Tikšanās Augustdorfā
   03.08.2012

Un satikāmies ar’! Nezinu, kā citur Vācijā, bet Teitoburgas mežu apkārtnē Dieviņš bija izkārtojis siltas, saulainas dienas mūsu saietam jūlija sākumā.

Biju vienīgā, kas mēroja ceļu no Anglijas, – gana nervoza, jo ceļš lidmašīnā un vilcienā šķita gaŗāks nekā uz Latviju. Taču, kad nonācu vecā labā Minsterē, Aijas Ebdenes viesmīlīgajā dzīvoklī pašā pilsētas centrā, jutos gaidīta un droša, jo nākamā dienā uz Detmoldu ar vilcienu devāmies jau trīs augustdorfieši. Mums piebiedrojās mākslinieks Pēteris Purmalis, un divas stundas triecām, it kā būtu tikai vēl nesen tikušies.

Šeit jāpiemin, ka Augustdorfa bija bēgļu nometne  no 1946. līdz 1958. gadam, turpat 12 gadus. Pirms tam šīs 1937. gadā celtās Nordlager kazarmas bija kalpojušas par krievu gūstekņu nometni. 1945. gadā kaŗam beidzoties, krievus atbrīvoja, lai repatriētu uz plašo Dzimteni. Kamēr tas tika izkārtots, krievi jau bija paspējuši aiz atriebības dzērumā nodedzināt tuvējo Lopshornas medību muižu (mums tolaik stāstīja, ka muižkungs ar ģimeni iemesti akā un flīģelis pa virsu) un nogalināt vietējos savvaļas zirgus. Beidzamās atvadas - koka barakas bija pieķēzītas cilvēku izkārnījumiem – pat griesti, – tur bija darbojušies itin spējīgi akrobati... Divas atejas celtnes (rozā mājiņas) bija izpostītas un nelietojamas. Turpretī daba, kaut zeme - neauglīgas smiltis, bija mežonīgi skaista, mežā un izcirtumā sēņu un ogu pārpilnība. Tāpat Lopshornas krāsmatas mūs, vismaz pirmos gados, apgādāja ar spaiņiem jāņogu. Krievu gūstekņi gan lielākoties nonāca Sibīrijā.

Mūsu lielģimene bija viena no pirmām, kas ieradās nometnē. Mana 13 gadus vecā māsa Anita atbrauca dienu pirms mums, lai iztīrītu mums piešķirto 6 m gaŗo istabu. Cenzdamās atturēt asaras, jo nometnē ūdens bija noslēgts un tīrāmie līdzekļi – pudele kumelīšu tējas, smiltis un viršu vīkšķi. Nākamā dienā mūs atveda angļu armijas smagās automašīnās no netālās Hidesenas pilsētiņas viesnīcas ‘’Skaidrais avots’’ (Frische Quelle), kas bija kalpojusi par bēgļu nometni tikai mums, latviešiem, vien. Tur kopā ar vietējo pilsētu Detmoldu, kur likti Augustdorfas skolas pirmpamati, glabājās arī latviešu Leģionāru archīvs. Viesnīcā dzīvoja daudzi mūs tautas dižkoki – mūziķi prof. Vītols, Alberts Jērums, Longīns Apkalns, dzejnieki, rakstnieki, skolu dibinātāji/mācībspēki, prof. K. Kundziņš u.c. Tobrīd Hidesenu un Detmoldas kazarmas evakuēja uz Augustdorfu. Jaunā nometnē bija arī lietuvieši, igauņi, poļi, serbi un ukraiņi. Ar mūsu baltiešu brāļiem satikām labi, taču slavu nometnes daļā, sauktā Monte Casino vai Kamčatka, mums nebija ieteikts spert kāju. Tur kaut cik kārtību  sadarbībā ar angļu majoru Young, vienīgais ieviesa kāds augstāka armijas ranga poļu pans.

