Trimdas bērnu bērni ‒ Kārlis un Kristīne Ātreni
Astrīda Jansone    08.11.2016

 

 

Gluži nemanot vasara ir atkal man paskrējusi tikpat kā garām, un ir pienācis rudens. Ir  oktobris, un no skapja tālākajiem stūriem esmu jau izņēmusi ziemas mēteli. Gaidu ciemos divus trimdas bērnu bērnus, kuŗi tikai tāpēc vien, ka ir latvieši ir atraduši ceļu viens pie otra, un tagad jau vairāk nekā 25 gadus ir burvīgs pāris, kas savus bērnus audzina Latvijā, lai gan paši ir dzimuši un uzauguši tālajā Austrālijā.

 

Kā allaž citi, arī šie ciemiņi atnāk pie manis ar dāvanām ‒ Kārlim rokās skaists frēziju pušķis, Kristīne atnesusi ļoti latvisku keramikas medus podiņu. Laikam zina, ka man jādomā par ilgu rakstīšanu, jo mans trimdas bērnu un bērnu bērnu saraksts no sākotnējiem 33 vārdiem  ir jau „uzskrējis” līdz 120. Parunājusies gan esmu vēl tikai ar 15, un nu zinu gan, ka šo projektu esmu iesākusi daudz par vēlu... Skaidrs ‒ man jāstrādā daudz un ātri.

 

Kārļa tēvs bija dzimis 1938. gadā, un vēl tagad dzīvo Austrālijā, māmiņa ‒ 1940. Kristīnes tēvs (arī vēl mīt Austrālijā) ir dzimis 1924. gadā, bet māmiņa, kuŗa gan jau Aizsaulē, dzimusi  1931. gadā. Tātad ‒ abi šīsdienas ciemiņi noteikti ir trimdas bērnu bērni. Stāstu šodien iesāk Kārlis:

 

„Esmu dzimis Dienvidaustrālijā,  Adelaidē,  1960. gadā, bet vidusskolu beidzu Kanberā. 1983. gadā esmu beidzis arī Austrālijas Nacionālo universitāti un ieguvis gradu B.Sc. informācijas technoloģijas zinātnē. Kādu laiku nostrādāju par programmētāju Kanberā, labklājības ministrijā, pēc tam 13 gadus ‒ Sidnejas telekomūnikāciju uzņēmumā Telstra. Tātad jau kādus 33 gadus esmu strādājis kā IT profesionālis un 15 vai pat vairāk gadus esmu bijis vadītājs. Esmu savu izglītību arī papildinājis,  un tagad man ir arī maģistra grads, ko ieguvu šeit,  Latvijā. Rīgas Biznesa augstskolā,  tikai  pagājušā gadā.

 

Gandrīz vienmēr esmu piedalījies arī latviešu sabiedriskajā dzīvē. Dejoju tautasdeju grupā „Sprigulītis”,  arī Austrālijas slavenākajā ansamblī „Saules josta” un biju dalībnieks četrās viņu ārzemju turnejās,  un 1990. gadā ar „Saules jostu”  pirmo reizi nonācu  Latvijā.”

 

Te es Kārli pārtraucu un mēģinu viņu pārliecināt, ka tādā gadījumā es viņu varētu pazīt jau no seniem laikiem, jo labi atceros „Saules jostas” brīnišķīgos uzvedumus,  sākot ar viņu pirmo ārzemju turneju, jo tai laikā dzīvoju Amerikā un Klīvlandē biju pie rīkotājiem. Abi vienojamies, ka esam seni paziņas, un Kārlis atkal atgriežas pie sava stāsta:

 

„Mūsu pārvākšanās uz Latviju notika 2004. gadā, bet pirms tam mēs visa ģimene jau bijām kopā atbraukuši uz vienu gadu tādā kā eksperimentā, lai redzētu,  kā mums te varētu iet. Bija arī dažādas sakritības. Man Latvijā bija viens ļoti labs bērnības draugs - Pēteris Stupāns. Viņš Latvijā jau bija iedzīvojies. Viņš uz Latviju pārcēlās 2002. gadā. Kad mēs savu „eksperimentālo gadu” te bijām nodzīvojuši, mūsu iespaidi bija ļoti pozitīvi. Tādēļ mūsu lēmums pārcelties uz Latviju nemaz nebija grūts.

 

Mums arī palaimējās Austrālijā izdevīgi pārdot māju, mums visiem bija dubultā pilsonība, un interesanti sagadījās arī tas, ka dienā, kad vajadzēja lidot uz Latviju, mēs visi saņēmām Latvijas pases. To mēs uzskatījām par labu zīmi. Turklāt Latvijā bijām atraduši labus darbus, sūtījām bērnus uz latvieši skolu. Mūs viss  apmierināja. Latvijā varējām labi dzīvot,  labi strādāt, un uzskatījām, ka mums ir visas iespējas, lai paliktu. Pēc tā gada mēs vēl aizbraucām atpakaļ uz Austrāliju,  tur nokārtojām „attiecības” ar mītnes zemi izrēķinājām, lai meitām pārcelšanās sakristu ar jaunā mācību gada sākumu un kļuvām par Latvijas pastāvīgiem iedzīvotājiem. Jaunākai ar latviešu valodu vēl bija mazas problēmas, bet trīs mēnešu laikā viss bija kārtībā.” 

 

Kristīne piebilst, ka pāris gadus pirms tam visa ģimene bijusi Latvijā uz Pētera Stupāna kāzām un jaunākā meita bijusi nerunīga, licies, ka viņa baidās runāt ne tik pareizā latviešu valodā, tāpēc, atgriezušies Austrālijā, līdz ar meitenēm visi ģimenē mācījušies latviešu valodu. „Diemžēl tur vairumā vecāki ar saviem bērniem ģimenēs sarunājas angliski. Latviešu valodu saglabāt bijis ļoti grūti.” Stāstu turpina Kārlis: 

 

„Mēs paši financējām savu ceļu, un tas, ka mums abiem ir labi darbi, mūsu pārcelšanos padarīja vieglāku. Mēs te esam labi iedzīvojušies, mums te ir patīkama sabiedrība,  un mēs nekad neesam jutuši, ka jel kādā veidā te būtu izolēti vai nepiederīgi. Mums ļoti patīk iet uz teātriem,  uz  Operu ‒ Latvijā to varam atļauties vairāk nekā  Austrālijā. Dzīves vietu šeit  esam atraduši Ķīpsalā. Meiteņu dēļ negribējām dzīvot dzīvoklī, bet gan mājā, kur bērniem ir iespēja spēlēties un padzīvoties svaigā gaisā. Un vēl mums ļoti patīk, ka te ir visi četri gadalaiki. Lai gan Austrālijā arī pie sniega tikām, bet bija jābrauc sešas, lai nokļūtu kalnos pie slēpošanas. Četri gadalaiki ir daudz patīkamāki nekā Austrālijas mūžīgais karstums.

 

Mums bērnībā  likās savādi, ka latviešu skolā bija jāskaita pantiņi par sniegu un sniegpārsliņām tieši tad, kad Austrālijā   bija tas lielākais karstums. Manai Rīgas tantei tas likās gluži neticami, ka mēs tur svinējām Ziemsvētkus vasarā. Palīdz arī tas, ka Latvijā mums ir diezgan daudz radu. Esam atraduši arī vairāku tuvu radu kapu vietas. Esmu atradis savu radurakstus piecas sešas paaudzes atpakaļ un atklājis, ka tie visi bijuši latvieši. Arī tāpēc  es te jūtos ļoti piesaistīts. Mēs esam arī ļoti daudz ceļojuši un iepazinuši Eiropu. Mums ļoti patīk tas, ka pārtika te ir daudz dabīgāka nekā  Austrālijā, patīk tas, ka tirgū visu var dabūt pilnīgi svaigu. Un vēl patīk tas, ka esam varējuši vairākās reizes Daugavai pāriet pāri pa ledu. 

 

Mūsu abas meitas – Emma Larisa un Māra Zenta studē Anglijā. Emma ‒ fine arts,  Māra ‒  lingvistiku.”

 

Kristīne pastāsta, ka viņa dzimusi 1969. gadā  Sidnejā. Viņai ir vecāks brālis un arī vecāka māsa, tāpēc uzaugusi kā ģimenes „bēbītis”, bet Austrālijas universitātē izskolojusies par pedagogu. Viņas dzimtais uzvārds ir bijis Ernšteina, un 22 gadu vecumā viņa kļuva Ātrena. Šoruden Ātreni nosvinēja savu 25. kāzu jubileju. Kopš viņi dzīvo Latvijā, Kristīne strādā par skolotāju ‒ sākumā Ķīpsalas skolā, bet nu jau vairākus gadus  Latvijas Starptautiskajā vidusskolā. Tāpat kā Kārlis,  viņa allaž bijusi aktīva latviešu sabiedrībā, gājusi latviešu skoliņās, dejojusi tautasdejas,  „Saules jostā” nereti ir bijusi Kārļa partnere. Kristīne ar sevišķu sirsnību atceras 1990. gada Dziesmu svētkus, kad Latvijā Atmoda ritēja bija pilnā sparā, un pirmo reizi svētkos varēja piedalīties jaunieši no trimdas.

