MĀRA LIBEKA 27.08.2024
“Uzsākot mācības 11. klasē, man vēl bija mamma, bet es viņu reti varēju satikt, jo ilgu laiku viņa pavadīja slimnīcā. Mammai bija iedzimta slimība, viņai veica operāciju pēc operācijas. Mēnesi pēc manas 18. dzimšanas dienas mamma mēnesi nogulēja mājās, viņa vairs neēda un kļuva arvien vārgāka un vārgāka. Atceros pēdējo rītu, kad man bija jāiet uz skolu, un viņu ātrās palīdzības mediķi ar speciālu ratiņkrēslu noveda lejā pa kāpnēm – viņa raudāja, jo pašai vairs nebija spēka paiet. Apsedzu viņu ar segu, lai ceļā uz Jelgavas slimnīcu būtu silti. Un tā arī bija pēdējā reize, kad viņu redzēju... Tajā rītā, kad mamma nomira, to juta arī mūsu sunītis un skuma kopā ar mums. Kamēr omes nebija mājās un kārtoja papīrus, lai mammu varētu apglabāt, sunītim, kuram bija tikai seši gadi, palika ļoti slikti. Es viņu turēju rokās, abi skatījāmies pa balkonu, es viņu samīļoju, iegājām istabā un apsēdos gultā, sunītis man bija klēpī un aizgāja līdzi mammai,” šīs ir saldenieka Sanda Alkšņa, toreizējā pusaudža, atmiņas. Sandis, kurš savas vecmāmiņas aizbildniecībā atradies kopš trīs gadu vecuma un kura viņu motivēja izglītoties un finansiāli balstīja ilgus gadus, ir absolvējis Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultāti, izveidojis ģimeni un patlaban no Rīgas pārvācas uz dzīvi dzimtajā Saldū.
“Vai tad kāds no bada ir nomiris?“
Lai studētu un dzīvotu Rīgā, ir nepieciešama materiālā rocība, tāpēc Sandis ir ļoti pateicīgs Amerikas Latviešu apvienībai, kas sadarbībā ar Latvijas Bērnu fondu deva iespēju viņam izglītoties. “No augstskolas otrā kursa līdz trešā kursa beigām kopējā naudas summa, ko saņēmu, bija 4000 eiro, un man tā bija ļoti nozīmīga. Man toreiz bija 64 eiro sociālais pabalsts un neliela mammas pensija, jo viņa bija pirmās grupas invalīde un tikpat kā nebija strādājusi. Interesējos sociālajā dienestā, vai nav iespējams saņemt lielāku finansiālo palīdzību, jo vienam, dzīvojot kopmītnēs, ar 100 eiro mēnesī bija ļoti grūti iztikt. Toreiz man ironiski vaicāja: vai tad kāds no bada ir nomiris? Interesējos, vai nav kādas stipendijas vai citas iespējas, kur varētu pieteikties, bet man atbildēja noliedzoši. Tad pats sāku meklēt un atradu Latvijas Bērnu fondu. Ar laiku finansiālā situācija uzlabojās, jo palīdzēja ne tikai Amerikas latvieši, bet arī universitāte man reizi semestrī maksāja stipendiju, kā arī nāca pretī ar atvieglojumiem dzīvošanai kopmītnēs. Sociālais dienests maksāja 50 eiro pabalstu par komunālajiem izdevumiem, jo man bija bāreņa statuss un es studēju,” stāsta Sandis.
Ar Ērika Krūmiņa atbalstu
Amerikas latviešu apvienības (ALA) projekts “Labdarība Latvijai” jau 30 gadu garumā turpinās ciešā sadarbībā ar Latvijas Bērnu fondu. ALA ir palīdzējusi labām, centīgām, maznodrošinātām ģimenēm, kā arī finansiāli atbalstījusi bāreņus, sniegusi arī finansiālo atbalstu smagi slimu bērnu ārstēšanai. Kopumā labdarībā ieguldīti vairāk nekā četri miljoni ASV dolāru.
“Lai nācija būtu stipra, ir jābūt stiprām un izglītotām ģimenēm. Ideja palīdzēt Latvijai radās deviņdesmito gadu sākumā, un tās galvenais virzītājs bija Ēriks Krūmiņš. Viņš ir dzimis Valmierā, bet mūža lielāko daļu nodzīvojis Milvokos ASV, un ir viens no redzamākajiem, uzticamākajiem un ilggadējākajiem sabiedriskajiem darbiniekiem – latviešu sabiedriskajā darbā aktīvi un neatlaidīgi darbojies vairāk nekā 50 gadus. Ērika Krūmiņa vadībā ALA savākusi un uz Latviju pārskaitījusi gandrīz trīs miljonus ASV dolāru ziedojumos, kas piešķirti Latvijas trūcīgo bērnu atbalstam sadarbībā ar Latvijas Bērnu fondu.