Kā jūrmalas smiltis paisumā un bēgumā allaž mainījās nometnes sastāvs, jo drīz vien sākās lielā tautas staigāšana – izceļošana, tai pašā laikā pieplūstot klāt jauniem tautiešiem, jo, tāpat kā mūs, vēlāk arī Senni, Grēveni, Blombergu u.c. pārcēla uz mūsu „meža nometni”. Iemesls - Augustdorfā vēl bija latviešu ģimnāzija, nu jau ar trešo direktoru – Ansi Dreimani no Grēvenes.

Minēto iemeslu pēc, pulcējoties mūsu saietā, pirmais jautājums dalībniekiem: „No kuŗa līdz kuŗam laikam tava ģimene bija Augustdorfā?’’ Daudzi bija vēl zīdaiņi, mums, lielākiem bērniem, gaužām neinteresanti radījumi, citi vēl mūsu laikā nepiedzimuši! Pazīšanās un gadu gājumus varēja noskaidrot, salīdzinot katra ceļasomā atvestās fotogrāfijas. Palīdzēja arī tas, ka mūsu ir maz uz šīs zemes, toties katrs latvietis vai tā radagabals ir tautas labā ko panācis vai ar ko izcēlies, – tā par viņu ir lasīts presē vai dzirdēts dziesmu svētkos un citos sarīkojumos. Nu varēja vārdam „pielikt seju”. Pati es atstāju nometni 1951. gada beigās, nenobeigusi ģimnāzijas otro klasi, lai ar ģimeni caur Ventorfas (Wentorf) caurlaides nometni dotos uz ASV. Izceļošana laimīgā kārtā neizdevās. Tālāk nokļuvu Anglijā. Tas nozīmēja, ka mūsu ģimnāzijas turpmāko laiku ar internātu un visām vēlākām izdarībām iepazinu tikai pēc brāļa stāstījumiem. Tāpat gluži nesaskanēja mūsu abu Augustdorfas nometnes zemes kartes, ko zīmējām katrs atsevišķi. Tos saietā viens otrs kārtīgi palaboja un droši vien labotu vēl tagad, jo arī barakas nometnē mainīja lietojumu un sastāvu. Mūsu ģimene vien ir dzīvojusi četrās dažādās barakās. Tā, piemēram, Danīša (Daniševska) pirmais veikals izcirtuma malā vēlāk pārtapa par skolas internātu. 1957. gada 31. jūlijā vācu direktors Goetzels atteicās no nometnes vadības, un 1958. gada augustā Kurts Hohmanns to slēdza. Atlikušie latviešu bēgļi un ģimnāzija tika pārcelti uz Minsteri.

Tas īsumā par mūsu nometnes vēsturi. Tagad dažam labam, pēc 61 gada prombūtnes atgriežoties pazīstamā vidē, visupirms jābauda gleznainais brauciens uz viesnīcu, 12 km attālo Rothensiek muižu, kuŗā pavadīsim trīs naktis. Detmoldas stacijā mūs (un arī citus bez riteņiem) sagaidīja vietējie - Ieva Rituma (Suermann) ar vīru Joachimu. Un labi, ka pašā Detmoldā apmesties visi kopā nevarējām. Muiža atrodas dziļu mežu ielokā, ar vecām celtnēm, staļļiem un kūtīm, ar laipnu, varbūt mazliet ”šokētu” saimnieci, – Aija Ebdene savu smago ceļasomu izkravāja viesnīcas ieejas zālē, saliekot uz galda un gar sienu grāmatas un informāciju par mums vācu valodā, tostarp arī Jaunsudrabiņu, Mērnieku laikus un vietējo informāciju pašiem. Grāmatas vēlāk tika izdalītas un dāvātas visiem vācu amata vīriem un sievām, kas mūs pieņēma  katrā apmeklējuma vietā. Aija bija arī uzņēmusies būt mūsu runassieva/diplomāte un ar savu ļoti labi pārdomāto sakāmo drosmīgi uzrunāja „birģermeistarus”, archīvārus un nometnes vācu armijas majoru. Aijai bija vienalga, vai viņa runas turēja tautas namos, kā, piemēram, Augustdorfas ciemā un Detmoldā, vai pie Detmoldas parka ieejas, kur tūristi lauzās cauri mūsu baram uz labierīcībām, vai saules tveicē Blombergas kapsētas latviešu nodaļā, vai uzrunājot majoru autobusā. Tāpēc vien mēs laikam gan būtu uzņemti tikpat sirsnīgi – turpat vai kā savējie. Divreiz mēs, baltieši, tikām nosaukti par „virsslāņu” šķiru, un tas nebija,  tikai lai atšķirtu mūs no krievu gūstekņiem un analfabētiem Monte Casino...

