EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Trimdas bērnu bērni un mazbērni Latvijā
67425
Andris K. Bērziņš

Astrīda Jansone    05.07.2016

 

Manā trimdas bērnu pēcnācēju sarakstā vārdu sarodas arvien vairāk, man zināmo skaits ir jau sasniedzis 38, un es ceru, ka saraksts arvien vēl pagarināsies. Šoreiz stāsts par Jāni Andersonu no Zviedrijas, trimdas bērnu Aivara Andersona un Sarmītes Kerlas-Andersones dēlu. Tēvs Aivars Latviju atstāja 15 gadu vecumā, mammai Sarmītei bija tikai četri gadiņi.

 

Viņi nonāca Zviedrijā, Stokholmā, un tur latviešu sabiedrībā satikās, apprecējās un savā ģimenē izaudzināja divus bērnus. Viens no viņiem –  Jānis Andersons tagad dzīvo Latvijā. 

 

Jānis dzimis 1963.gada beigās un, kā pats smejas, dzimis kurpju kastītē, jo vectēvs kopā ar viņa mammu pirmo kurpju veikalu Stokholmā atvēruši 1964. gada martā. Pirmajam veikalam otrs sekoja jau 70. gadu sākumā, un, kad vectēvs aizgāja pensijā, uzņēmumu pārņēma Jāņa mamma. Jānis ir izgājis gan latviešu svētdienas skolas, gan zviedru skolas, vienu gadu dienējis zviedru obligātajā kaŗadienestā – virsnieku skolā un 17 gadu vecumā dabūjis pilota licenci. Kādu laiku bijis pats jaunākais pilots visā Zviedrijā. Tūlīt pēc skolām Jānis ir strādājis Zviedrijas Valsts ieņēmumu dienestā, bet nedaudz vēlāk mamma Sarmīteviņu iesaistīja ģimenes uzņēmumā, un tālāk Jānis pastāsta pats:

 

„Kad Latvija sāka kļūt neatkarīga –  1990. gadā, Sarmīte bija Latvijā izveidojusi kontaktus, un mēs sākām sūtīt apavus uz Latviju pārdošanai. 1992. gadā nodibinājām uzņēmumu „Euroskor Latvija”. Tā gada martā atvērām pirmo veikalu Tērbatas ielā, pēc tam pakāpeniski atvērām veikalus pa visu Latviju. Tagad mums ir ap 30 veikalu. Jāpiezīmē, ka sākumā mēs vēl nedzīvojām Latvijā, bet jau bijām izlēmuši, ka mūsu uzņēmumos būs trīs līmeņi –īpašnieki, menedžments un darbinieki. Mums vienmēr ir bijis izpilddirektors, bet es esmu tikai īpašnieks. (Te man uznāk tāds mazs smiekliņš, kad Jānis Andersons pasaka, ka ir TIKAI īpašnieks. Un es, jau skaļi smejoties, saku, ka tādā gadījumā viņam jāpārņem mūsu valsts Ieņēmumu dienests jeb VID, jo tiem pašlaik problēmu ir vairāk nekā diezgan. – A. J.) 

 

Sākumā, lai pārskatītu veikalu darbību, Jānis lidojis uz Rīgu ļoti bieži, un tikai 2006. gadā pārcēlās uz šejieni ar visu ģimeni. Te jāpiezīmē, ka lidojis Jānis ir veicis pats savā lidmašīnā, jo pilots ir vēl arvien, un ar savu lidmašīnu visur var nokļūt ātrāk. Par sava darba augļiem Jānis jau paspējis ar stipendijām Vītolu fondā izskolot daudzus studentus un ļoti aktīvi darbojas arī labdarības organizācijā Rotari klubs. Šajā organizācijā nākamā gadā viņam jāuzņemas 20 klubu vadība Latvijā un 48 klubu Zviedrijas dienvidos. Tad viņš kļūs par „distrikta gubernātoru”. Tāds būs viņa tituls. Savus daudzos studentus un četrus savas mammas stipendiātus viņš pirms Ziemsvētkiem vienmēr aizved uz labu restorānu un katram nopērk pa dāvanai, jo stipendiāti ir centīgi jaunieši no mazturīgām ģimenēm, un ar dāvanām ne svētkos, ne dzimšanas dienās lutināti nav.

