Trimdas bērnu bērns Valda Liepiņa
Astrīde Jansone    02.04.2019

 

 

 

Pirmo reizi ar Valdu tikos jau 2003. gadā viņas darbavietā Latvijas Finanču ministrijā, kad arī pati tur vēl strādāju. Valda strādāja kādā Eiropas Savienības projektā. Kopš tā laika Valdas dzīvē daudz kas ir mainījies, tagad viņa strādā Luksemburgā, bet saiknes ar Latviju ir palikušas tik pat stingras un dzīvas, kā tas bija pirms 16 gadiem. Tagad Valda uz Latviju dodas vairākas reizes gadā, jo Latvija no Luksemburgas ir daudz vieglāk sasniedzama nekā no Austrālijas, viņa šo likteņa pavērsienu tiešām augstu novērtē. 

 

Valda Liepiņa ir dzimusi un uzaugusi Melburnā, viņas vecāki ir latvieši, tāpēc Valda vienmēr cilvēkiem, kas viņu nosauc par austrālieti, paskaidro, ka viņa ir Austrālijā dzimusi latviete. 

 

Vēlos pieminēt, ka Valdas mamma Brigita bija mana klases biedrene Pinebergas ģimnazijas pēdējā klasē. Valda stāsta, ka bijusi ļoti aizkustināta, kad ar mani iepazinās un uzreiz zvanījusi mammai uz Austrāliju. Viņa jau agrā bērnībā ir vesta uz visiem latviešu sarīkojumiem, gājusi latviešu skolā, latviešu valodu ir mācījusies vidusskolā un augstskolā, pat pie profesora Fenneļa. Valda mūzicējusi koklētājos, dziedājusi koŗos, dejojusi tautas dejas, mācījusi latviešu skolā. Jaunībā arī viņai ir bijis jāpārdzīvo apzīmējums „sarkans”, jo aizv. gs. septiņdesmito gadu vidū ir piedalījusies Vispasaules Latviešu jaunatnes kongresā (VLJK) Florefā, Beļģijā, kur pirmo reizi ārpus Latvijas tikās Latvijas kultūras darbinieki ar ārzemju latviešu jauniešiem. Mūsu sabiedrība tajā laikā bija pārliecināta, ka no Latvijas ārā tika tikai čekisti, tāpēc visi, kas ar viņiem tikās, automātiski „kļuva” par komūnistiem un čekas pakalpiņiem. Pirmo reizi Latvijā Valda ciemojusies 1977. gadā kopā ar tūristu grupu, un to viņa uzskata par pagriezienu savā dzīvē, jo tā bija tikšanās un sadraudzēšanās ar daudziem nacionāli noskaņotiem latviešu jauniešiem, arī ar Latvijas radiem. Dažiem skaļākiem vietējiem Austrālijas latviešiem tas nebija pieņemams, uzskatot, ka visi, kas Latvijā auguši, ir komunisti, un šī nostāja kopā ar Florefā piedzīvoto Valdu uz kādu laiku no latviešu sabiedrības attālināja.

 

Septiņus gadus Valda bija precējusies ar Sidnejas latvieti, kuŗš izmisīgi bija meklējis latviešu meiteni, bet vēlāk izdomāja, ka tomēr labāk ir būt austrālietim. Valda ar to nevarēja sadzīvot, un tā laulība izjuka. Šajā kopdzīvē pagrieziena punkts bija arī Atmoda Latvijā. 

 

Melburnā Valda aktīvi darbojās Tautas frontes nodaļas dibināšanā, piedalījās TF kongresos Rīgā, arī demonstrācijās Helsinkos, Madridē, Vīnē, Vašingtonā. Ļoti daudz Valda darīja humānās palīdzības laukā, sākumā vairāk ar grāmatu pārsūtīšanu, bet vēlāk tika sūtīts atbalsts skolām, bērnu namiem, mazturīgajiem, slimnīcām. Pirmais sūtījums bija diezgan trauksmains, jo tas gāja caur Maskavu, tieši tai brīdī 1991. gadā, kad tur notika pučs. Viss beidzās veiksmīgi, un palīdzības darbs tika turpinats vairākus turpmākos gadus.       