Trešdien, 4. jūlijā,  ap pusdienas laiku pagalmā no visām malām pamazām sāka plūst tauta. No Vācijas dienvidiem organizētāji Māra Apel-Blūmiņa ar vīru Volfgangu, bagāžā - Ieviņa Picka (Emhardt) un ceļmalā salasīts liels margrietiņu un uzpirkstīšu pušķis, tāpat skaists ozollapu vainags ar sarkanbaltiem ziediem un Latvijas karoga lenti, – tas domāts Blombergas latviešu kapu piemineklim. No Dortmundas šī saieta līdzorganizētāja Rūta Siecnieks (Buklēvica), iz Latvijas Velga un Ģirts Zēgneri un Vija Brigadere. Vistālākās gaidītās bija māsas Ziemeles – Līga (Stam) no Ņudžersijas un Valda no Aļaskas, cepuri nost! Žēl, ka no Amerikas kontinenta laikam vairāk nevarējām gaidīt, – tos vilināja Milvoku Dziesmu svētki ar savām prasībām.

Drīz vien ieradās arī divas mūsu gaidītās viesu grupas no Latvijas:  Dzintra Geka (Trimdas bērnu pierakstītāja) ar savu komandu, gandrīz vai taisnā ceļa no Sibīrijas, un prof. Janīna Kursīte (Dzintara ceļš) ar savu svītu, lai papētītu, kāda katram no mums ir attieksme un jūtas pret dzintaru, un apskatītu mūsu līdzatvestās rotas. Nu bijām „čupa un pusass” un programma varēja sākties. Tikai saimniecei radās mazi pārpratumi, saskaņojot istabas ar gulētājiem. Ar Ieviņu P. bijām jau norunājušas dalīties istabā, bet mums tika piešķirts mazliet vairāk – laulības gulta!! Arī ar to saimniecei radās maza problēma – kas maksās par matraci, kas par alu... Laikam jau nebijām vienīgās. Mēs dzīvojām šķīsti kā māsas un lēses kristīgi nokārtojām.

Pēc apsveikšanas (Aija, šoreiz basām kājām stāvot uz pīta krēsla!) bija laiks doties uz Blombergas latviešu kapiem. Tik krāšņu, ziedu pilnu kapsētu nebiju redzējusi. Arī mūsu - latviešu kapu nodaļa un piemineklis sakopti.  Vietējais archīvārs Zorembas kungs uzrunā pastāstīja, ka par to rūpējas Blombergas pilsēta. Taču pēkšņi uzradās jauna sieviete - latviete Anda Martins, kas ar ģimeni dzīvo un strādā Detmoldā jau 10 gadus. Viņa bija palīdzējusi atrast mūs viesnīcu un pušķojusi kapu pieminekli ar puķu podiem. Sajūsmā dzirdot, ka te dažas dienas uzturēsies latvieši, viņa bija arī izkārtojusi viesnīcas atļauju mūs ik vakaru pēc savas darba dienas pacienāt ar lieliem kurvjiem siltu pīrāgu un smalkmaizīšu. Tie tik tautiski gāja pie sirds ar vēsu alus kausu! Paldies Andai un viņas mātei! Jutāmies īsti gaidīti no visām pusēm.

