"Lai nokļūtu Latvijā, pārpeldēju Daugavu"
Mihašs vāc parakstus, lai Svetlana Tichanouska varētu kandidēt Baltkrievijas prezidenta vēlēšanās    08.11.2021

 

 

"Latviešu valodas skolotāja mani sauc par Mihašu," viņš saka sarunas sākumā, un vienojamies, ka intervijā izmantošu šo vārdu, jo ar baltkrievu īpašvārdu pareizrakstību latviešu valodā lielas skaidrības vēl nav, jo līdz šim tika lietoti pārkrieviskotie baltkrievu īpašvārdi.

 

Mihašs ir no nelielas pilsētiņas Pružaniem. Ar sievu Juļu viņš iepazinās Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā, mācoties Baltkrievijas Nacionālajā techniskajā universitātē. Gaidot pirmo bērniņu, ģimene nolēma atgriezties Mihaša dzimtajā pilsētiņā. Tagad ģimenē ir arī dēls un jau pavisam drīz vēl gaidāms ģimenes pieaugums. Nupat gan Mihašs, gan Juļa, arī meitiņa un dēliņš ir saņēmuši polītiskā bēgļa statusu un piecu gadu uzturēšanās atļauju Latvijā. Mihašs teic, ka pēc trešā bērniņa piedzimšanas būs jāraksta iesniegums arī par šī statusa piešķiršanu zīdainītim, lai visa ģimene Latvijā varētu dzīvot legāli. Mihašs ir atradis darbu, sāk pierast pie dzīves Latvijā un saka, ka Baltkrievija un Latvija ir divas dažādas pasaules. Viņš arī stāsta, ka Pružanos bija uzcēlis ģimenei māju, viņiem bija sava automašīna, labs darbs un laba alga. „Manā mazajā pilsētiņā mans darbs skaitījās prestižs un labi apmaksāts, darba apstākļi labi, bija stabilitāte. Daudzi man teica, ka man ir laba dzīve, ko gan es vēl gribot?” atceras Mihašs.

 

It kā netrūka nekā, tomēr Mihašam nācās bēgt no Baltkrievijas un arī ģimenes apvienošanās Latvijā nebija vienkārša, sieva ar bērniem riskēja, lai nokļūtu pie vīra.

 

Kāpēc iesaistījāties protesta kustībā pret Lukašenko? Baltkrievijā jums bija pietiekami laba un pārtikusi dzīve.

Polītika mani ir interesējusi vienmēr, nekad neesmu bijis Lukašenko un viņa polītikas piekritējs. Redzot, ka ļoti daudzi cilvēki nav apmierināti ar valstī notiekošo, nolēmu nestāvēt malā. Biju viens no aktīvākajiem Pružanu iedzīvotājiem. Nav tā, ka visiem vecākās paaudzes cilvēkiem patika un patīk Lukašenko un viņa režīms, bet daudzi domā, ka neko nepanāks, bet zaudēt gan var visu. Tādēļ labāk ir neko neredzēt, nekur nejaukties un vienkārši dzīvot, nepiedalīties protestos, skaļi nerunāt un nepaust savu attieksmi pret valsts polītiku. Godīgi sakot, es pats sev jautāju, ko es gribu un kāpēc iesaistos protestos, jo neesmu romantiķis, sapratu, ka varu sagraut savu dzīvi, un tā arī notika. Tomēr nespēju klusēt. Joprojām uzskatu – ja protesta kustībā būtu iesaistījušies vairāk iedzīvotāju, cilvēki būtu gatavi kaut ko upurēt, mēs būtu varējuši panākt režīma maiņu. Daudzi domāja, ka režīms ir jāmaina, bet lai rīkojas citi, viņi neriskēs un pagaidīs.

 

