Zviedrijas neaizmirstamā baltiešu leģionāru izdošana Padomju Savienībai 1946. gadā
Pēteris Alberts    14.03.2024

 

 

 

Pēc Otrā Pasaules kaŗa Zviedrijā bez civiliem bēgļiem bija nonākuši vairāki baltiešu leģionāri. Tos, kuri nenomainīja uniformas pret civiliem tērpiem tika internēti un izdoti PSRS. Pirms izdošanas Zviedrija pieredzēja ļoti lielus protestus. Šogad pagājuši apaļi 30 gadi kopš Zviedrijas valdība un kaŗalis izdotiem atvainojās 1994. gadā. Tomēr, viena daļa zviedru sabiedrība, pārsvarā kreiso politisko spēku pārstāvji, piemēram rakstnieks P.U. Enkvists grāmatā “Leģionāri”, un citi vēl joprojām mēģina izdošanu attaisnot, pat faktus sagrozot vai noklusējot.

 

Otrais pasaules kaŗš dažādi skāra Baltijas valstis un Zviedriju¬. Kaŗa sākumā PSRS un Vācija bija sabiedrotie. Neuzbrukšanas līgumam bija slepenais papildu protokols – Molotova-Ribentropa pakts. PSRS 1940. gada 16. un 17. jūnijā okupēja Lietuvu, Latviju un Igauniju, un drīz arī anektēja visas trīs neatkarīgās Baltijas valstis. Pirmās to atzina PSRS sabiedrotā Vācija un neitrālā Zviedrija (1940). Gadu vēlāk, 1941. gada 14. jūnijā, PSRS uzsāka apmēram 100 000 Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Baltkrievijas, Ukrainas un Moldovas iedzīvotāju deportācijas uz koncentrācijas nometnēm attālās PSRS vietās. Savukārt, 1941. gada jūnija beigās PSRS okupāciju nomainīja Vācijas okupācija. Vācija okupēja arī Norvēģiju un Dāniju (1940), ieskaitot no Zviedrijas dienvidu krasta 40 km attālumā esošo Bornholmas salu. PSRS izcīnīja divus kaŗus Somijā (1939-1940 un 1941-1944) un Otrā pasaules kaŗa pēdējās dienās bumboja minēto Bornholmu 1945. gada 7. un 8. maijā un šo salu okupēja līdz 1946. gada 5. aprīlim. Jādomā, ka Zviedrijā bez ievērības nepalika 1944. gada 22.-23. februāra naktī PSRS nomestās bumbas Stokholmā, Sēderteljē (Södertälje) un Strengnesā (Strängnäs).

 

Zviedrijas stāja kaŗa laikā bija svārstīga. Tā atļāva Vācijas bruņoto spēku vilciena transportus uz Norvēģiju (1940-1943), kā arī no Norvēģijas uz Somiju (1941), tādā veidā pārkāpjot savu starptautiski pieteikto neitralitāti. Zviedrija noraidīja uzturēšanās atļauju pieteikumus gandrīz pusei Vācijas ebreju bēgļiem (1938-1939). Pēc Norvēģijas ebreju iznīcināšanas (1942-1943) Zviedrija gan uzņēma ebreju bēgļus no Dānijas (1943). Zviedrijā bija nonākuši arī krievu bēgļi; PSRS vēstniecība ievietoja sludinājumus Zviedrijas laikrakstos par atgriešanos un vēstniecības personālam deva atļauju apciemot bēgļus. 1944. gada rudenī slepenībā uz PSRS nosūtīja ap 2400 no Vācijas, Norvēģijas un Somijas izbēgušos PSRS kaŗa gūstekņus. Viņiem neprasīja, vai vēlas palikt Zviedrijā. Tātad jau tad starptautiskā Hāgas konvencija netika ievērota. Turpretim, vēlāk Zviedrija piešķīra patversmes tiesības ap 1800 PSRS bēgļiem. PSRS nešķiroja civilos un militāros bēgļus un pieprasīja visus, tai skaitā gandrīz četrdesmit tūkstošus civilos bēgļus no Baltijas valstīm, apmēram 32000 no Igaunijas, 5000 no Latvijas un 500 no Lietuvas. Interesanti, ka pēc 1946. gadā janvāra baltiešu leģionāru izdošanām PSRS šos civilos bēgļus vairs nepieprasīja.