Kapsētā lielo koku ēnā pie pieminekļa sirsnīgu sprediķi teica diakone Laima Urdze no Brēmenes. Varonīgi nodziedājām mums pasvešu Dieva dziesmu savā meldijā (katrs savā..). Devāmies ‘’mājup’’ vakariņās, lai pēc tam noklausītos Dr. Kārļa Kangera vēsturisko atskatu ar referātu Latvieši Vācijā - Blombergā, Detmoldā, Augustdorfā, kas lielākoties pamatots ar statistiku. Vai tiešām mūsu bija tik daudz - nācēji, gājēji, izceļotāji? Kopējā skaitā arī ikkatrs no mums, kas šajā vakarā te sēdēja. Katrs ar saviem piedzīvojumiem, atmiņām un pārdomām, viena maza statistikas daļiņa. Sveicienus no ASV sūtīja Daumants Hāzners.

Ceturtdienas rītā piebrauca liels autobuss, lai vestu mūs uz Augustdorfu. Satraukums? Jāatzīstas, ka jā. Lai nu nebūtu vilšanās, ka vietējā daba būtu izpostīta. Vispirms jau prieks, ka vecais Dēriņkrogs (Dörenkrug) vēl stāvēja dažu simtu metrus no nometnes vārtiem – uzposts, bet nedarbojoties, iemesls nezināms. Tāpat nometnes vārti tajā pašā vietā, tikai tiem pagaidām paslīdējām gaŗām uz Augustdorfas ciemu. Autobusa piestātnes ārpus vārtiem uz ciemu un Pivitshaidi/Detmoldu turpat vien. Arī ciems kā agrāk – viena gaŗa iela, ar veco skolu, kuŗā arī vairāki bērni no mūsu nometnes mācījās, baznīca, Pagasta nams (Rathaus), pa kreisi tīrumi (vienā, ak vai to kaunu! vācu zemnieks mani reiz noķēra graužot zagtu kāli ar visām smiltīm), pa labi – mums pazīstamā mežotā pakalnu ainava.

Jo sirsnīgi mūs pieņēma birģermeistars Dr. Vulfs (Wulf), kas ekrānā mums radīja vēsturiskus nometnes un apkārtnes attēlus. Mums entuziastiski tika stāstīta nometnes vēsture pirms mūsu laika, lai gan stāstītājs pats gados jauns. Klāt arī ciema archīvisti. Iegriešanās Augustdorfas baznīcas kapos skumja. Palikušas tikai divas rindas poļu un baltiešu kaŗavīru kapu zīmes. Kapi paši nolīdzināti – kur pieminekļi? No kapsētas, kur apglabāts mans tēvs un patēvs paņēmu līdzi sveķainu egļu čiekuru.

Un nu uz nometni pašu – pie vārtiem liela zīme: ROMMEL KASERNE. Tur mūs sagaida vietējā prese un kazarmju majors Klocke. Izrādās, majors un autobusa šoferis ir seni draugi – abi mūs izvadāja pacietīgi lēnām ( pirmā ‘’gaņģī’’) pa visiem nometnes ceļiem. Kazarmē ir otrs lielākais vācu armijas kaŗavīru izvietojums – 4,000 kaŗavīru, lielākais tanku reģiments Eiropā. Redzējām mirdzošu tanku ‘’beidzamos kliedzienus’’, arī vecus un antīkus, un zaldātus tos uzpošam. Protams, nometnes būves ir jaunas un modernas, liela bazīca, vingrotava, sporta zāle un ēdamhallē, kur arī mēs, iebraukušie čigāni, par sīknaudu ēdām pusdienas kopā ar zaldātiem. No vecām celtnēm, patuvu vārtiem biezos krūmos palikuši tikai kādas mūra barakas pamati – pēc mana aprēķina pirts, kur sestdienās siltās dušās pēc skolas gājām sievietes, pēcāk vīrieši. Visus apkalpoja sīks polis. Nometne pat vairāk zaļa nekā kādreiz mūsu priedulāji. Šeit stādīti vareni lapu koki. Tikai tālumā, redzot mūsu egļu apaugušo kamaniņu kalnu varējām orientēties kuŗā debess pusē atrodamies. No tā, pa mežsarga izcirstu stigu varēja laisties lejup uz ‘’mazo ‘’ šoseju, apm. 2 km līdz Pivitsheides-Detmoldas lielai šosejai. Retai meitenei bija pa spēkam uzkāpt kalnā otram nobraucienam.