Redzēju, kā pieaug preotesta kampaņa pret Lukašenko vēlēšanu kampaņu, kopā ar domubiedriem apbraukājām vairākas Baltkrievijas pilsētas, gan lielās, gan mazas. Bija redzams, ka pārmaiņas grib visur, bija milzīgas rindas, kad vācām parakstus, lai varētu izvirzīt savus prezidenta amata kandidātus. Es redzēju, cik daudz cilvēku sapulcējās, kad Sergejs Tichanouskis, Svetlanas vīrs, kurš gribēja kandidēt uz prezidenta amatu, atbrauca uz kādu pilsētu. Cilvēki uzdeva jautājumus, viņiem bija priekšlikumi, ko un kā darīt, lai dzīve mainītos. Noslēgtajiem un klusējošajiem baltkrieviem tas bija neparasti, negaidīti. Pirmo reizi viņiem jautāja, ko viņi domā, to agrāk nedarīja nekad un nekur. Daudzus pat no mikrofona vairs nevarēja dabūt prom, lai dotu vārdu arī pārējiem. Jau gadus desmit visi redzēja, ka Lukašenko polītika ir nonākusi strupceļā, tā nevar dzīvot. Lai kļūtu par prezidenta amata kandidātu, bija jāsavāc 100 tūkstoši parakstu. Kā zināt, Sergejam aizliedza kandidēt, viņu apcietināja, un viņš joprojām ir cietumā.

 

Sieva neiebilda, ka riskējat ar visu savu dzīvi?

Protams, Juļa uztraucās, pārdzīvoja, bet viņa domā tāpat kā es un atbalsta mani. Piedalīties protestos – tā bija smaga izvēle mums abiem. Tomēr sieva paļāvās un paļaujas uz mani. 

 

Vai protesta akciju organizēšana un piedalīšanās tajos bija iemesls vajāšanām? Jūs taču nekandidējāt uz prezidenta amatu.

Jā, ar to pietika. Vēlēšanu laikā es jau biju aizturēts un man bija piespriests piecpadsmit diennakšu arests, kuru pēc tam vēl pagarināja. Mani aizturēja pēc tam, kad tika noraidīti divi prezidenta amata kandidāti – Babariko un Cipkalo, kuri savāca aptuveni divas un pat trīs reizes tūkstošu parakstu vairāk, nekā bija nepieciešams. Tika atrasts formāls iemesls, bet bija skaidrs, kas notiek, jo godīgā konkurencē Lukašenko nekad nebūtu uzvarējis un viņu pēc vēlēšanām nevarētu apstiprināt prezidenta amatā. Tādēļ jau laikus tika novākti konkurenti. Kļuva skaidrs, ka jāprotestē, jo vēlēšanās Lukašenko „uzzīmēs” tik daudz vēlēšanu biļetenus, cik viņam vajadzēs. Ja viņš var nerēķināties ar miljonu parakstu, ko saskaitot kopā, bija ieguvuši šie divi kandidāti, tad bija arī skaidrs, kā notiks vēlēšanas.

 

Kopā ar domubiedriem izgājām savas pilsētiņas laukumā protesta akcijā. Mūs, vairākus cilvēkus, aizturēja, nosēdēju apcietinājumā trīsdesmit dienas. Mani atbrīvoja tikai trīs dienas pēc vēlēšanām.

 

Pēcvēlēšanu laikā cilvēki pulcējās katru dienu, pieprasīja pārskatīt oficiālos vēlēšanu rezultātus, jo bija redzams, ka tās ir falsificētas, tika pieprasīts apturēt nežēlīgo protestētāju vajāšanu, ko veica milicija, drošības dienesti un specvienības. Vara pat negrasījās kaut ko mainīt. Arī vietējā milicija un vara neļāva pulcēties, sākās iebiedēšana. Sāka draudēt, ka ģimenēm atņems bērnus – tagad Baltkrievijā ir tāda kārtība, ka vecākiem, kuri piedalās protestos vai saka kaut ko tādu, kas varai nepatīk, atņem bērnus. Mājās ierodas kaut kādas komisijas ar iemeslu, ka uztraucas par bērniem, viņu labklājību. Tiek pārbaudīts viss dzīvoklis: skapji, ledusskapis, gultas, rotaļlietas. Tas ir formālais iemesls, bērnu dzīves apstākļiem patiesībā nav nozīmes, tā ir iebiedēšana, lai vecāki saprot, ka bērnus viņiem var atņemt, jo komisija var uzrakstīt, ka bērniem ir slikti dzīves apstākļi, ka par viņiem nerūpējas. Arī darba vietās brīdināja, ka var atlaist no darba. Mēs turpinājām protestus. Mums neļāva pulcēties laukumā, un tad mēs pulcējāmies autobusu pieturā – Pružanos šo pieturu nosaucām par pārmaiņu pieturu. Mūs bieži aizturēja, lai it kā noskaidrotu personību, vai pases nav viltotas, kaut gan viņi mūs pazina un mūsu pasu datus droši vien jau no galvas zināja.

