03.12.2013
Valsts svētki Mūsmājās
Kā katru gadu, tā arī šogad 18. novembrī Daugavas Vanagu Fonda Koventrijas nodaļa Mūsmājās svinēja Latvijas valsts tapšanas 95. gadadienu, kaut gan šogad 18. novembris iekrita pirmdienā. Ārā bija tumša, drūma diena, tāpat kā pirms 95 gadiem, kad dzima Latvijas valsts.
Atceres dievkalpojumu iesāka ar mācītāja Viestura Vāveres svētvārdiem un Ināras Āboliņas mūziku, izlūdzoties Dieva svētību visiem, kam sirdī un prātā ir Latvijas valsts un tautas labklājība. Sprediķī bija pausts stāsts par senu teiku, ko sensenos laikos tauta reiz klausījusies naktī pie ugunskura, bet kas cauri paaudzēm, tām izmirstot, ir zudusi. Kaut arī šodien cilvēki vēl pulcējas pie ugunskura, neviens šo teiku par brīvību vairs nezina. Draudze vienojās Leonīda Breikša Lūgšanā un svētbrīdi beidza, visiem kopīgi nodziedot Dievs, sargi mūsu Tēvu zemi.
Sarīkojuma laicīgā daļā svētku runu teica DVF Derbijas valdes priekšsēde Una Torstere, aplūkojot mūsu bijušā prezidenta Kārļa Ulmaņa dzīvi un darbu dzejnieka Edvarta Virzas un arī citu cilvēku skatījumā. Mēs varam saprast Edvarta Virzas aizrautību par Kārļa Ulmaņa stāju, nākotnes redzējumu un īsta patriota mīlestību pret mūsu zemi un tautu. Savu darbu viņš darīja ar sirds kvēli, mīlēja visu latvisko, bet necieta mūsu ienaidniekus. Šī pārliecība arī deva viņam spēku uzņemties darbu, ko 1918. gada 18. novembrī viņam uzdeva Tautas Padome. Kārļa Ulmaņa rokās bija nodota izpostīta un sagrauta valsts bez naudas, bez ieročiem un bez maizes. Viņa paša vārdiem: Es esmu strādnieks bez darbarīkiem, ir vajadzīgas šautenes bruņotiem spēkiem un vajadzīgi arkli, ar ko apstrādāt zemi. Divi ienaidnieki brūk iekšā mūsu zemē katrs no savas puses, un ir jāredz, kā uzvarēt vienu un aizkavēt no uzbrukšanas otru. Tajā pašā laikā ir jārūpējas par uzturu izsalkušiem, jo zemē vairs nekas nav palicis pēc piecu gadu kaŗa briesmām, kas bijušas mūsu zemē. Kas attiecas uz mani pašu, mūsu tautas vecās paražas un dzīves kārtība man deva pavēni un sargāja mani no nepareizībām. Tās man deva iespēju vadīt taisnīgu valsti, kur nebija ne apspiesto, ne arī apspiedēju...
Kārlis Ulmanis bija demokratiski domājošs un atbalstīja demokratisko iekārtu. Redzot, kurp tautas vēlētā Saeima ved valsti, strīdoties par personisku ietekmi un ieņemamām vietām, nevērojot, kas tajā pašā laikā notiek ar valsti, viņš 1934. gada 15. maijā, tolaik būdams Ministru prezidents, izdarīja apvērsumu, atlaida Saeimu un pārņēma valsts varu savās rokās, tā radot autoritāru pagaidu iekārtu valstī ar nodomu visā drīzumā pagriezt to atpakaļ pie demokratijas principiem ar tautas vēlētiem deputātiem. Tas bija jādara, jo valsts polītika, saimniecība un daļēji arī drošība bija apdraudēta.
Ulmaņa paša vārdiem: Neaizmirsīsim, ka esam uzņēmušies pilnu atbildību par mūsu valsti ne tikai uz īsu laiku un mūs vadīs tikai mūsu pašu sirdsapziņa. Viena no vislielākām grūtībām būs mūsu pašu tautas dzīšanās pēc izglītības. Mums radīsies izcili zinātnieki un spējīgi organizētāji, bet mums būs grūti viņus noturēt savā zemē. Kā tas jau pierādījās cara laikā, kad Krievijā bija daudzi latvieši augstās vietās, tie vairs neatgriezās Latvijā, un mūsu pašu zemei viņu pietrūka. Latvieši ir maza tauta, viņi jāaudzina patriotiskā garā, ar dziļi izjustu tēvzemes mīlestību un cieņu pret savu dzimto zemi. Vienotībā arī mēs varam kļūt lieli un stipri, un mūsu valsts ir mums neatņemama, kamēr taisnība un likumi valdīs pasaulē, bet, ko mēs šajā valstī darām, tas atkarīgs no mums pašiem.
Vēsture vēl ilgi diskutēs un strīdēsies par Kārļa Ulmaņa nopelniem Latvijas un tautas labā Runas nobeigumā klātesošie vienojās mūsu Tautas lūgšanā.
Aplausiem skanot, runātājai pasniedza ziedus, un visi vēl laiciņu pakavējās pie izpalīdzīgu roku sagādātiem cienastiem un tases kafijas.
Ž. R. M.
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)