 

Pāri Baltijas jūrai Zviedrijā bez civilajiem bēgļiem ieradās arī ap 3000 vācu armijā iesauktie kaŗavīri. Zviedrijā armijas formās tērptos kaŗavīrus internēja. Viņi nāca gan no Kurzemes katla, gan no Dancigas ielenkuma. Starp viņiem bija 167 Igaunijā, Latvijā un Lietuvā nelikumīgi mobilizētie baltiešu leģionāri. Viņi nekaroja pret Rietumu sabiedrotajiem, bet cīnījās austrumu frontē pret PSRS. Daudzi bija gados jauni – 49 latvieši bija jaunāki par 21 gadu internēšanas laikā. Trimdas latvieši viņus pieteicās adoptēt, bet zviedri to neatļāva.

 

Zviedrijas Ārlietu ministrija 1945. gada 4. jūnijā saņēma 2. jūnijā datēto PSRS notu, zviedru valodā, par leģionāru izdošanu. Notā bija atsauce uz Vācijas 8. maija kapitulāciju, kur rakstīts, ka visiem vācu spēkiem jāpaliek tajā vietā, kur atradušies kapitulācijas parakstīšanas brīdī.

 

Notā PSRS “griežas pie Zviedrijas valdības ar priekšlikumu izdot PSRS valdībai visus vācu (un tādus, kas bijuši vācu kontrolē) kaŗavīrus, virsniekus un citas militārpersonas, kas ieradušās Zviedrijas ostās.” Notā arī rakstīts, ka PSRS valdība uzdevusi vēstniecībai “saņemt no Zviedrijas valdības oficiālu apliecinājumu, ka tā nedos patvērumu nevienam kaŗavīram un virsniekam, kas pēc Vācijas militārās kapitulācijas akta parakstīšanas aizbēgusi no PSRS –Vācijas frontes uz Zviedriju.“

 

Zviedrija atbildes notā, datētu 16. jūnijā, teica, ka izdos PSRS vācu un vācu kontrolē bijušās militārpersonas – arī tās, kuras Zviedrijā ieradušās pirms kapitulācijas akta parakstīšanas – un ka nedos patvērumu iepriekš minētām personām. Zviedrija tātad apzināti izdeva arī tādus leģionārus, kurus PSRS neprasīja.

 

Zviedrija to darīja, neievērojot, ka Zviedrija Otrā pasaules kaŗa laikā bija neitrāla un tāpēc Vācijas kapitulācijas akts Zviedrijai nebija saistošs. Ģenerālis Rūdolfs Bangerskis ar pavēli Nr. 3, 1945. gada 29. aprīlī visus latviešu kaŗavīrus Vācijā atbrīvoja no kaŗavīru saistībām, mudināja izvairīties no krišanas “boļševiku gūstā”, un “internēties angļu, amerikāņu vai franču ieņemtajās joslās”. Tāpēc, pēc 1945. gada 29. aprīļa leģionāri bija uzskatāmi par civilajiem. Gadījumā, ja leģionārus arī neuzskatītu par civilajiem, kapteiņa Ernesta Ķeseļa vadībā 126 leģionāri atstāja Dancigas ielenkumu un sasniedza Dānijas salu Bornholmu jau 1945. gada marta pēdējās dienās, kur viņi cerēja sagaidīt Rietumu sabiedroto ierašanos. Viņi nodeva ieročus dāņu pretestības kustības cīnītājiem. Tātad viņi jau labu laiku pirms kapitulācijas bija atstājuši fronti. PSRS bumboja Bornholmu 7.-8. maijā un izplatīja skrejlapas, kur teicās 8. maijā salu okupēt. Vismaz 5 latvieši tad krita. Leģionāri uzsāka ceļu uz Kopenhāgenu. Tomēr sliktas navigācijas dēļ viņi 8. maijā nokļuva Zviedrijā. Sabiedroto virspavēlnieks Vācijā Ģenerālis Dvaits Eizenhauvers (Dwight David Eisenhower) 1945. gada 29. novembrī izsniedza rīkojumu ka baltiešus, kuri nevēlas atgriezties dzimtenē, nevar piespiest to darīt, jo viņi pirms kaŗa nav bijuši PSRS pilsoņi.

