Ligita Kovtuna 17.08.2021
Šīs Māras Zālītes dzejas rindas bija atminējies mūsu kultūras ministrs Nauris Puntulis, kuŗš sev ierasti īsā un spilgtā uzrunā atklāja pirmo koncertu jaunajā Mežaparka estrādē, architekta Austŗa Mailīša meistardarbā Sidraba birzs. Koncerts notika sestdienas, 14. augusta vakarā. Teiksmains vakars - pati daba bija sabiedrotā. Lai koncerts BrāliBrālipar godu leģendārā koŗa un brāļu Imanta un Gido Kokaru kopējai 200. gadskārtai notiktu, drūmās un lietainās dienas vakarā mākoņi pašķīrās, un bija skaista saulrieta iekrāsota dienas nogale. Koncerts sākās deviņos vakarā, pēc stundas, sākot satumst, krāsās ierotājās Sidraba birzs gaismas - drīz zilas, drīz zaļas, drīz sarkanas. Skatītāju/klausītāju pulks ar biļetēm un ielūgumiem sasēda proscēnijā krēslos, citi - zaļā zālītē, bet vēl citi klausījās tāpat aiaz Mežaparka sētas, aplaudējot tikpat kaismīgi, kā sēdētu biļešu vietās.
Pirms koncerta aizskatuvē/aizestrādē atklāja tēlnieces Olgas Šilovas veidoto baleljefu slavenajiem brāļiem, klātesot vai visam krāšņākajam Latvijas koŗmūzikas ziedam - diriģentiem un virsdiriģentiem, komponistiem, muzikologiem utt. Prieks viņu vidū redzēt arī Amerikas latviešu koŗmūzikas un kokļu vēstnieku Andreju Jansonu. Bijušo koŗa mākslinieku tikšanās skatītāju goda vietās, vakara vadītāju - mūzikologu Lienes Jakovļevas un Oresta Silabrieža pēc satura un formas augstvērtīgie teksti, sasaistot Latvijas koŗdiriģentu un kādreizējo Kokara koŗu dziedātāju sniegumu jaunajā estrādē mūsu izcilo diriģentu vadībā kļuva par vienu no spilgtākajiem šīsvasaras kultūras notikumiem.
Sidraba birzs ir jauns kalns, kuŗā uzgavilēt, teica Nauris Puntulis. Ar Kokaru diriģēto dziesmu spēku var uzcelt Gaismas pili un var atmodināt līdz šim klusumā esošo Sidraba birzi. Šis koncerts ir mūs dāvana brāļiem un brāļu dāvana mums. Lai skan, dodot svētību Mežaparka dziesmu svētvietai! Pirmo dziesmu - Jāzepa Vītola Gaismas pili diriģēja visa notikuma idejas autors, diriģents Romāns Vanags. Visi klātesošie klausījās, kājās stāvot.
Vismaz divas koŗdiriģentu paaudzes ir izaugušas brāļu Kokaru vadībā,teica Rīgas galva, arī pārliecināts koŗdiedātājs Mārtiņš Staķis. Koŗi ir mūsu vizītkarte pasaulē, un konkurentu mums ir maz. Un šogad, Rīgas 820. Gadadienā dziesma mūs šeit atkal ir savedusi kopā.
Krāšņo koncertu varēja skatīt Latvijas sabiedriskajā TV pirmdienas vakarā.
Pirms koncerta izmantoju iespēju tikties un intervēt māksliniekus, kas brāļu Kokaru un Ave Sol gaitās bijuši kopš koŗa sākotnes un laikā, kad atjaunotā brīvā Latvija vēl bija tikai nojausmās, bet dziedātāji devās mākslinieciskajās tūrēs pa pasauli. Daudzas no tām notikušas, pateicoties mūsu trimdas tautiešu uzņēmībai, jā, arī drosmei, par ko Ave Sol mākslinieki joprojām ir pateicīgi un sūta sveicienus it visiem turpmākajās intervijās pieminētajiem un neminētajiem.
Aija Pizika, savulaik Jelgavas koŗa Mītava vadītāja, tagad mūzikas skolotāja un koŗa diriģente Jelgavas Spīdolas ģimnazijā.