Paēduši un pamielojuši acis pie staltiem vācu kaŗavīriem (bet, ak Kungs, ko viņi var pīpēt!), autobusā pateicāmies mūsu saimniekam/majoram, kas arī saņēma literatūras velti no Aijas, ripojām tālāk. Pie ‘’Priecīgā Avota’’ Hermaņa pieminekļa pakājē nebija vērts braukt: viesnīca esot noplēsta līdz pamatiem, jo darījusi kaunu Hidesenas ciemam. Braucot tālāk nostaļģiski pakavējos domās pie tumšās puspagraba bumbotavas, kuŗā kādreiz dzīvojām mēs – septiņas dvēseles. Tāpat pie vēl pēc kaŗa virtuvē palikušajiem viesnīcas traukiem, uz katra, pat olu biķeri, vācu kaŗavadonis Hermanis visā gaŗumā. Diez’, vai tur vēl tramvajs piestāja, lai aizvestu mūs uz skolu Detmoldā?

Tālāk īsi pieturējām pie romantiskā Donoperdīķa, kur bieži vien tikām staigājuši un kuŗa tuvumā divas trauksmainas nedēļas pavadījām Bruņa Rubesa vadītā skautu/gaidu ‘’Meža cūku nometnē’’ 1949. gadā. Un tad jau mūs gaidīja pats varenais Hermanis –uzbraucot pa līkumoto meža ceļa diezgan nepatīkami pārsteidza daudzie kioski un izpriecas vietas, taču tās drīz vien beidzās, kad sākām kāpt kalnā. Un tur nu viņu redzējām – meža apskautu, visā savā varenībā, pēc visiem šiem gadiem tikpat stalti pret debesīm slejot 7 metru gaŗo zobenu. Vakarā, fotogrāfijas skatot bija mazliet skumji redzēt augustdorfiešu pulciņus pie pieminekļa, gadiem ejot arvien vairāk sarukušus. Kāds nopūtās: ’’Jā, tāda ir dzīve...’’. Un labi, ka vēl ir pēc 60+ gadiem!

Vēl jau bija jāapciemo Eksteršteini (Externsteine) – kā gan tāds dabisks milzu augsts smilšakmens krāvums, ūdens apskauts, varēja rasties meža vidū? Ikkatru reizi par to brīnums. Tagad šķietami vēl varenāks, jo ne prātā nenāca kāpt augšā un krustot dziļo aizu ar mazā tiltiņa palīdzību, lai nonāktu mazā viduslaiku akmenī izveidotā svētnīcā. 1947. gadā netālu no šīs klinšu pakājes mums guntiņām un mazskautiem bija nometne. Ar lielām bailēm tiku tur uzvesta augšā, pār tiltiņu un atpakaļ uz vēdera pārvilkta aiz rokām un bāla arī ačgārnis norāpos lejā. Tikpat šausmās bāla arī šajā dienā vēroju līdzbraucējus dižojoties uz tiltiņa, vicinām fotoaparātus (margas tik plānas, ka no apakšas nav saskatāmas). Lūdzu, lūdzu kāpiet lejā, un prātīgi! Nekas, nekas mani tur nevilinātu augšā kāpt.