 

Kaŗa laikā Zviedrijā bija koalīcijas valdība premjerministra sociāldemokrāta Pēra Albina Hansona (Per Albin Hansson) vadībā. Valdības sēdē 15. jūnijā, kad premjerministrs pildīja arī ārlietu ministra pienākumus, nolēma internētos izdot PSRS un atbildes notu iesniedza PSRS vēstniecībā jau 18. jūnijā. Šis lēmums tika turēts slepenībā 5 mēnešus. Koalīcijas valdību 31. jūlijā nomainīja sociāldemokrātu valdība, arī P. A. Hansona vadībā.

 

No 1945. gada maija līdz novembra sākumam leģionāri dzīvoja neziņā. Internētos latviešus apmeklēja latviešu mākslinieki un garīdznieki. Lēmums par izdošanu pamazām noplūda un prese to sāka publicēt 1945. gada 15. novembrī. Vēsturnieki baltiešu leģionāru stāvokli ir salīdzinājuši ar vācu un krievu kaŗavīru: Baltiešu leģionāru situācija atšķīrās ar to, ka, lai gan viņi paši sevi par tādiem neuzskatīja, PSRS viņus uzskatīja par saviem pilsoņiem un valsts nodevējiem. Leģionāri par izdošanu uzzināja 21. novembrī. Satraukums bija liels. Nākamā dienā viņi sāka bada streiku. Zviedrijā protestēja bīskapi, ārsti, skolotāji, studenti, universitātes, latviešu, igauņu un lietuviešu civilie bēgļi, rakstnieks Vilhelms Mobergs (Vilhelm Moberg), zviedru tauta izgāja ielās un zviedru virsnieki atteicās piedalīties baltiešu izdošanā. Tas bija viens no lielākiem protestiem Zviedrijā. Daudzos no badošanās novārgušos nogādāja vairākās slimnīcās. Kad saprata, ka bada streiks neko nemainīs, vairāki paši sevi sakropļoja, notika 24 nopietnāki pašnāvības mēģinājumi, un diviem latviešiem – kopā septiņiem internētajiem – izdevās izdarīt pašnāvību. Neviens internētais no zviedru puses netika ievainots, un neviens zviedrs netika ievainots. Zviedrijas parlamentā (Riksdag) 1945. gada 23. novembrī diskutēja baltiešu izdošanu un argumentācijā uzvaru guva izdošanas pretinieki. Neskatoties uz protestiem, tomēr sekoja valdības otrais lēmums, šoreiz sociāldemokrātiskās valdības – izdot. 1946. gada 25. janvārī no Trelleborgas ostas PSRS kravas kuģis “Beloostrov” aizveda 146 baltiešu leģionārus (un 2 civilpersonas), 130 latviešus, 9 lietuviešus un 7 igauņus.

 

Grāmatas par šo tēmu zviedru valodā ir uzrakstījuši Osvalds Freivalds un Kurts Ekholms (Curt Ekholm). Vēstures grāmatās baltiešu leģionāru izdošanu no Zviedrijas reti tiek pieminēta, un ja ir, tad parasti nepilnīgi un tīši vai netīši kļūdaini.

 

Neskatoties uz Zviedrijas pretimnākšanu, neilgi vēlāk PSRS notrieca divas Zviedrijas neapbruņotas lidmašīnas starptautiskā gaisa telpā virs Baltijas jūras, pirmā (DC-3) veica radio un radara signālu izlūkdatu vākšanu, kad 8 zviedri gāja bojā, otrā (Catalina) meklēja pazudušo DC-3 lidmašīnu, kad apkalpe tika izglābta (1952).