Korī Ave Sol dziedāju no 1983. līdz 1994. gadam, tātad laikā, kad vēl tikai posāmies uz Latvijas neatkarības atjaunošanu, un braucieni uz ārzemēm, uz Ameriku, bija, tā teikt, interesanti. Visspilgtāk prātā palicis tas, cik viesmīlīgi un jauki mūs tautieši uzņēma. Piemēram, Amerikā bija klāti galdi ar augļu krāvumiem, kas mums tolaik bija īsta Leiputrija, - bijām baudījuši ja nu kādu eksotisko augli banānu vai apelsīnu. Un vēl - Čikāgas latvieši mums dāvināja sarkanbaltsarkanus ziedu pušķus. Mēs ar Ivetu ( tolaik Dzeni, taga Gravu) dziedājām kopā ar Čikāgas Piecīšiem, ar Albertu Legzdiņu un Armandu Birkenu. Alberts ar sev raksturīgo humoru aicināja, lai nāk dziedāt tās jaunākās. Un tā mēs tikām ar viņiem kopā uzdziedāt Vecpiebalgas ūdensrozes. Es Čikāgā tiku uzņemta Cepurīšu mājās, un, izmantojot izdevību, sūtu vissirsnīgākos sveicienus Guntai un Tālivaldim!
Ko man nozīmē Ave Sol laiks? Jaunus, nebijušus iespaidus, jaunus draugus, ar kuŗiem joprojām ir tik labi satikties. Piemēram, tai pašā Gaŗezerā, kur man nācies būt. Tagad ļoti pietrūkst tās neatkārtojamās tuvības un kopības, kas valdīja Ave Sol korī, bet iegūtā mīlestība uz mūziku, uz dziesmu, brāļu Kokaru personības starojums un ietekme attiecībā uz manu turpmāko diriģentes karjeru jau ir neatņemama bagātība.Disciplīna, atbildība, izskats, skatuves kultūra līdz ar profesionālu darbu bija stingri likumi.
Jānis Grigalis, tautas mūzikas speciālists, koŗdiriģents.
Korī Ave Sol esmu dziedājis no pirmās dienas, biju tā pirmajā mēģinājumā, Imanta Kokara uzaicināts. Esmu mācījies pie brāļiem Kokariem, pie Gido - koŗdiriģēšanu, pie Imanta biju aspirantūrā un vēlāk kopā ar viņu arī strādāju. Līdz ar to vēl mūŗa laikos arī biju starp tiem, kas paši pirmie izbrauca uz Eiropu un pasauli, tostarp uz Ameriku, Kanadu, Japānu, kur rādījām Latvijas koŗa mākslu. Ave Sol šai ziņā bija karognesējs. Spilgtā atmiņā, protams, ir tikšanās ar latviešiem Amerikā, laikā, kad gaisā virmoja Atmoda. Tas paliks atmiņā uz visu mūžu! Čikāgā man bija tas prieks dzīvot pie slavenā Piecīša Armanda Birkena. Priecājos, ka viņš vēl joprojām dzied! Atminos arī kādu uzņemšanu ļoti bagātās latviešu mājās Kalifornijā, kur laipnie saimnieki bija uzaicinājuši citus tautiešus, kuŗu vidū bija gan arī tādi, ar kuŗiem sarunas īsti nevedās. Bija zināmas aizdomas, bet tas lai paliek humoram, kopīgā noskaņa bija lieliska, draudzīga, mēs baudījām izcilu viesmīlību. Starp spilgtākajām atmiņām ir arī lidojums uz Ameriku... caur Sibiriju, kontrasts ir neizstāstāms! Tās divas diennaktis, ko pavadījām Habarovskā, guļot uz klona grīdas ar avīzi pagalvī, un tad - Aļaskas lidostas bāri, kuŗos daži no mums aizsēdējās! Bet uztraukumi izrādījās lieki, jo no turienes uz Losandželosu lidojumi ir gandrīz tikpat bieži kā Rīgas tramvaju reisi! Kavētāji bez lielām bēdām aizlidoja ar nākamo lidmašīnu, bet - bij mums, padomju zemē augušiem, to zināt?!
Tagad esmu pensionārs, bet joprojām darbojos tautas mūzikas laukā, man bija savi pienākumi skolu jaunatnes e- dziesmu svētkos. Vairākus gadus vadīju Ķekavas kori Mozīka, ar kuŗu daudzkārt bijām Eiropā! Izmantojot gadījumu, sūtu sveicienus savai māsīcai Anitai Gaidei Kanadā! Pie viņas pavadīju skaistas dienas, kad biju tur kopā ar Ave Sol.
