"Citas bērnības zemes jau nav..."
   22.08.2017

 

 

Sibirijas bērnu  11. brauciens

 

30. jūlija pēcpusdienā 36 cilvēku grupa ‒ pati lielākā pa šiem 11 gadiem, kopš fonda Sibirijas bērni dvēseles, režisores Dzintras Gekas vadībā latvieši dodas uz Tālo zemi,‒ sēdās lidmašīnā Rīga ‒ Maskava, lai dotos kārtējā ekspedīcijā. 

 

No Maskavas uz Krasnojarsku un tālāk ‒ tūkstošiem kilometru  ar autobusiem pa ceļiem un bezceļiem, ar mazām un lielākām lidmašīnām, ar laivām, nebēdājot par karstumu un grūtībām. Daudzi ceļinieki turp dodas vairakkārt, daži ‒ ik gadu. Šogad pēc 10 braucieniem pirmoreiz uz Sibiriju neaizlidoja mūsu tautietis no Kalifornijas Aivars Jerumanis, bet saka ‒ nākamvasar braukšot atkal. Kāpēc viņi turp brauc? „Jo citas bērnības zemes jau mums nav...”, tā man teikuši šie Sibirijas bērni. Atgriezušies Latvijā, viņi jūtas kā ģimenes locekļi, tiekas, sazinās, kopā svin svētkus, un viņu pulks arvien paplašinās. 

 

„Tā ir nostaļģija pēc vietas, kur cilvēks dzimis, ļoti spēcīgas jūtas. Lai arī nokļuvuši svešā, tālā malā ne jau pēc savas gribas, cilvēki sajūt tuvību tai, citkārt  pat palicis kāds vizuāls zīmogs, sejas pants, citkārt rakstura iezīme. Atminos, ka pērngad Magadanā, Ohotskas jūras krastā, vēroju brāļus Mārtiņu un Ēriku Vilsonus. Nu, īpaši Mārtiņš taču neizskatās pēc tipiska latviešu bāleliņa, vai ne? Kaut kas skarbāks ir viņa vizuālajā tēlā, saka Dzintra Geka, kuŗu izjautāju par kārtējo braucienu.

Ligita Kovtuna

 

 

Dzintra:  "Mūsu pulkā šogad bija Māris Druva no Kurzemes ‒ viņa mūža sapnis bijis nosvinēt dzimšanas dienu 4. augustā Sibirijā, Omskas apgabala Belostokas sādžā, kur viņš dzimis 1950. gadā. Sapnis piepildījās ‒ dzimtajā sādžā viņu silti sagaidīja, bērni skaitīja dzejoļus un dziedāja dziesmas. Sādžā tas bija „gadsimta notikums”. Latviešu gan tur vairs nav, taču tāpat kā it visur, mūsējos atceras tikai ar labu vārdu ‒ kā gudrus, krietnus un strādīgus cilvēkus. 

 

 

Māŗa ģimeni ‒ tēvu Frici, māti Ēriku un tikai deviņus mēnešus veco māsiņu Baibu izsūtīja 1949. gada 25. martā. 17.aprīlī, tūlīt pēc gaŗā ceļa, mazā māsiņa nomira... Par ko tad Druvas izsūtīja? Bijuši lielas saimniecības ‒ Tukuma Priežu īpašnieki. Tas nekas, ka māja kaŗā nopostīta! Druvas atgriezās Latvijā 1956. gadā., un Māris ir ļoti aktīvs cilvēks savā novadā ‒ kopā ar Blīdenes pašdarbniekiem piedalās izrādēs, ir Vecauces baznīcas draudzes priekšnieks."