 

Kāpēc Zviedrijas valdības pieņēma lēmumu izdot baltiešu leģionārus? Apsvērumi bija dažādi, bet izšķirošie bija politiskie. Vairāki juridiskie apsvērumi netika ievēroti: Vācijas kapitulācijas akts ar sabiedrotiem – Zviedrijai nebija saistošs, jo tā bija neitrāla. Piektā Hāgas konvencija (1907) šādā situācijā noteica, ka kaŗavīri jāinternē līdz kaŗa beigām. Sarkanā Krusta organizācijai un Apvienotām Nācijām arī ir līdzīgi noteikumi. Bet konvencija neparedzēja internēto izdošanu no neitrālām valstīm ne uzvarētājiem, ne zaudētājiem, ne okupantiem, ne piespiedu kārtā uz dzimteni. Zviedrija atkāpās no savām tradīcijām un spēkā esošajiem līgumiem; tas attiecas, kā uz internētiem baltiešu leģionāriem, kā vāciešiem. Jaltas un Teherānas vienošanās – arī nebija saistošas Zviedrijai. Savukārt, Rietumu sabiedroti baltiešus neizdeva PSRS, jo atzina, ka vienošanās neattiecas uz tiem, kuri pirms kaŗa izcelšanās nebija PSRS pilsoņi. Internētiem pārmests, ka tie esot nacisti vai kaŗa noziedznieki, bet šādas apsūdzības Zviedrijā netika izmeklētas. Zviedri mēdz uzskatīt, ka visi ir nevainīgi, kamēr vaina nav pierādīta, un parasti iebilst pret kolektīvu sodīšanu. Vēsturnieks K. Ekholms raksta, ka nevienam Zviedrijā internētam nav pierādīts, ka būtu izdarījis kaŗa noziegumu. Itakas Universitātes Vēstures profesors Andrievs Ezergailis 1998. gadā rakstīja, ka līdz šim neviens leģionārs nevienā Rietumu valsts tiesā nav ticis apvainots par kaŗa noziegumiem, kas būtu nodarīti leģiona darbības kontekstā. Patvērumu dod dēļ humāniem iemesliem. Zviedrijā kaŗa laikā ieradās ap 200 000 civilie bēgļi un tiem atļāva palikt. Internētiem baltiešiem 1945. gada novembrī un decembrī bija vēl spēcīgāki humānie iemesli, lai viņiem dotu patvērumu Zviedrijā. Vēsturnieks K. Ekholms rakstījis, ka šis izdošanas lēmums nākotnē varētu radīt bīstamu precedentu un tikt izmantots pret zviedru kaŗavīriem līdzīgā situācijā dēļ savstarpības, kas nereti tiek pielietotas starptautiskajās tiesiskajās situācijās.

 

Ekonomiskie apsvērumi arī bija. Zviedrija vēl nebija saņēmusi visu samaksu par parādiem Baltijas valstīs pēc PSRS īstenoto šo valstu aneksijas. PSRS lielāko daļu nesamaksāja. Bija cerības lielas uz ieguvumiem, ko varētu dot tirdzniecības līgumi, bet tās nepiepildījās.

 

Morālie apsvērumi arī bija. Daļa internētie kaŗavīri esot brīvprātīgi iestājušies vācu spēkos un esot jautājums, ko viņi pārstāvēja, Vāciju, vai Igauniju, Latviju un Lietuvu. Kāda bija brīvprātība okupācijas apstākļos? Vācieši pretrunā ar Hāgas konvenciju, kas nosaka, ka okupētas teritorijas iedzīvotājus nedrīkst mobilizēt, iesauca 1906.-1926. gadā dzimušos vīriešus, un gaisa izpalīgos 1927.-1928. gadā dzimušos. Tāpat Latvijā darīja arī PSRS 1940-1941 un 1944-1945. Pēc izdošanas baltiešiem nemaz tik slikti PSRS neesot klājies, tikai kāds nošauts.