Šorīt teicu sievai - man šajos svētkos jābūt, kaut vai rāpus! Tik daudz skaistu gadu pavadīts, gan kopā strādājot ar brāļiem Kokariem, gan mūzicējot un ceļojot ar Ave Sol...
Ilze Otardo (Dubere), koŗdiriģente, arī Valsts koŗa Latvija māksliniece, tagad dzīvo Italijā, vada turienes latviešu kori Saule, sevi dēvē par pilna laika latvieti.
1988. gada 13. decembrī ierados koŗī Ave Sol. Mani izraudzīja Gido Kokars (Imants tolaik uzlaboja veselību Kanadā), un pirmie koncerti ar slaveno kori bija Ziemassvētkos. Un pirmais ārzemju brauciens ar kori bija uz Ameriku ( kas manā dzīvē bija tikai otrais ceļojums ārpus Latvijas, pirmais bija ar kori Dzintars uz Vāciju). Atklāt Ameriku lidojām caur Maskavu uz latviešu Dziesmu svētkiem Losandželosā 1989. gadā, kur gan dziedājām kopkorī, gan sniedzām savus koncertus. Tas bija saviļņojoši - redzēt, kā viena Amerikas debesskrāpju pilsēta pārvēršas vienā latviešu pilsētā: ielās skan latviešu valoda, viesnīcās vieni vienīgi latvieši! Neticami! Kultūršoks! Un vēl var tā vienkārši piezvanīt mammai uz Latviju, lai pateiktu, ka viss ir labi... Man tolaik bija 18 gadu, deviņpadsmito dzimšanas dienu svinēju Kanadā, Ingrīdas un Nikolaja Bulmaņu mājās, ģimenē, kas mūs burtiski apmīļoja. Ar viņu meitu Andru sarakstāmies joprojām. Montreālā dzīvojām pie Tēraudiem. Joprojām atceros, kā viņi veda mani uz tirgu un pirka augļus, ko nekad dzīvē nebiju redzējusi. Tādas pavisam vienkāršas situācijas mēdz palikt tik spilgtā atmiņā... Vēl atceros pusdienas ar Kalniņiem no Arizonas, kuplo uzņemšanu Tīģeru mājās. Mēs, jaunās meitenes, uz šo dzīvi un cilvēkiem skatījāmies platām acīm un joprojām atminamies labvēlīgo un silto uzņemšanu.
Šodien koncertā Mežaparkā ir arī mans vīrs - italietis, kas ciena un atbalsta latviešu kultūru un manu darbošanos tajā. Šobrīd aktuālākais ir gatavošanās nākamajiem Eslingenas svētkiem nākamgad, pirms Jāņiem, kur man uzticēts vadīt visu to darbu, kas saistīts ar koŗiem un dziedāšanu. Priecājos, ka ar Latvijas valsts un PBLA atbalstu būsim tērpušies skaistos tautastērpos un labi iestudējuši savu repertuāru. Katrā ziņā priecājos arī, ja nāks klajā Koŗa dziedātāja rokasgrāmata (Aivara Gaiļa redakcijā), kas būs viena brīnišķīga dāvana jaunajiem koristiem, ko nenogurusi aicinu pulkā!
Vita Kļaviņa, koŗdiriģente, šobrīd strādā projektos, kas saistīti ar dabas saglabāšanu. Dejo Argentīnas tango.
Tas bija 1987. gads, kad mani, Mūzikas akadēmijas 3. kursa studenti, uzrunāja Gido Kokars, sev raksturīgā manierē sakot: Šovakar mēģinājums - jūs esat uzņemta Ave Sol korī! Brauksiet uz Brazīliju! Tā sākās, un korī nodziedāju septiņus gadus. Esmu no Cēsu puses, un , vēl mācoties Cēsu mūzikas vidusskolā, savai skolotājai teicu, ka gribētu dziecāt Ave Sol! Nez vai tevi ņems - tev ir tāda īpatnēja balss,atteica skolotāja. Bet Kokari mēdza uzņemt arī balsis, kas nav izteikti koriskas, ne es vienīgā biju ar specifisku balsi, sevišķi altos. Tas bija liels un priecīgs pārdzīvojums - Ave Sol taču bija izredzēto koris, un es tiešām tā arī jutos. Turklāt biju meitene no laukiem, un šī dzīve korī ļoti daudz deva manai pašapziņai. Dzīve Rīgā, ārzemju ceļojumi... tā bija ne tikai biļete uz pasauli - tā bija biļete profesionālajā koŗa mākslā. Un arī gluži cilvēciski mums tika dota iespēja izjust, ka nebūsi viens, ka tev būs domubiedri dzīvē un profesijā.