 

Pārcelšanos uz Latviju uzskata Valda par dabisku procesu: „Cilvēkam, kas savu dzīvi pavada latviskā vidē un grib tajā darboties, tikai Latvija ir vieta, kur to var pilnībā īstenot.” 

 

Vecāku viņai vairs nav – tēvs nomira 99. gada martā, mammīte - 2011. gadā. 

 

Sākumā Valdai negāja viegli – bija grūti atrast darbu, kādu laiku strādāja divās skolās par angļu valodas skolotāju. Vēlāk pieteicās vienam no Eiropas Savienības pirmsiestāšanās projektam, kas bija ļoti interesants, un kuŗā viņa daudz ko iemācījās. Pāris gadu Valda strādāja ar vienu no PHARE projektiem, kam sakars ar valsts aģentūrām, tad pie projekta, kas saistās ar Eiropas Savienības struktūrfondiem. Valda atzīst, ka Eiropas Komisijas darbā birokratija ir gluži tāda pati kā Latvijā, taču viņa ir novērojusi, ka šodien tā ir daudz mazāka, nekā laikā, kad viņa uzsāka darbu Luksemburgā. 

 

Luksemburgā ir aktīva un interesanta latviešu sabiedrība, un te Valda ir iepazinusies un daudz iemācījusies no jaunāka gadagājuma kollēgām un tautiešiem. Viņu tiešām priecē jauno cilvēku patriotisms un aizrautība. Valda bijusi pie latviešu skoliņas dibināšanas 2008. gadā,  2011. gadā darbojās vēlēšanu iecirknī Luksemburgā. Viņa arī dzied korī, apmeklē vai visus sarīkojumus un raksta par tiem latviešu laikrakstiem. 2019.gada sākumā Valda saņēma Ārlietu ministrijas Atzinības rakstu, galvenokārt par vēlēšanu iecirkņa vadīšanu daudzu gadu gaŗumā, bet arī par citiem, “klusākiem” darbiņiem. Un milzīgs pagodinājums bija no Luksemburgas latviešiem pirms pāris gadiem saņemt jauniedibināto Mārtiņa balvu par līdzdalību šajā sabiedrībā – tas varbūt pat raisīja vēl lielāku aizkustinājumu, jo nav jau tik bieži, kad mūsu līdzgaitnieki pasaka šo skaisto “paldies”. 

 

Luksemburgā Valdas darbs ir Eiropas Komisijas tulkošanas ģenerāldirektorātā. Pirmos septiņus gadus viņa vadīja latviešu valodas tulkošanas nodaļu. Tas bija patiesi aizraujošs laiks – Latvija bija iestājusies Eiropas Savienībā (ES), bija jāmeklē veidi, kā labāk iekļauties lielajā “mašinērijā”, kāda ir Eiropas Komisija. Bija jāizstrādā jauna terminoloģija (kas turpinās arī šodien), veidi, kā labāk sadarboties ar Latviju. Valdai izdevās noorganizēt konferenci tulkotājiem visās Eiropas Savienības iestādēs, un nu katru gadu Latvijā notiek šī konference. 

 

Kad 2012.gadā meklēja nodaļas vadītāju angļu departamentā, Valdu aicināja to uzņemties – jo nodaļas vadītājam ir prasība zināt departamenta valodu dzimtās valodas līmenī. Tā Austrālijas latviete nonāca angļu departamentā! ES dalībvalstīm ir iespēja izteikties par dokumentu projektiem, kā arī atbildēt uz Komisijas uzdotajiem jautājumiem savas valsts valodā – un to arī lielākoties izmanto. Tādēļ angļu departamentā tiek pārtulkoti dokumenti no visām ES valodām. Darbs ir aizraujošs, bet ar augstām prasībām – ir daudz administratīvu pienākumu, bet Valdai visvairāk patīk tiešais darbs ar cilvēkiem. 