 

Tā mēs noturējāmies līdz ziemai. Bijām pieraduši pie milicijas pārbaudēm, aizturēšanām un diennakts arestiem. Pamazām attieksme kļuva stingrāka, represijas kļuva nopietnākas, mājās sākās kratīšanas, reiz kratīšana notika arī pie manis darbā. Draudi atņemt bērnus kļuva reālāki. Viena no mūsu aktīvistēm neizturēja, ar bērniem aizbrauca uz Poliju, jo toreiz no valsts vēl varēja izbraukt samērā vienkārši. Viņa bija pirmā, kura no mūsējiem devās prom. Sapratām, ka notiekošais ir kā brīdinājums, lai nelienam polītikā., tomēr turpinājām protestus. Man piedraudēja ar krimināllietu. Tad mani atlaida no darba. Sapratu, ka mans arests, krimināllieta un cietums uz vairākiem gadiem ir neizbēgams.

 

Nolēmāt bēgt uz Latviju...

No Baltkrievijas aizbraukt varēja tikai tad, ja bija dokumenti, kas apliecināja, ka brauc mācīties vai strādāt. Man tādu iespēju nebija, tādēļ sapratu, ka jābēg. Lēmums nebija viegls, jo Juļa jau gaidīja trešo bērniņu. Tas notika šovasar. Mana sieva bērnībā vasarās bija dzīvojusi Drujā, tēvs bija makšķerējis Daugavā, un Juļa atcerējās, ka tur Daugava nav tik dziļa un plata, tur upi varētu pārpeldēt. Nolēmu pārpeldēt Daugavu. Tas ir gaŗš stāsts, kā gatavojos bēgšanai. Caur paziņām uzzināju vairāk par Baltkrievijas robežsardzi, kā tā strādā, kā notiek maiņas. Man sacīja, ka uz mani ūdenī nešaus, pakaļ ar laivu nedzīsies. Nopirku pleznas, saliku nelielu mugursomu un ar vilcienu, tad ar autobusu devos cauri visai Baltkrievijai. Uz upes krastu zagos ļoti piesardzīgi, pa krūmiem, pie upes bija gandrīz vai džungļi, nātres, sakrituši koku zari. Noģērbos, uzvilku pleznas, drēbes saliku somiņā un sāku peldēt. Upē tajā vietā bija saliņa, peldēju uz to. Baltkrievijas robežsargi mani nepamanīja. Tiku līdz saliņai, jau jutos drošībā, jo no Baltkrievijas puses mani vairs nevarēja redzēt. Sala bija pavisam mežonīga un aizaugusi, izlauzos cauri brikšņiem un atkal peldēju, nu jau uz Latvijas karstu. Izpeldēju Piedrujā, apģērbos un devos meklēt Latvijas robežsargus.

 

Mani pārsteidza Latvijas robežsargu izturēšanās. Viņi bija pieklājīgi, laipni, piedāvāja man karstu tēju. Viņi izturējās kā cilvēki! Baltkrievijā milicijas, VDK, valsts iestāžu darbiniekiem pat sejas vienmēr ir kā sastingušas, viņi darbojas kā roboti. Jūsu robežsargi bija cilvēki! Protams, ir zināmi likumi, kārtība un dokumenti, kas jānokārto. Bet viss notika ļoti pieklājīgi. Mani aizveda uz Daugavpili, pēc tan uz Rīgu, dzīvoju Muceniekos. Protams, bija karantīna, bija jākārto visi dokumenti, jāiet uz pārrunām, bet viss notika kā pie cilvēkiem.

 

Biju redzējis foto, arī filmas par to, kā cilvēki dzīvo citur, bet nebiju varējis ne iedomāties, ne iztēloties, kā tas ir. Pie jums ir pavisam cita kārtība, cita pasaule.

 

Vēlāk arī sieva atbrauca uz Latviju kopā ar bērniem.

Jā, arī tas nebija vienkārši. Latvijā Sarkanā krusta darbinieki paskaidroja, ka Vitebskā konsulātā viņa noteikti var lūgt vīzu un to saņems. Sieva tiešām saņēma Latvijas humanitāro vīzu, bet nevarēja izbraukt no Baltkrievijas, jo izbraukšana ir ierobežota. Viņa brauca caur Krieviju. Nopirka vilciena biļetes un aizbrauca uz turieni. Mūsu paziņa strādā Krievijā. Mēs viņam atdevām savu mašīnu, ar to viņš aizbrauca uz Krieviju. Tur Juļa ar bērniem iesēdās mašīnā un ar to viņus aizveda līdz Krievijas – Latvijas robežai. Robežasragiem bija daudz jautājumu, jo dokumenti liecināja, ka viņa ar bērniem Krievijā iebraukusi ar vilcienu, bet tagad atbrauc automašīnā. Kas tā par automašīnu, vai tikai neved kontrabandu? Uz robežas Juļu ar bērniem aizturēja aptuveni četras stundas. Es gaidīju Latvijas pusē un ļoti uztraucos, kas ar viņiem notiks, tomēr beigās Krievijas robežsardze viņus palaida.