 

Dalībnieku gājienā bija klausījušies tautiešu uzsaucienos, lai taču viņi brauc mājās. Sākumā bijuši pārsteigti, ‒ vai tad Latvijas latvieši grib, lai viņi brauc atpakaļ uz Austrāliju, un tikai vēlāk sapratuši to īsto domu ‒  tas bijis aicinājums atgriezties Latvijā. Toreiz gan nevienam no viņiem pat prātā neienāca, ka kādreiz tas tiešām notiks. Bet nu uz Latviju no Austrālijas ir pārcēlušies diezgan daudz tur dzimušu latviešu. To pašu Dziesmu svētku laikā viņi bija arī satikuši savus pirmos Latvijas radus  un jutuši īstu tuvību ar Latviju un latviešiem. Radu pulkā bijis arī  brālēns – sportistu, kuŗam bija aizliegts piedalīties Monreālas olimpiādē tikai tādēļ, ka viņa radi dzīvo Austrālijā. To arī es labi zinu, jo mans brāļadēls saņēma tādu pašu aizliegumu. 

 

Turpmākās sarunas gaitā uzzinu, ka Kārlis ir korporācijā Lettonia , bet Kristīne ‒ manā korporācijā Spīdola, un nu jau mēs visi trīs jūtamies gandrīz kā radi! Kārlis strādā savā profesijā firmā Konekesko, kas Latvijā nodarbojas ar lauksaimniecības, celtniecības, komūnālās un mežistrādes technikas tirdzniecību, viņš ir IT vadītājs visā Baltijā. 2010. gada novembrī Kārlis svinēja savu 50. dzimšanas dienu skaistā Ķīpsalas  restorānā Ostas skati un ciemiņus lūdza dāvanu vietā pieteikt ziedojumus centīgu studentu stipendijām Vītolu fondā. Tas arī tika izdarīts, un viens burvīgs Latvijas bērns par to jau ir izstudējis. Pastāstu, ka Vītolu fonds ir viena no manām vislielākajām mīlestībām Latvijā, un Kārlis min, ka būtu vērts sākt domāt par vēl kādu stipendiju.

 

Kurzemes jūrmalā Ātreniem viņiem ir sava vasaras mājiņa, kur vienmēr tiek svinēti Jāņi un kur ģimene pavada daudz brīvā  laika. Arī tai pusē viņi ir ieguvuši daudz jaunu draugu, turklāt vairāki no viņiem ‒ tāpat kā Ātreni ‒ ir latvieši, kuŗi dzimuši kādā citā pasaules malā, bet tagad dzīvo Latvijā. Tur bērniem ir svaigs gaiss,  mežs, jūra. Vasarās var pastaigāties un iekrist mīkstās sūnās, ogot un sēņot. Baraviku un gaileņu tur pilni meži, citas sēnes viņi  nemaz nelasa. Kristīne Jāņus grib svinēt tikai tur. Pa ceļam saplūc  klēpjiem rudzupuķu un pati pin vainagus. Kārlim Latvijā vēl ļoti patīk tas, ka nekad nav ilgi jādomā, ko parādīs ciemiņiem, kuŗi atbraukuši  no citām zemēm. „Mums ir Rundāles pils, Siguldā ir ko redzēt gan vasarā, gan ziemā, mums ir Gaujas Nacionālais parks, Cēsis, Kuldīga, Daugavpils un  Ventspils. Un kur nu vēl  Rīga ar tās fantastiskajām jūgendstila ēkām...” 

 

Vēl nospriežam, ka Latvijā tagad ļaudis ir smaidīgāki,  nav vairs tik nopietni un noraidoši, kā bija atgūtās neatkarības sākuma gados.  Kārlis domā, ka tas vietējiem ir „pielipis” no mums,  repatriantiem, jo mēs taču smaidām vienmēr. Tad vēl parunājamies par to, ka latviešiem gudru cilvēku netrūkst, jo tikko atkal kāds latviešu zinātnieks ir izgudrojis kaut ko pasaulē neredzētu, bet esam nemierā ar to, ka valdība neprot to izmantot, jo daudzi no Latvijas zinātnieku izgudrojumiem jāpārdod par smiekla naudu bagātajām valstīm. Kā, piemēram, pretvēža zāles Ringver.

 

Pienācis laiks no ciemiņiem atvadīties, bet es esmu priecīga, ka mans „projekts” ir devis iespēju iepazīties ar tik lieliskiem cilvēkiem. Un vēl priecīgāka esmu par to, ka tas ir Latvijā.