Tā pēc piecām šīs dienas saulainām atmiņu ekskursijām devāmies atpakaļ uz muižu, kur mūs sagaidīja vakariņas, bagātīgs pašapkalpošanās galds pagalmā zem saulessargiem. Un atmiņu vakars, ko vadīja Ģirts un Velga (Zaļkalns) Zēgneri. Ekrānā vesels klāsts fotogrāfiju, jau no Blombergas laikiem. Skaisti redzēt mūsu šo dienu organizētājas rātni stāvot gan skolā, gan uz skatuves, vai tautas tērpos, cieši sapītām bizēm – visbiežāk ļoti nopietnas. Tad arī apskatījām pašu līdzatvestās, lai minētu vārdus un gadus, lai gan jāsaka, ka tikai retai fotografijai nebija pierakstīts gads un notikuma vieta. Cik bieži Anglijas ‘’Straumēnu’’ archīvā sakopotās dokumentācijās nav bijis jāmin visi šie ‘’mināmie’’ dati tiem, kas vēl palikuši. Mēs tomēr bijām kārtīgi audzināti bērni! Varbūt tāpēc, ka mums nekādas citas bagātības nebija, caur gadiem esam mūsu atmiņas glabājuši kā lielas vērtības. Ne jau, ka mums nodarbību trūka. Sākuma gados, kad meži vēl bija pilni kaŗalaiku ‘’labumu’’, pat meitenes gāja savākt tur izrakumos pamestas ķiveres (ūdens nešanai), kaŗavīru katliņus (ak, ja tam vēl bija vāks!), durkļus un dunčus. Puiši metās vairāk uz patronām. Vēl vēlu piektdienas vakarā dzirdēju stāstu, kā zēni ražojuši spridzekļus no armijas metala gultu galvgaļu ‘’stobriem’’ – īsumā tika stāstīts arī par paša spridzekļa pulvera gatavošanu. Taču bija jau vēls un saimniece mūs ik pa laikam šušināja, tā arī nedabūju pierakstīt šo svarīgo recepti. Citureiz.

Piektdienas rītā, dažādu privātmašīnu sastāvos devāmies uz Detmoldas Rātsnamu, kur mūs sagaidīja birģermeistera vietniece Vitekas (Witteck) kundze. Uzrunas un apdāvināšana no abējām pusēm. Detmoldas grāmata tika mūsu vistālākajai viesei Valdai Ziemelei no Aļaskas. Kad Aija uzlūdz detmoldiešus apciemot Latviju, Vitekas kundze mums atklāja, ka Detmoldas pilsēta ‘’brāļojoties’’ ar Kauņu Lietuvā. Jā, kas tad tur? Viens pagaŗš lēciens un viņi varētu būt mūsu zemītē.

Detmolda bagāta pilsēta – mūs aprūpēja veseli trīs birģermeistari. No Rātstnama devāmies pilsētas apskatē. Mūsu gīds bija veselus 16 gadus šajā amatā nokalpojis zobārsts. Tikpat labi viņš varēja būt aktieris-komiķis. Mazais vīriņš, turpat vai dancodams mūs izsmīdināja ar savām asprātībām. Pa starpu satikām arī Detmoldas galveno birģermeistaru Helleru pie parka vārtiem. Protams, uz sarunām. Tālāk enerģiskais gīds mūs veda gaŗām Operas namam, kas kā gandrīz vienīgais no turienes man prātā palicis – tur kādreiz ar tramvaju braucām uz latviešu mākslinieku koncertiem un vedu māsu Maiju uz baletstundām pie balerīnas Siras Jirgens-Aigars. No rīta bijām pabraukuši gaŗām mūsu vecai skolai un Leopolda kazarmēm-nometnei. Nu mūsu gīds mūs vadāja pa šaurām kā koridoriem alejiņām uz mazu, šķību melnbaltu mājeļu ieskautu laukumiņu, kur atradās holokostā zaudētām vietējām žīdu ģimenēm templis un piemiņas plāksne. Viņš kļuva satraukti nopietns un paskaidroja, ka tas veidots pēc viņa ieteikuma un atbalsta, jo jau jaunībā pēc kaŗa dziļi izjutis vainu par to, ko viņa tauta nodarījusi žīdiem vispār. Cik daudzveidīga un skaista ir Detmoldas pilsēta! Un vienīgās svešvalodas varēja dzirdēt tikai tūristu pulciņos. Mēs laikam vislielākais to skaitā.