 

Politiskie apsvērumi bija noteicošie. Arodbiedrība (Landsorganisationen, LO), ar kuru sociāldemokrātu partija ir saistīta, uzskatīja, ka jāizdod. Daži domāja, ka izdošana varētu labot Zviedrijas tēlu, jo kaŗa laikā bija piekāpusies Vācijai. Politiķi vēlējās labas attiecības ar PSRS, izdošanas lēmumu negribēja grozīt – jo noslēgti līgumi esot jāievēro; pēdējais arguments pierāda, ka valdība būtu varējusi izdošanas lēmumu grozīt vai atcelt. Zviedrijas valdības viedoklis par PSRS atšķīrās no internēto – ārlietu ministrs Estens Undēns (Östen Undén), piemēram, uzskatīja, ka PSRS bija tiesiska valsts.

 

Hāgas 2. konferencē 1907. gadā pieņēma 13 konvencijas – ir daudzpusējas starptautiskas vienošanās par kaŗa likumiem un paražām. Hāgas konvencijas nav pieejamas latviešu valodā, tāpēc te būs tie panti, kuri šajā rakstā aktuāli.

       IV. konvencija ir par sauszemes kaŗa likumiem un paražām.

 

Pielikuma 45. pants nosaka, ka ir aizliegts piespiest okupētās teritorijas iedzīvotājus zvērēt uzticību naidīgajai varai (valstij).

       V. konvencija ir par neitrālo valstu un personu tiesībām un pienākumiem sauszemes karā.

V.2. pants nosaka, ka karojošajiem ir aizliegts pārvietot kaŗaspēku, kaŗa munīcijas, vai mantu krājumus pa neitrālas valsts teritoriju.

V.5. pants nosaka, ka neitrāla valsts nedrīkst pieļaut, ka tās teritorijā notiek kāda no 2. līdz 4. pantā minētajām darbībām.

V.11. pants nosaka, ka neitrāla valsts, kas savā teritorijā uzņem kaŗaspēku, kas pieder karojošajām armijām, to internē pēc iespējas tālāk no kaŗadarbības vietas.

V.13. pants nosaka, ka neitrāla valsts, kas uzņem izbēgušus kaŗagūstekņus, ir jāatstāj tos brīvībā. Ja tā ļauj viņiem palikt tās teritorijā, tā var noteikt viņiem dzīvesvietu.

 

Zviedru tauta lūdza kaŗali, ministrus un parlamenta deputātus neizdot baltiešu leģionārus. Baltiešu bēgļu organizācijas to lūdza. Kaŗalis Gustavs V 1945. gada 25. novembrī lūdza Staļinu atlikt izdošanu uz gadu un Ārlietu ministrs Estens Undēns lūdza PSRS vēstnieku. Estens Undēns savās atmiņās vēlāk rakstīja, ka ieteicis lēmumu mainīt, bet valdība viņa ieteikumu neesot atbalstījusi; tomēr viņš palika ministra amatā vēl 16 gadus. Atkal jāsecina, ka Zviedrijas valdība būtu varējusi izdošanas lēmumu grozīt vai atcelt, ja tā to vēlētos.

 

Ar Pēra Ulova Enkvista grāmatu “Leģionāri” sākas centieni attaisnot internēto izdošanu uzdodot zviedrus par upuriem. Zviedru autora Pēra Ulova Enkvista (Per Olov Enquist) grāmata „Leģionāri” pirmo reizi izdota 1968. gadā un tulkota 15 valodās, tai skaitā latviešu. Pats autors grāmatu nosaucis par dokumentāru romānu / reportāžu. Uz grāmatas aizmugurējā vāka rakstīts, ka “aiz šī romāna slēpjas plaši pētījumi, tas ir romāns par realitāti”. Tātad, tas ir romāns, kas uzdodas par pētījumu. Slikti, ka Enkvista grāmata ir pilna ar faktu kļūdām. Uz daudzajām kļūdām jau 1970. gadā norādīja Artūrs Landsmanis savā grāmatā zviedru valodā “Pārprastie leģionāri” (De misstolkade legionärerna).

 

Priekšvārdā P. U. Enkvists pateicās visiem, kas palīdzējuši darba tapšanā un atzina, ka “daudzi no viņiem būs vīlušies romāna vispārīgā skatījumā ... un manī arī, ... kā izrādās, man nav izdevies sniegt objektīvu ainu. Es neticu, ka tas ir iespējams. Man nav bijis nolūka uzcelt pieminekli baltiešu traģēdijai. Esmu vienīgi vēlējies rūpīgi aprakstīt zviedru dilemmu.” Mūsu dienās šādu tekstu sauc par juridisko atrunu (disclaimer).

 

P. U. Enkvists par romānu “Leģionāri” 1969. gadā saņēma Ziemeļu padomes literatūras balvu. To viņam pasniedza Zviedrijas premjerministrs, gala izdošanas lēmuma laika valdības izglītības ministrs Tāge Erlanders (Tage Erlander).

 

Pavisam nesen, 2023. gada 14. martā, Apvienoto Nāciju Drošības padomē Jēlas (Yale) Universitātes, ASV, vēstures profesors T. D. Snaiders (Timothy D. Snyder) liecināja par tādu retorisku stratēģiju, kad agresors ar mērķi attaisnot savu agresiju uzdodas par upuri (victim playing). P. U. Enkvists grāmatā “Leģionāri” lietojot līdzīgu retorisku stratēģiju zviedrus ir nostādījis upuru lomā, lai dilemma attaisnotu nelikumīgo leģionāru izdošanu. Šāda retorika nebalstās uz patiesību un tādā gadījumā, protams, prasība par objektivitāti izpaliek.

 

Enkvista grāmatas galvenā pielietošana nenoliedzami ir bijusi leģionāru izdošanas attaisnošanā.

 

Pēc Enkvista grāmatas 1970. gadā tapusi Johana Bergenstroles (Johan Bergenstråhle) filma „Baltiešu izdošana”. Latvieši, kas piedalījās filmas tapšanā, lielā mērā filmā bija vīlušies.

 

Pēc Baltijas valstu neatkarības atgūšanas 1994. gadā Kārļa Bilta (Carl Bildt) valdības laikā moderātās – konservatīvās – partijas ārlietu ministre Margarēta af Uglasa (Margaretha af Ugglas) ielūdza 44 apzinātos izdotos baltiešu leģionārus uz tikšanos; 40 ielūgumu pieņēma un 20. jūnijā ieradās Stokholmā. To nosauca par labas gribas misiju.

 

Zviedrijas kaŗalis Kārlis XVI Gustavs izdotos kaŗavīrus pieņēma audiencē Stokholmas pilī. Zviedrijas Ārlietu ministre Margarēta af Uglasa atvainojās valdības vārdā par nodarīto. “Mēs nevaram un arī nemēģināsim atbrīvoties no nastas, ko esam nesuši kopš tā laika. Es jūs no sirds apsveicu Zviedrijā. Es nožēloju tās ciešanas, ko jums un jūsu toreizējiem biedriem nācās piedzīvot sakarā ar izdošanas lēmumu. Zviedrijas tagadējā valdība bez jebkādas atkāpes pievienojas šī lēmuma kritikai. Ar šo tikšanos mēs ceram aizšķirt kādu tumšu lappusi mūsu attieksmēs ar baltiešiem, lai ievadītu jaunas un solījumiem bagātas saiknes ar jūsu zemēm.”

 

Tomēr turpinās centieni attaisnot izdošanu arī pēc valdības un kaŗaļa atvainošanās. Baltiešu izdošana vēl arvien tiek pieminēta. Atsevišķi aktīvisti, pārsvarā sociāldemokrātiski un vēl kreisāk noskaņoti, joprojām nepieņem valdības un kaŗaļa atvainošanos.

