ar īpato dabas un pasaules uztveri, kas vispār ir nozīmīga mākslas attīstībā. Nedaudzi mākslas „gurmani” Vācijā šo parādību bija manījuši jau agrāk ar Maijas Tabakas sporadiskajiem apmeklējumiem.

Nu līdz ar Tabaku bija vēl pāri par 20 avangarda mākslinieku. M. Tabakas figūrālajās gleznās atveidotie notikumi, kuŗos viņa ievieto arī pati sevi, rada it kā sastingušu teātŗa ainu, sniedzot ļoti īpatnēju pārdzīvojumu skatītājiem. Edgara Iltnera gleznas vērtēja vēl kā ceļu uz jauniem izteiksmes līdzekļiem. Bet Līga Purmale un  M. Polis tos jau bija sev atraduši: viņi par izejmateriāliem izmantoja krāsu diapozitīvus, iegūdami tādu kā „hiperreālismu”. Ilmārs Blumbergs abstraktajās gleznās pauž savu filozofiju, tuvodamies scēnografijai. Ojārs Ābols lieto kollāžas techniku, mēģinot ar to padomijā iepazīstināt „popkultūru”. Helēna Heinrichsone seksuālās emocijas paceļ ekstatiskā apgarotībā.  E. Grūbes kompozicijas ir ļoti vienkāršas („Māte un bērns”), bet sadzīviskos tematus viņš pārvērš simbolos. Toties Ivars Poikāns ir tik provokātīvs, ka Rīgā viņu dēvējot par mākslas huliganu.

 Gandrīz visi šeit minētie mākslinieki darbojas arī mūsdienās Latvijā, radot jaunas noslieces. Klāt nākuši atkal jauni un atkal „citādi”, kā jau tas pienākas. Referente vēl smaidīdama piebilda, ka sievietes un vīrieši šai ziņā tur esot līdzīgās attiecībās, varbūt – sievietes vēl spēcīgākas. Noapaļojot savu stāstījumu, Ira Tepfere to vēl papildināja, pieminot nule notikušo gadskārtējo prof. V. Purvīša mākslas balvas piešķīrumu. Šogad deviņu locekļu žūrija nolēmusi no 10 nominētiem to piešķirt gleznotājam un tēlniekam Kristapam Ģelzim.

Manuprāt – šis bija jauks ziemas sezonas nobeigums, konstatējot, ka latvieši ārpus Latvijas, intensīvi sekojot līdzi Latvijas garīgajai dzīvei (abas referentes izaugušas Zviedrijā), var lieliski orientēties savās interešu jomās un pievērst plašāku citu tautu uzmanību mūsu valsts parādībām.