Piemēram, 2023. gadā Latvijai nosūtījām 205 000 dolāru no mērķa ziedojumiem un testamentāriem novēlējumiem. Šī nozīmīgā palīdzība ir bijusi iespējama, pateicoties atsaucīgām ASV latviešu draudzēm un organizācijām, bet galvenokārt individuālu tautiešu atsaucībai un dāsnumam,” pastāstīja ALA projekta “Labdarība Latvijai” pašreizējā vadītāja Diāna Kārkliņa.
Kā tiek sameklēti tie cilvēki, kuriem ir nepieciešams tautiešu sarūpētais finansiālais atbalsts? Latvijas Bērnu fonda viceprezidente Vaira Vucāne pastāstīja, ka šajā ziņā ļoti palīdzot pašvaldību sociālo dienestu darbinieki, jo viņi vislabāk zinot, kurām maznodrošinātajām ģimenēm un trūcīgiem jauniešiem tautiešu ziedojumi varētu būt pozitīvs impulss un atspēriena punkts. Arī cilvēki paši vēršoties fondā, katra situācija tiekot izvērtēta, lai nebūtu jāviļas.
Nenovērtējama palīdzība desmit gadu garumā
Lija un Gunārs Lozdas savās lauku mājās, kas atrodas starp Rēzekni un Maltu, ir izaudzinājuši astoņus bērnus. Trīs lielie dēli jau ir savā dzīvē, bet meita Daniela patlaban ir rezidente reimatoloģijā, Beate studē Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) arhitektūru maģistratūrā, arī Dāvids ir students RTU, bet Solveiga šogad iestājās Rīgas Stradiņa universitātes Ārstniecības fakultātē. Jaunākais dēls uzsāks mācības vidusskolā.
“Divdesmit gadus šajā labdarības projektā mūs finansiāli balstīja Amerikas tautietis Everists Bērziņš. Dzīvē daudz vairāk var sasniegt, ja tevi saprot un atbalsta. Šo sapratni un atbalstu saņēmām no Latvijas Bērnu fonda un ar fonda starpniecību ieguvām ļoti labu draugu Amerikā. Katra saruna un vēstule ar viņu mums deva milzīgu enerģiju. Tas ir nenovērtējami saņemt materiālo palīdzību katru mēnesī desmit gadu garumā. Mūsu atvašu skološana un izglītošana kļuva daudz vieglāka.
Tikāmies gan Rīgā, gan pie mums mājās, bet diemžēl 2016. gadā Bērziņa kungs aizgāja mūžībā,” atmiņās dalās Lija Lozda, Maltas vidusskolas direktores vietniece audzināšanas darbā un matemātikas skolotāja.
Ieaudzināta ziedošanas mentalitāte
Diāna Kārkliņa prognozē, ka līdz šī gada beigām ziedojumos varētu tikt savākts vēl ap pusmiljons ASV dolāru. “Mūsu kodols kļūst mazāks, un nāk jauna paaudze. Mani vecāki ieradās Amerikā pirms 80 gadiem. Mani no tā laika šķir divdesmit gadi, bet mani bērni dzimuši jau četrdesmit gadus pēc tam, kad mani vecāki izceļoja no Latvijas. Latviešu identitāte stipri mainās, bet, neraugoties uz to, ziedojumi nāk. Amerikas latviešiem ziedošanas mentalitāte ir ļoti ieaudzināta no jaunības. Lai pabeigtu vidusskolu, jauniešiem ir jāiesaistās labdarībā, bet tas nenozīmē, ka mums nav jāuzrunā jaunā paaudze, un tas jādara ne vairs tā, kā mēs uzrunājām vecākā gadagājuma paaudzi, kuri bija dzimuši Latvijā un saprata situāciju,” saka Diāna Kārkliņa.
UZZIŅA
Saņemtie ziedojumi 2023. gadā
• Daudzbērnu maznodrošinātajām ģimenēm stipendija tiek piešķirta vienu vai divus gadus – ik mēnesi tie ir 360 ASV dolāri.
• Rudenī stipendijas saņēma 35 daudzbērnu ģimenes no Ventspils, Kuldīgas, Rīgas, Jelgavas, Preiļiem, Rūjienas, Inčukalna, Allažiem un citām vietām.
• Sekmīgie studenti stipendiju saņem, sākot no otrā mācību gada (no pirmā kursa diezgan daudz studentu tiek atskaitīti vai paši pārtrauc studijas) līdz pat bakalaura grāda iegūšanai, un tā ir 2000 ASV dolāri gadā. To izmaksā divās daļās – mācību gada sākumā un pēc semestra sekmīgas nokārtošanas.
• 2023. gadā stipendijas saņēma 26 augstskolu studenti, kas nāk no daudzbērnu ģimenēm, un bāreņi no Ventspils, Tukuma, Preiļu, Saldus, Līvānu, Alūksnes un citiem novadiem.
• Slimajiem bērniem ik mēnesi piešķir 160 ASV dolārus. Ziedojumus saņēma 13 smagi slimi bērni no Valmieras, Liepājas, Cēsīm un citām vietām.
Avots: Latvijas Bērnu fonds
Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas avīzi
Atpakaļ
.jpg)