 

Daži nostāda latviešu autoru izcelsmi par pietiekamu iemeslu, lai neievērotu viņu teikto. Anderša Bojsa (Anders Bojs) un Leifa Mortensona (Leif Mårtensson) 2004. gadā rediģētā grāmatā ”Baltiešu izdošanas ēnā” (I Baltutlämningens skugga) vēstures profesors Kristians Gerners (Kristian Gerner) raksta, ka Niklāvs Lapūkins ir Zviedrijas pavalstnieks, bet no uzvārda saprotams, ka viņš ir latvietis un ir skaidrs, ka viņš sevi identificē arī kā latvieti un ne tikai kā zviedru. Tās pašas grāmatas citā nodaļā vēsturnieks Pērs Olovs Foršlunds (Per-Olof Forslund) par Osvaldu Freivaldu raksta ”autora izcelsmes dēļ grāmata iegūst izteiktu tendenci”. Uz objektivitātes trūkumu un necenšanos ievērot precizitāti norāda grāmatā internēto saraksts, kur parādās tikai divas tautības – vācieši un baltieši. Šķiet, ka arī šiem autoriem svarīgākais nav ne leģionāru izdošana, ne objektivitāte, bet zviedru dilemma.

 

Kristers Jungs (Christer Ljung) Priekšvārdā raksta, ka lai padarītu vieglāk lasāmu Kurta Ekholma doktora darbu (1984. un 1995.) viņš to ir rediģējis (2015.). Visas atsauces, tabulas, pielikumi un personu rādītājs ir svītroti, valoda modernizēta un ielikti 25 attēli. Svītrotas dažas teksta daļas, kuras netika uzskatītas par interesantām galvenajam tematam – tai skaitā kopsavilkums (abstract) un 13. nodaļa par patversmes tiesībām un internacionālām konvencijām. Virsraksts ir saīsināts un mainīts uz “Baltiešu un vācu izdošana 1945-46: lasāma doktora disertācija par vienu nacionālu traumu” (Balt- och tyskutlämningen 1945-46: en läsbar doktorsavhandling om ett nationellt trauma). Virsrakstā ielikti vārdi “doktora disertācija par vienu nacionālu traumu”. Teksts bez atsaucēm, kas ir nepieciešamas, lai pierādītu, ka izdarītie secinājumi balstās uz faktiem, nav doktora darbs. Gadījumā, ja šo izdevumu izvērtētu kritiski, tad nāktos secināt, ka virsraksts ir maldinošs. Interesanti, ka vārds “trauma” rediģētā izdevumā atrodams tikai virsrakstā. Turpretim, Kurts Ekholms pēcvārdā raksta, ka leģionāru izdošana bija “unikāla Zviedrijas vēsturē”, “gandrīz neticama” un, ka “lēmuma slepenošana un centieni nepārtraukti noklusēt izdošanas apstākļus ir labākais pierādījums tam, ka visa lieta balstījās uz kļūdainiem un netaisnīgiem pamatiem. Ja tā būtu bijusi tikai tīri tehniska repatriācija, izmantojot kādu no uzvarētājiem, par kuras kompetento un taisnīgo attieksmi pret izdotajām personām Zviedrijas valdība varētu galvot, tad arī nekāda slepenība nebūtu bijusi vajadzīga.” Un “izdošanas jautājums pilnībā sekmīgs bija tam (s) (red. sociāldemokrātu) spārnam, kas bez paskaidrojumiem uzskatīja, ka PSRS bēgļu politika ir salīdzināma ar jebkuras Rietumu valsts politiku. Individuālām tiesībām nācās piekāpties "politiskiem apsvērumiem".” Tātad, 12 gadus pēc autora nāves Kurta Ekholma objektīvais zinātniskais darbs ir pārveidots un pietuvināts Enkvista stāstam par zviedriem kā upuriem.

 

Laršs Kristensens (Lars Kristensen) un Kristo Būrmanis (Christo Burman) 2018. gadā uzskatīja, ka Enkvista grāmata apraksta zviedru nacionālo traumu, ko Enkvists esot radījis, un ka Baltijas valstu trimdai tāda trauma nebija. Tā nav taisnība – Zviedrija baltiešu trimdiniekus uzskatīja par PSRS pilsoņiem. Daudzi bēgļi no Baltijas valstīm Zviedrijā nejutās droši un pirmos 10 gados vairāki tūkstoši izceļoja uz Angliju, ASV un Kanādu. L. Kristensens un K. Būrmanis arī nepiemin toreizējās valdības lomu izdošanā. 

 

Enkvista grāmatas 2018. gada atkārtotam izdevumam ievadam ar virsrakstu “Zviedru trauma” (A Swedish Trauma) Osne Seijerstāde (Åsne Seierstad) uzsver, cik Enkvistam esot bijusi svarīga patiesība un pat neievēro, ka Enkvists nerunāja par traumu, bet par dilemmu, kas ir kaut kas cits.

 

Sociāldemokrātiskās valdības (līdz 2022. gada oktobrim) sociālo lietu ministres Lēnas Halengrēnas (Lena Hallengren) valsts sekretārs Tobias Lundīns Gerdoss (Tobias Lundin Gerdås) 2022 . gada 25. februārī Zviedrijas laikrakstos publicētā intervijā teica, ka “mēs neesam atvainojušies par baltiešu izdošanu”, un tuvākā laikā tāda nav gaidāma. 

 

Pavisam nesen Stellans Nummelins Karlbergs (Stellan Nummelin Carlberg) savā bakalaura darbā (kandidatuppsats) “Baltiešu izdošana un suverenitāte” (Baltutlämningen och Suveränitet, 2023) raksta ka lielākais pētījums esot Enkvista “Leģionāri”. Kā zināms, Enkvista darbs nav pētījums bet romāns. Andresa Kinga raksts grāmatā “Igaunija un Zviedrija. Beidzot labi kaimiņi?” (Estland och Sverige. Äntligen goda grannar) (1991), līdzīgi kā Enkvista “Leģionāri”, neesot objektīva. To, protams, varot uzskatīt par dabisku, jo Kinga vecāki bēga no PSRS okupācijas Baltijā. Grūti atspēkojams pamatojums, bet kā tas pierāda apgalvojumu? Darbs ir tapis Sēdertērnas (Södertörns) Augstskolā.

 

Tātad turpinās visāda veida centieni, lai attaisnotu izdošanu.

 

Savukārt ir vairāki objektīvi darbi, kas nav tulkoti latviešu valodā. Artūra Landsmaņa grāmata “Pārprastie leģionāri” (De misstolkade legionärerna) (1970), kurā viņš labo Enkvista faktu kļūdas. Osvalda Freivalda lielā grāmata “Internēto baltiešu traģēdija Zviedrijā 1945-1946” (De internerade balternas tragedi i Sverige år 1945-1946) (1968). Jāņa Zalcmaņa “Baltiešu izdošana 1946. g. dokumentos“ (Baltutlämningen 1946 i dokument) (1983). Andresa Kinga (Andres Küng) raksts par leģionāru izdošanu savā grāmatā “Igaunija un Zviedrija. Beidzot labi kaimiņi?” (Estland och Sverige. Äntligen goda grannar?) (1991). Līdz šim vienīgais doktora darbs par leģionāru izdošanu, Kurta Ekholma “Baltiešu un vācu izdošana 1945-1946: apstākļi saistībā ar internēšanu nometnēs Zviedrijā un bijušo vācu kaŗa dalībnieku izdošanu PSRS” (Balt- och tyskutlämningen 1945-1946: omständigheter kring interneringen i läger i Sverige och utlämningen till Sovjetunionen av f.d. tyska krigsdeltagare), pirmais izdevums 1984. gadā, otrais 1995. gadā. Līdz ar to pretstats Enkvista versijai – pētījumi par leģionāru izdošanu – latviešu vai angļu valodās nav pieejami. 

 

Publikācija veltīta visiem tiem latviešiem, igauņiem un lietuviešiem, kurus Otrā pasaules kaŗa laikā nelikumīgi un pret viņu gribu iesauca karot svešu varu bruņotos spēkos.

 

Raksts tapis pēc Pētera Alberta raksta “Neaizmirstā traģēdija Zviedrijā. Baltiešu leģionārus izdod Padomju Savienībai”, “Ilustrētās Pasaules Vēsture” 2024. gada februāra numurā, 14.-21. lpp.

 

Autors vēlas pateikt paldies vēstures doktoram Kārlim Kangerim par vērtīgiem padomiem raksta tapšanā.