 

Kad Jānim jautāju, kā tas nāk, ka viņš Latvijā ir iesācis tik lielu palīdzības darbu, viņš atbild: „Teikšu tā vulgāri: Nauda ir kā mēsli, kas vienā kaudzē nedod nekāda labuma, bet, kad tos izkaisa pār zemi, lielā platībā plānā kārtiņā un kad tiem uzlīst svaigs pavasaŗa lietus, tad tie zemi padara ļoti auglīgu. Tikai tad tiem ir kāda vērtība. To pašu var teikt par labklājību – ja tā ir pārāk koncentrēta spožās mašīnās, dārgos kažokos, nenormāli dārgās mājās, jachtās vai milzīgi dārgās lidmašīnās, tad tas ir samērā neapetītelīgi, jo tie mēsli nav devuši nekāda labuma. Bet ja tiek izplatīti  liela platībā, tas ir ļoti, ļoti labi. Tad tas veicina izaugsmi.”

 

1991. gadā Jāņa ģimenē piedzima meita Anna, kuŗa tagad ir jau izstudējusi, un 1995. gadā – dēls Jānis, juniors, kuŗš pašlaik studē Mančesterā. Anna pēc studijām Austrālijā vēl strādā tur, bet junioram šai vasarai Latvijā jau sarunāti divi darbi. Runājot par labdarību, Jānis stingri uzskata, ka savā labklājībā jādalās ar citiem. Vēl viņš paskaidro, ka vārds „Rotari” nozīmējot „kalpot pašaizliedzīgi”. Viņš šos vārdus uztveŗ ļoti nopietni, un to viņš ar savu darbību Latvijā ir patiešām pierādījis.  

 

Nākamajā dienā tiekos ar citu trimdas bērna bērnu, un viņu  gribētos nosaukt par īstu pasaules pilsoni, jo viņš ir dzimis un līdz 10 gadu vecumam dzīvojis Austrālijā, savu laiku padzīvojis Anglijā, savu laiku Amerikā un tagad uz palikšanu ir pārcēlies un vairākus gadus jau dzīvo Latvijā. Tas ir Andris K. Bērziņš. (Lai viņu nesajauktu ar kādu no daudziem citiem Andriem Bērziņiem Latvijā, tostarp ar  bijušo prezidentu, viņš vienmēr lieto šo iniciāli K.) 

 

Atstājot Latviju, Andŗa vecāki bija ne tikai trimdas bērni, bet īsti bēbīši, jo tēvs Guntis dzimis 1939. gadā, bet mamma Laima tikai 1942. gadā. Tādēļ Andri K. Bērziņu varētu pat saukt par trimdas bēbīšu bērnu. 

 

Par sevi viņš stāsta: „Manu vecāku ģimenes kaŗa beigās izbrauca uz Vāciju un pēc bēgļu nometnēs pavadītā laika aizbrauca uz Austrāliju. Manas mammas tēvs Ēriks Biezaitis bija Latvijas armijas virsnieks, bet   mammas mamma bija skolotāja, beigusi Rēzeknes Skolotāju institūtu. Tēva puses vecvecāki bija Arvīds un Lūcija Bērziņi Šis vectēvs bija tautsaimnieks-ekonomists, bet Lūcija –angļu valodas skolotāja. Zinu, ka viņa ir sarakstījusi arī latviešu valodas gramatikas grāmatu, kā arī vēl vismaz divas grāmatas – „Zem Dienvidu krusta” un ...   Mammas ģimene dzīvoja Adelaidē, tēva ģimene Sidnejā.

 

Viņi bija tikušies kādā no Austrālijas latviešu lielajiem sarīkojumiem Sidnejā, tur iepazinušies un vēlāk apprecējās. Es esmu dzimis 1971. gadā Sidnejā. (Andrim ir arī trīs brāļi, no kuŗiem vēl divi dzīvo Latvijā, bet par viņiem rakstīšu citreiz. – A.J.) Mans tēvs ir satelītkomunikāciju inženieris, un, kad man bija 10 gadu, mēs pārcēlāmies uz Angliju, jo viņš dabūja darbu kādā starptautiskā organizācijā, kas nodarbojās ar satelītkomunikāciju jautājumiem. Tā man vidusskola bija jāpabeidz Anglijā, un 1993. gadā ieguvu bakalaura gradu biznesa vadībā Londonas Universitātē. Tad nolēmu atbraukt uz Latviju pastrādāt. Toreiz strādāju firmā „Coopers & Lybrand”, to vadīja Nils Melngailis, viņš bija mans šefs. Nostrādāju trīs gadus privātizācijas jomā. Nākamos desmit gadus es pavadīju Amerikā, izskolojos Stenforda Universitātē, apprecējos ar Ingrīdu Kariņu, Mūsu ģimenē piedzima trīs pirmie bērni. 