Jau iepriekšējā dienā pasūtinātas pusdienas (katram pēc izvēles) ieturējām vecā brūzī/krogū pašā pilsētas centrā. Vēl kopā sēžot jau izjutām šķiršanās skumjas, jo lielā daļa dalībnieku posās ceļā mājup. Nolēmām, ja būtu jādzīvo kur citur, nevis savā pašreizēja mājā, mēs labprāt dzīvotu vai nu Detmoldā, vai tās mežainā apkārtnē.

Atpakaļceļā Velga vēlējās redzēt slimnīcu, kuŗā dzimusi. Velti viņai vaicāt, kāda tad tā izskatījās? Atradām, ar grūtībām novietojām mašīnu un Ģirts izkāpa apstiprināt vai tā ir. Atgriezies teica ka esot gan īstā, tikai vecmāte nomainīta... Viesnīcā piektdienas vakarā bijām palikuši tikai kāds ducis. Toties vēl ilgi vakarējām, lai sestdien no rīta katrs dotos uz savu pusi. Vieglprātīgi norunājām pēc divi gadiem atkal tikties...Mūs ar Aiju uz Minsteri ar auto veda Zēgneru pāris, kuŗi, pirms dotos atpakaļ uz Latviju pie Aijas pavadītu divas naktis, es vienu. Un labi ka tā, jo ar vilcienu uz Minsteri mēs ar Aiju nebūtu tikušas. Iebraucot, pēc bezbēdīgas siļķu mielošanās Minsteres tirgū padzirdējām, ka stacija slēgta, jo tur, atjaunotai stacijai pamatus rokot izcelta 500 kg. angļu(?) kaŗa laika bumba. Vakara tālraidē varonis, kas šo turpat pārakmeņoto monstru neitralizēja iebilda – ja bumba būtu sprāgusi, tad 200m apkaimē Minstere un pats arī būtu tikai kaŗalaika gruveši. Man vēl iešāvās prātā tie tūkstoši divriteņu, kas stāvēja ne tikai pie stacijas, bet arī pazemē, Eiropas vislielākajā riteņu noliktavā. Tas gan būtu zaudējums! Arī Aija pārvietojas ar šādu rīku, bet mierinot iebilda, ka viņas ‘’zirgs’’ esot mājas pagrabā. Svētdienas rītā, gaidot vilcienu uz Diseldorfas lidlauku, domīgi vēroju dziļo bedri ar virs tās delikāti bilansēto kāpurķēžu racēju – tikai 3 metrus no perona kuŗā stāvēju. Kā kādam, man mīļam rakstniekam, pēc ielēkšanas kaŗa laika aptumšotajā Dancigas ostā -uniformā ar svarīgiem kaŗa dokumentiem azotē, ģenerālis B. teicis: ‘’Svešā zemē vajag uzmanīties!’’ Pārbaudīju bedri un savus dokumentus, tai pašā reizē apbrīnojot Vāczemes prasmi nokārtot visu ātri un veikli.

Šo atskaiti par mūsu saietu esmu rakstījusi lielākoties mūsu neklātbūtnes augustdorfiešiem, lai viņi, kaut arī no liela attāluma, varētu justies bijuši mūsu vidū un kārtīgi aprunāti. Ja esmu mazliet sajaukusi saieta kārtību, lūdzu sevi atvainot – dienu pirms izbraukšanas uz Vāciju, paslīdot uz mitriem akmeņiem pagalmā, kritu uz sava antīkā veļas ruļļa un ieguvu caurumu galvā (gan nelielu..). Varbūt tur šis tas izbiris, bet nekad ne lielā pateicība mūsu meitenēm organizētājām – Mārai, Rūtai, Aijai, Ievai, Ieviņai, Velgai un Andai, un viņu varonīgiem vīriem – Wolfgangam, Joachimam un Ģirtam. Vai tiešām pēc divi gadiem? – Lai nu tā būtu!

Sarmīte Janovskis-Ērenpreiss

Foto: Pie Hermaņa pieminekļa 1951. g. 17. jūnijā.