 

Tagad dzīvojat Jūrmalā, patvēruma centra īrētās telpās, jo Muceniekos ir gandrīz tikai nelegālie irākiešu bēgļi, kas Latvijā iekļuva no Baltkrievijas. Vai esat pieraduši pie Latvijas dzīves?

Jā, pamazām pierodam. Mums ir vairākas istabas, mums ir latviešu draugi, kuri mūs sameklēja, jo grib palīdzēt un atbalstīt. Cilvēki ir laipni un pretimnākoši. Lielu paldies gribu pateikt Didzim, kurš mūs uzmeklēja, bērniem uzdāvināja rotaļlietas, pat divriteņus, aizveda mūsu ekskursijā uz Siguldu. Viņš ir mūsu ģimenes draugs un atbalsts.

 

Latvijā ir laba dzīve. Protams, jums ir neatrisināti jautājumi, problēmas. Bet jūs varat tās risināt, varat aizrādīt varai, prasīt atbildes un jūs tādēļ neliek cietumā un nenogalina. Saprotiet, jūs neesat mazas skrūvītes varas riteņos, kurām pat nav tiesību kaut ko teikt. Droši vien Latvijā pat grūti iedomāties, kā cilvēki dzīvo Baltkrievijā. Pie mums cilvēkiem nav nekādu tiesību. Man ir nācies dzirdēt pārmetumus, ka esmu pret Lukašenko, no tiem, kas dzīvo Latvijā, bet lielāko tiesu tie ir cilvēki, kuri runā krievu valodā, arī baltkrievi, kuri te dzīvo kopš padomju laika. Tie ir padomju cilvēki, kuri joprojām dzīvo savā pasaulē, ar padomju laika domāšanu. Ir bijuši arī daži latvieši, kas saka, ka Baltkrievijā ir laba dzīve, bet viņi neko nezina un nesaprot, pat nenojauš, kas notiek. Vara rada smuku izkārtni, lai no malas viss izskatītos jauki. Kaut vai vakcīnas, to Baltkrievijā trūkst, nav pat Sputņika, par kuru jums te sapņo tie padomju laika cilvēki. Baltkrievijā varu vispār neinteresē, vai cilvēki saslims un nomirs, kas ar viņiem notiks, pat ierobežojumi tagad tiek atcelti – lai jau inficējas un slimo. Kad varējām saņemt vakcīnas, abi ar sievu uzreiz aizgājām un vakcinējāmies. Jūs dzīvojat kā cilvēki.

 

Vai domājat par atgriešanos?

Mēs ļoti gribētu atgriezties mājās, bet pašlaik vēl neko nezinām. Kamēr nekas nav mainījies, atgriezties nav iespējams, tādēļ šobrīd nākotnes plānu vēl nav. Mēs ceram uz lielāku un nopietnāku Eiropas atbalstu opozīcijai. Man šķiet, ka daudzas, arī Eiropas valstis, joprojām tā īsti nesaprot, kas notiek Baltkrievijā, jo nekad nav pieredzējušas to beztiesiskumu un ārprātu, kas valda Baltkrievijā. Ir sankcijas, bet to pieņemšana un ieviešana notiek lēni, un privātuzņēmēji joprojām tās var neievērot. Piemēram, mana bijusī darba vieta joprojām saņem no vairākām Eiropas valstīm iekārtas, detaļas un sastāvdaļas savai produkcijai, bez kurām šī ražošana nevarētu eksistēt. Baltkrievi ir izturīgi, prot izdzīvot! Ja kaut pusgadu būtu īstas, nopietnas sankcijas pret Baltkrieviju, Lukašenko režīms sabruktu. Mēs izdzīvotu, viņš ar savu vergu komandu nenoturētos pie varas! Es ceru, ka mani bērni varēs dzīvot brīvā Baltkrievijā!