Brazīlijas tūre bija grūta, bet tik skaista! 40 dienas ceļā, sākot no Riodežaneiro, vēl arī Arģentīna, koncerti Buenosairesas milzīgajā operteātrī. Pacel skatu, bet balkoni vēl nebeidzas un nebeidzas! Turklāt pilni ar cilvēkiem. Tas nekas, ka dzirdēja runājam - atnākuši apskatīties krievu kori!
Brazīlijā dzīvojām pie tautiešiem, kuŗi, mums par pārsteigumu, ļoti labi runāja latviski. Atminos Vārpas koloniju, Rio mitām arī hostelī, bet ar peldbaseiniem, Arģentīnā - nelielās viesnīcās, citkārt tādos kā lauku rančo. No tā laika esmu aizrāvusies ar tango.
Šis koncerts ir manas skaistās jaunības atmiņas - nebija problēmu, tikai mūzika un skaistie koncerti pa visu pasauli!
Andris Veismanis, diriģents, mācībspēks Latvijas Mūzikas akadēmijā, koŗa Ave Sol mākslinieciskais vadītājs.
Koris Ave Sol manā dzīvē nozīmē ļoti daudz, kaut vai tāpēc vien, ka bērnībā tēvs mani veda kā uz tādu brīnumu uz šī koŗa koncertiem. Kad pēc tam man bija iespēja mācīties pie profesora Imanta Kokara un dziedāt viņa vadītajā korī Dziedonis, es to tā pa īstam novērtēju. Ļoti daudziem maniem kollēgām, kas dziedājuši Ave sol, noteikti ir bijis sapnis diriģēt šo kori. Man tāda iespēja bija.
Šodien man ir svētki, ko izbaudu. Atminoties koŗa Amerikas braucienus, tās spilgtākās atmiņas saistās ar gluži personisku pieredzi - man nācās būt dienestā padomju armijā, un tas kontrasts - pēc šī ārprāta nonākt brīvajā pasaulē - vien ir neaizmirstams.Tas, kā Amerikā tikušas cienītas latviešu tradicijas, glabāta un kopta mūsu kultūra, kas prasa daudz laika un arī līdzekļu, man bija ļoti, ļoti liels pārsteigums. Un to es joprojām augsti vērtēju. Atminos, jau pirmajā vakarā, kad ielidojām Bostonā, mums bija tikšanās ar latviešiem, kas mūs sagaidīja ar jāņuzālēm un līgo. Tas arī sagrāva to barjeru, ko radīja KGB aģentu klātbūtne...
Un vēl - Imants Kokars ļoti prasmīgi un atraktīvi tika galā ar tām nodevām, kas bija jāpanes, lai mēs tur tiktu. Katrā ziņā mēs iemanījāmies savos koferos pārvest mājās gan Latvijas karogus, gan dievtuŗu, gan citu aizliegto literātūru.
Vēlos nosūtīt sveicienus visiem Amerikas tautiešiem, kas mūs tik sirsnīgi uzņēma. Šovakar esmu priecīgs būt šajā atjaunotajā Mežaparka estrādē un priecājos, ka laikapstākļi arī mums ir labvēlīgi, lai varam svinēt šos svētkus!
Maija Amoliņa, mūzikas žurnāliste.
Ave Sol manās atmiņās saistās ar izlaušanos. No visa tā, kas aizvadītā gadsimta 80. gados mūs saistīja. Mēs kopā ar Imantu Kokaru jau nu noteikti bijām celmlauži, un ne tikai koŗmūzikā. Laiks, kad mēs sākām - gan darboties, gan arī doties pasaulē - bija laiks, kad mūsos skaidri bija atmodušās brīvības alkas, Atmoda strauji tuvojās, un izlaušanās attiecās arī uz mūsu personībām.
Radās iespēja redzēt plašāk, domāt plašāk, arī profesionāli izaugt.
Amerikas braucienos mūs uzņēma tautieši, bija pat apzīmējums profesionālie Latvijas viesu uzņēmēji, ko attiecināja uz tiem, kas, neraugoties uz nievām (krievu aģentus uzņem!), darīja visu to labāko, lai mēs, koŗa mākslinieki, justos gaidīti, aprūpēti, kā mājās, pie savējiem. Paldies par to ikvienam, kuŗa mājās esam uzņemti!
