Uz Kataloniju ar Mārtiņa Brauna dziesmu
Andris Kļaviņš    23.10.2018

 

 

Vēl pavisam nesen Eiropu satricināja notikumi Barselonā, kad bagātā autonomā apgabala Katalonijas galvaspilsētā saasinājās nemieri cīņā par atdalīšanos no Spānijas. Tie tika ierakstīti vēsturē ne bez policijas līdzdalības un iestājās relatīvs miers, par ko priecājās Rīgas Volejbola skolas treneri Andris Vitauts Kļaviņš un Jana Ļeļeva. Rīgas meitenes gatavojās ceļojumam, trenējās vasaras nometnē Koknesē, kur Daugavas krastos netrūka ne saules, ne pērkona, iemācījās Mārtiņa Brauna dziesmu „Saule,Pērkons, Daugava”. Jau ar tālejošu domu komponists 2017. gadā bija apciemojis Kataloniju, saņēmis no Katalonijas Parlamenta prezidentes rokām augstāko apbalvojumu kultūrā, jo himniskā  dziesmas melodija „Saule,Pērkons, Daugava” bija kļuvusi par kataloniešu neatkarības centienu mūzikālo mantojumu. Raiņa vārdu vietā izvēlējās kataloniešu patriota Migela Marti i Pola dzeju. Latvijā izskanējusī ziņa, ka dziesmu „Saule,Pērkons, Daugava” katalāņi iecēluši himnas kārtā, ir mīts, jo viņiem ir sava sena neatkarības cīņas himna.  Savukārt  man gadu gaitā bija izveidojusies draudzīga sadarbība ar Barselonas priekšpilsētas volejbola kluba Sant Cugat prezidentu Miguelu Martinesu, kuŗa vārdā turpmāk sauks tradicionālo starptautisko turnīru meitenēm. 

 

Šogad bija dubulta jubileja – klubs svinēja 30 gadu jubileju ar XV Sant Cugat Miguel Martinez turnīru trijās vecuma grupās. Turnīrā piedalījās aptuveni 600 jauno volejbolistu no Polijas, Italijas, Latvijas un Spānijas apgabaliem Valensijas, Katalonijas, Basku zemes, kā arī vairāki spēcīgie Madrides klubi un sporta akadēmijas. Rīgas Volejbola skolu (RVS) par vecāku līdzekļiem pārstāvēja abu minēto treneŗu komandas U-14, U-16 un U-18 katēgorijās. 

 

Es atcerējos: „Ar kādu sajūsmu savulaik „Auroras” meitenes, un starp viņām arī bija skolnieces un studentes, uzņēma ziņu, ka par labiem sasniegumiem, Maskava piešķīrusi braucienu uz Ziemsvētku turnīru Spānijā Alikantes pilsētā 1979. gadā, kurā tika pārliecinoši pieveiktas ar 3:0  Spānijas un Nīderlandes Nacionālās izlases. (Kā Latvijas sieviešu izlases komanda nupat nospēlēja ar Spāniju? Divreiz  – 0:3) Jā, bet šogad dažas no jaunajām RVS  volejbolistēm nebrauca līdzi savai komandai. Iemesls –baidījās sabojāt attiecības ar skolotājiem ģimnazijā? Kā mainījušies laiki!”

 

Pirms spēlēm oficiālajā turnīrā RVS vecākās grupas komandas iemēģināja spēkus ar Katalonijas izlases komandām. Kaut cik līdzīga cīņa bija tikai  U-18 komandām. Tas bija saprotams, uzzinot, ka sportistes ir atlasītas no visas daudzmiljonu Katalonijas, dzīvo un mācās Barselonā, trenējotie divreiz dienā katru dienu. Sant Cugat turnīrā U-16 un U-18 komandas savās apakšgrupās izcīnīja otrās vietas. Tālākajās cīņās par iekļūšanu pusfinālos bija maz cerību, jo pretiniekos bija galvenokārt internātskolās un sporta akadēmijās trenētās jaunās volejbolistes no Madrides,Itālijas un Polijas. Iemesli nav nemaz tālu jāmeklē. Viņas trenējas divreiz dienā, bet mēs nevaram Pārdaugavas bērniem nodrošināt treniņu iespējas pat reizi dienā. Mazajā Sant Cugat pilsētiņā, kur notika turnīrs, simt metru attālumā bija sporta zāles viena aiz otras. Laukumā darījām, ko varējām, gan U-16, gan U-18 grupās izcīnot astotās vietas 16 komandu konkurencē. Kā neliels mierinājums ir fakts, ka mūsu meitenes bija gadu divus jaunākas par pretiniecēm.

 

Pēc turnīra atlika pāris dienu Spānijas otras lielākās pilsētas apskatei, sajūsminoties par seno monumentālo spāņu imperijas laika architektūru un 20.gs. modernisma stila meistara Antonio Gaudi meistardarbiem,jo sevišķi par  De la Sagrada Familija vai latviski – Svētās ģimenes katedrāli. Kur vēl pasaulē ir tāds rasu un tautību sajaukums kā  Ramblas bulvārī septembrī, kad ir lielākais tūristu pieplūdums? Netālu aiz pieminekļa Kolumbam gribējās izsaukties –„Tā trakā, trakā, trakā pasaule!”, jo aiz Barselonas jachtu ostas stiepjas virkne panorāmas ratu, karuseļu un „amerikāņu kalniņu”, kur briesmīgā skaņu kakofonijā plosās King-Kongs un citi personāži. Tad labāk kopā ar tūkstošiem tūristu uzgavilēt krāsu un skaņu brīnumainajās strūklaku fantāzijās.  Tā kā Spānija ir otra kalniem bagātākā valsts Eiropā aiz Šveices, līdz mūsu hostelim bija jācilpo kājām, jo autobuss iesprūda šaurajā kalnu ceļu serpantīnā. Nereti mums pievienojās mežacūkas. Gaiss dienā sasila ap trīsdesmit grādiem. Lieti noderēja peldes Vidusjūras viļņos, vai novakarēs hosteļa peldbaseinā. 

 

Atvadoties no turnīra organizātoriem un hosteļa saimniekiem, bārstām apgūtos vārdiņus – gracias! adios! Barselona mūs pavada ar +26, Rīga sagaida ar +6. Nekas! Esam mājās, līdzi ņemot atmiņas par sacensībām, skaisto zemi un viesmīlīgajiem kataloniešiem.