 

Vēl arvien Valda ir pārliecināta, ka viņas izvēle pārcelties uz Latviju ir bijusi pareiza. Latvijā viņa jūtas ļoti labi, un, kad 2006.gadā viņai piedāvāja darbu Eiropas Komisijā, viņa saprata, ka darbs ir jāpieņem, lai gan tas bija grūts lēmums. Tikko atbraukusi uz Latviju „uz palikšanu”... bet dzīve bieži ievieš savas korrekcijas. 

 

Bieži vien ir dzirdēti jautājumi, kā viņa savu latvietību uzturējusi Austrālijā. Valda atbild, ka mums ikvienam ir dota iespēja stiprināt savu un līdzgaitnieku latvisko apziņu.

 

Valdai nešķiet pareizi, ka nelatvieši, jeb kā te ierasts teikt, krievvalodīgie, Latvijā salikti vienā lielā „kaudzē” un nemaz  netiek minēts, ka ir armēņi, baltkrievi, ukraiņi, poļi un citas tautības. Viņiem visiem taču ir sava kultūra, sava lielā bagātība. Pēc Valdas domām, daudzkultūru polītika Latvijā nav pārāk labi attīstīta – Latvijas pirmās brīvvalsts laikā tā bija spēcīgāka un niancētāka. 

 

Valdai ir daudz draugu, arī no tiem laikiem, kaduz Latviju viņa brauca tikai ciemos. Viņai ir laimējies arī ar kollēgām, nodibinātas jaunas draudzības. Ik pa laikam tomēr ir labi arī ar Austrālijas draugiem satikties. Valdai patīk, ka Latvijā ir četri gadalaiki, ka pavasarī tirgū smaržo ziedi, vasarā meža zemenes, bet rudens pusē var aizbraukt uz zvejnieku ciemu, kur smaržo kūpinātas zivis. 

 

„Latvija ir neiedomājami attīstījusies!” saka Valda. „Ir tikai mazliet jāatceras, kāda bija Latvija pirmajos neatkarības gados, un tad pa īstam var apjēgt, kas Latvijā ir panākts.”

      

2003. gadā Valdai jautāju, kas viņai Latvijā patīk tā sevišķi. Tovasar bija Skolēnu dziesmu un deju svētki. Valda teica: „Tā bija tāda nedēļa, kad visa Rīga pilnīgi pārmainījās, tajā bijā ienākuši trīsdesmit pieci tūkstoši latviešu jauniešu, koncerti bija brīnišķīgi un es domāju – ja mēs varētu visu to salikt savās dvēselēs un ar to dzīvot, mēs varētu dzīvot daudz saticīgāk un veidot labāku Latviju.” Tā Valda domā vēl šodien. Te citāts no Valdas vēstules:

 

„Tagad dzīvojam Latvijas Simtgades noskaņās, un es atzīstu, ka 2018.gads bija pilns ar pārdzīvojumiem. 2017.gada nogalē Austrālijas Latviešu kultūras dienās dziedāju korī kopā ar saviem Austrālijas dziesmu draugiem, bet tad lielajos Dziesmu svētkos dziedāju ar savu Luksemburgas kori “Meluzīna”. Piedalīšanās lielajā korī “Lāčplēša” jaunuzvedumā, dziedāšana Parīzes Dorsē mūzejā – tik daudz  lidojumu brīžu! Pirms gada – Dziesmu svētki Eslingenā ar visu trimdas bērna pievienoto “emocionālo bagāžu”. Latvija aug, veidojas. Diasporas sabiedrība dzīvo visam līdzi. Mēs visi pamazām meklējam un atrodam savu vietu pasaulē.”