Pirmais, kas man nāk prātā, atminoties šos laikus, ir asaras acīs - gan mums, gan tautiešiem, kas mūs sagaidīja un klausījās. Plīvo pie mums aizliegtie brīvās Latvijas karogi, Kokaram un arī mums pilnas rokas ar ziediem sarkanbaltsarkanās krāsās, tik daudz, ka vicinājām tos kā karogus virs galvām. Skanēja arī Dievs, svētī Latviju!, Un tie, kas zināja vārdus, dziedāja līdzi. Un tas bija laiks, kad mēs vēl neticējām, ka tas iespējams arī Tēvzemē. Skaidri atceros, kā mēs asarām acīs to dziedājām Brazīlijā, un brazīlieši, neko nesaprazdami, raudāja līdzi.
Neaizmirstama ir Amerikas latviešu atsaucība - viņi mūs pavadīja ceļos, uzņēma mājās, dāvināja visu, ko vien vēlējāmies... Mēs nebijām zinājuši, ka pastāv arī tāds dzīvesveids (Čikāgā reiz pat mūsu meitenes pārveda ar privāto lidmašīnu!) un tāda attieksme. Paldies visiem par to!
Joprojām ar siltām jūtām atceros Vilciņus Čikāgā, Spilnerus Pitsburgā, Bulmaņus Toronto, Zentu un Kārli Vanagus, visus, visus!
Bija jau arī jocīgi gadījumi - atceros, kā kāda kundze pārsteigumā izsaucās: Vai, Dieviņ, jūs jau izskatāties gandrīz tāpat kā mēs! Nu tāds, acīmredzot, bija izveidojies priekšstats... Bija arī uzraksti - Neaizraujieties! Viņi skaisti dzied, bet ir sūtņi... Ko nu par to! Lai paliek humoram! Manās atmiņās ir cēlās trimdas latvietes, kas uz koncertu ieradās, saposušās tautastērpos un atvērtām sirdīm.
Iveta Grava, globālā latviete, mūziķe, darbojas dažādās Dziesmu svētku un Nacionālās operas sabiedriskās organizācijās.
Ave Sol korī (kopā ar Andri Veismani) tiku uzņemta neilgi pirms pirmā brauciena uz ASV un Kanadu 1987. gadā. Ko lai saka - tas mainīja manu dzīvi tik ļoti daudz, ka dažos vārdos to neizstāstīt un neaprakstīt. Cilvēcīgā skatījumā tas ārkārtīgi veicināja manu personības izaugsmi vērojot un mācoties no tā, cik profesionāli, atbildīgi, aizrautīgi, disciplinēti strādā maestro Imants Kokars. Viņš bija paraugs mums visiem. Un personīgā dzīvē maiņas bija vēl lielākas Ņujorkā satiku savu mīlestību un dzīves draugu Robertu, ar kuŗu esam kopā jau 30 gadus. Gravu ģimene tālajā 1987. gadā nolēma uz vienu nakti savā mājā uzņemt Ave Sol jaunāko dziedātāju. Tā viņi vēl līdz šai dienai no manis nav tikuši vaļā.
Visi Ave Sol braucieni ir neaizmirstamu atmiņu pilni, bet, protams, lielākā burvība bija pašam pirmajam. Neizdzēšamā atmiņā, kuŗā varam kavēties kopā ar vīru Robertu, ir skaistā Pūt vējiņi dziedāšana pie naksnīgā baseina Ināras un Edvīna Stota viesmīlīgajās mājās pēc koncerta Ņujorkā. Mēs, visi Ave Sol dziedātāji, bijām tik ļoti lutināti ar viesmīlību, mīlestību, draudzību katrā mājā, katrā pilsētā, kur mūs uzņēma. Sūtu mīļus sveicienus un lielu paldies par visu, ko mums devāt! Tas nekad nebūs aizmirsts! Ar daudziem vēl tagad uzturu ciešas saiknes un priecājos atkal satikties gan Latvijā, gan citur.
Pārfrazējot Raiņa Lauztās priedes, vēlos mums visiem un ikvienam novēlēt - lai kādi laiki, lai kādi vēji mūs mēģina šķelt vai lauzt, mums jāturas kopā, lai kopīgi tāles sniegtu, kur saule aust. Mēs esam viena tauta! Un tieši to mēs, Ave Sol dziedātāji, spilgti un neaizmirstami izjutām katrā mūsu tikšanās reizē ar tautiešiem, kuŗus satikām tik dažādās pasaules malās.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Atpakaļ
.jpg)
