Un atkal – "Eslingena"
Ligita Kovtuna    04.07.2017

 

Pirms diviem gadiem Vācijas latviešu, precīzāk – jaunās diasporas tautiešu galvās dzima gluži neiedomājama ideja – sarīkot svētkus, atceroties Eslingenas Dziesmu svētku 70. gadadienu, turklāt tieši Eslingenā pašā. Šo tautiešu vidū gadījies būt arī Laurai Putānei, „spridzeklim”, kam nekas neliekas neiespējams un kuŗas charizma spēj pievilkt domubiedrus.

 

Piezīmēšu, ka Laura arī ieguva šā gada Ziedoņa balvu, ko Latvijas fonds „Viegli”, sijājot caur smalku sietu, piešķiŗ cilvēkiem, kas devuši nozīmīgu ieguldījumu latviskuma glabāšanā un celšanā. Vācijas latviešu kultūras biedrība „Saime”, kas pulcējusi tādus pašus „dullos”, sarosījās, uzrunāja režisoru Jāni Mūrnieku, vokālo pedagoģi Ilzi Atardo un choreografi Lienu Stepenu, sāka pulcēt aktieŗu ansambli, lai iestudētu zināmo Alberta Legzdiņa, Lolitas Ritmanes un Andŗa Ritmaņa dziesmuspēli „Eslingena”, kas pirmizrādi piedzīvoja latviešu Dziesmu svētkos Toronto 2004. gadā, bet pirms 12 gadiem triumfēja pārpildītās zālēs Rīgā, Nacionālajā teātrī. Piekrišanu iestudējumam jau bija devuši mūzikla autori.

 

Vēl vairāk – uz šo notikumu no visas sirds vēlējās ierasties leģendārais Čikāgas Piecīšu Alberts Legzdiņš. Liktenis lēma citādi... Eslingenas svētkos bija ieradusies mīļā un gaidītā viešņa, latviešu slavenība Amerikā, komponiste Lolita Ritmane, kuŗa, kā citkārt patiesi izcili cilvēki, ikreiz uzsvēra Alberta lomu „Eslingenas” idejas tapšanā. Par cilvēku runā viņa darbi, tā tas tiešām ir, un Lolitas mūzika dziesmuspēles rakstā ir augstākās raudzes vērtība. Jo īpaši patīkami, ka šā mūzikālā materiāla iedzīvināšanai uz skatuves atrastas lieliskas, profesionālas vokālistes – Sabīne Soida Ilzes Kramēnas lomā un Ilona Popova Lailas Ozolas lomā. Sabīne mīt Dānijā, Kopenhāgenā, un vada latviešu kori In Corde Meo, Ilona mīt Ķelnē, un arī viņas profesija ir mūziķe. Mūsu lasītāji, kas skatījuši „Eslingenas” izrādes Toronto un Rīgā, atminēsies „galveno pāri”, Andreju un Ilzi vecumdienās, teicējus, ko atveidoja mūsu trimdas teātŗa profesionāļi Brigita un Laimonis Siliņš no Sanfrancisko.

 

Ar prieku varu apgalvot – Vācijas Inta un Pēteris Vīganti arī bija „desmitniekā” – abi vizuāli pievilcīgi, savās lomās iejutušies ar izpratni un sirdi, svarīgos tēlus „iznesa” godam. Arī komiskais un mīļais Augšpēdu pāris bija „augstumos”; šai izrādē to kolorīti atveidoja Inese un Āris Aveni, Freiburgas „Bērzaines” saimnieki. Te vietā pastāstīt, ka Āris ir slavenā latviešu filmaktieŗa Harija Avena dēls, no tēva mantojis stalto augumu, aktieriskās dotības un labu dikciju, savukārt Inese ir no tām dāmām, ko mēdz saukt par „dzīves aktrisēm” – ar „krampi”, izmaņu un dzirkstošu humoru. Abi to visu lika lietā izrādē.

 

Īstenībā ikviens no aktieŗiem ir ar savu „rozīnīti”, azarts, piedzīvojums un – galvenais – izpratne par darāmo, vēstāmo, spēlējamo katru no viņiem ļauj izcelt un raksturot. Bet aktieŗu ir 60... Kā neizcelsi atraktīvos spekulantus Miku (Eduards Grietiņš) un Fredi (Linards Kalniņš), komiski „pareizo” Apses kundzi (Indra Jēkabsone), Lido meitenes ar krāšņo Lolu (Laima Spanheimere) priekšgalā. Laura Putāne pārtapusi palaidnīgā dejotājā, arī Liene Poriete, kuŗa uz šiem svētkiem Eslingenas pilsētas mūzejā iekārtojusi neticami bagātu un iespaidīgu izstādi. Karīna Cīglere, Lauras vietniece un „labā roka”, kopā ar Daci Skudru pārtapušas krievu komisārēs, līdz ar viņām – Corrado Cescon no Šveices (izpilda krievu komisāra un bārmeņa lomas), kuŗš vaļsirdīgi atzīstas: „Turning Latvian, I think I`m turning Latvian, I really think so...” Tā notiek! Latvieši laikam patiesi ir tik interesanti ļaudis, ka gribas viņiem piepulcēties.

 

Patiesums, izpratne, dziesmuspēles žanra izjūta, nepiespiestība, mūzikas un choreografijas profesionālā pienesuma prasmīga izmantošana – tas ir šīs izrādes panākumu pamatā. Aktieŗu ansamblis mēģinājumos pulcējies vien četras reizes, dalībnieki – no septiņām (!) valstīm. Ir jābūt ļoti lielai pašaizliedzībai, degsmei, jā, arī patriotismam, lai mestos šajā piedzīvojumā – iestudēt un nospēlēt izrādi ar tik dziļām un sazarotām saknēm. Un ja ir, tad izdodas – kā šī mūzikla „Eslingena” izrāde.

 

Un vēl – izrādes māksliniecisko līmeni katrā ziņā paaugstināja dažādu paaudžu piedalīšanās: ja skolasbērni, tad skolasbērni, latviešu atvases no vismaz trim valstīm; ja iesvētāmie, tad attiecīgā vecumā, jauni un skaisti. Ja „kaucmindietes”, tad pilnasinīgas un pārliecinošas.

 

Bet pāri visam – ārpus Latvijas Eiropā mītošie tautieši ir sapratuši un gluži reāli dara to, ko pirms 70 gadiem „mazajā Latvijā” Eslingenā iesāka mūsu  dīpīši – sargā un kopj latviešu kultūru, latviskumu. Raitis Grigalis, galvenās, Andreja Bērziņa lomas atveidotājs, Bāzeles (Šveice) Jaunās operas diriģents par savu moto izvirzījis: „Nesapņo savu dzīvi – dzīvo savu sapni”, un tā var pateikt tikai cilvēks, kuŗš zina, ko dara. Zina, ka pavisam konkrēti ir jāsēžas mašīnā, lai mērotu tālu ceļu uz turieni, kur tobrīd tiekas latvieši kādai kopīgai lietai. Un jādara labākais, ko proti un vari.

 

„Eslingenas” izrāde patiešām bija svētku panākums un kulminācija. Ļoti gribētos to redzēt vēlreiz...