 

Nu jau vairāk nekā sešus gadus ģimene ir nodzīvojusi Latvijā, un jaunākā meitiņa ir dzimusi Latvijā. Ingrīda, tāpat kā Andris, ir trimdas bērnu atvase. Sākumā ģimene dzīvoja Tērbatas ielā – dzīvoklī, kas piederēja Ingrīdas tēvam, tagad pašiem ir māja Ķīpsalā, un Andris K. tir iesaistījies daudz un dažādos projektos, kam sakars ar innovācijām un jaunu uzņēmumu veidošanu. Vajag tikai uzklikšķināt GOOGLE, un atveŗas lapa pēc lapas ar informāciju par šo apdāvināto un talantīgo trimdinieku mazbērnu. Ievērības cienīgs man liekas angļu valodā atrastais ieraksts, kas ziņo par Andŗa 15. aprīlī saņemto apbalvojumu „Cilvēka izaugsmei, ” ko piešķīrusi Amerikas Tirdzniecības palāta. Tur teikts, ka tehnoloģiju Start-up Centra TechHub Riga dibinātājam Andrim K. Bērziņam, pasniedzot šo apbalvojumu, Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis teicis šādus vārdus:

 

„Man ir ārkārtīgi liels prieks arvien biežāk redzēt pasaules presē Latvijas veiksmes stāstus, kas vēsta par mūsu cilvēkiem, kuŗi rada fascinējošus rezultātus projektiem, kas ir svarīgi mūsu nacionālai attīstībai.

 

Kas tieši pašlaik ir viņa darbs? Andris: „Tas ir grūti atbildams jautājums, jo tieši šobrīd mans darbs ir vesela virkne ar projektiem, darbiem vai atbildībām, ko esmu uzņēmies, bet tas nav „pilna laika” darbs. Esmu bijis konsultants atsevišķiem technoloģiju uzņēmumiem, palīdzot viņiem dažādos jautājumos. Kādu laiku strādāju ar vienu Somijas uzņēmumu, palīdzēju viņiem nodibināt attiecības ar partneŗiem Amerikā. Ir firmas, kurās esmu vai nu ieguldījis naudu, vai arī tādas, kas mani piesaistījušas par padomnieku, lai palīdzētu uzņēmumu attīstīt. TechHub Rīga ir mans hobijs, tā ir bezpeļņas organizācija – nodibinājums, kuŗa  mērķis ir veicināt šo start up uzņēmumu attīstību. Agrāk es biju tās  valdes priekšsēdis, tagad esmu valdes loceklis un diezgan daudz laika veltu šai organizācijai un palīdzu tai attīstīties. Šobrīd ir tāds posms, kad man ir daudz dažādu mazu darbiņu, kas Latvijas ekonomikai ir diezgan nozīmīgi. Praktiski tas notiek tā, - jauniem uzņēmumiem, kas mēģina attīstīt kādu innovāciju vai technoloģiju, es palīdzu ar padomiem, kā iegūt financējumu, kuŗā tirgū iet, kādu produktu attīstīt, kā to nosaukt, kādu cenu polītiku ieviest. Es mēģinu palīdzēt pieņemt pareizos lēmumus un arī palīdzēt ar kontaktiem, biznesa partneriem vai investoriem”. 

 

Andris ir pārliecināts, ka Latvijā jauniem cilvēkiem ir labas iespējas, te ir gaiši cilvēki, kas grib strādāt, it sevišķi technoloģiju jomā. Ir iespējams izveidot uzņēmumu, kas pārdod savu produktu globālā tirgū tieši no Latvijas. Pēdējos desmit gados technoloģijas ir mainījušās tā, ka tas ir daudz vieglāk iespējams. Vajag tikai gribēt. 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA