EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Pret kaŗu – tāpēc vien, lai netiktu nogalināts pats
129706
Foto: LETA

Sallija Benfelde    29.08.2023

 

 

 

23. augustā, dienā, kad Latvijā atcerējāmies Baltijas ceļu un dienu pirms Ukrainas Neatkarības dienas, 2008. gadā Krievijā dibinātās biedrības “Русь Сидящая” (Tulk. no krievu val. – cietumos sēdošā Krievija. – L. K.) vadītāja un dibinātāja Olga Romanova Ukrainas TV kanalā “Freedom” sacīja, ka lielākā sabiedrības daļa Krievijā ir putinisti, bet ļoti daudzi ir pret kaŗu, tomēr: “Krievijā ir pret kaŗu nevis tādēļ, ka negrib nogalināt, bet tādēļ, ka paši negrib nomirt. Viņi nav par Putinu, bet katrs par savām interesēm: naudu, karjeru, pašapliecināšanos.” Baiss vērtējums, bet žurnālistes un publicistes Olgas Romanovas pieredze ļauj tādu paust. Viņas dibinātās biedrības mērķis ir atbalstīt apcietināto, notiesāto un viņu ģimeņu cilvēktiesības un tāda paša nosaukuma fonds tika dibināts ar mērķi nodrošināt finansiālo atbalstu. 2017. gadā fondam tika piešķirts Krievijas Prezidenta grants trīs miljoni rubļu, bet jau drīz fonds atteicās no tā saņemšanas. No 2018. gada fonds saņēma Eiropas savienības grantus juridiskās palīdzības sniegšanai reģionos, bet  2022.  gadā tas tika aizvērts, jo tiesa arestēja tā kontus. Fonds darbu gan turpināja, bet ne vairs kā juridiska persona.2018. gadā fonds tika iekļauts “ārzemju aģentu” sarakstā.

 

Neredzēt, nedzirdēt, nesaprast

23. augustā, atceroties “Baltijas ceļu”, protams, Latvijā atceras arī Molotova-Ribentropa paktu, kuŗa slepenajā protokolā Staļins un Hitlers vienojās par Baltijas valstu un Polijas territoriju sadali savā starpā. Atceras arī to, ka Otro pasaules kaŗu izraisīja abu diktatoru polītika. Septiņdesmit trīs gadus pēc Otrā pasaules kaŗa beigām cieņa un mīlestība pret Staļinu Krievijā aug. Levadas Centra veiktā aptauja Krievijā šogad no 20. līdz 26. jūlijam liecina, ka 47 procenti iedzīvotāju ciena Staļinu, deviņi procenti pret viņu jūt simpātijas, bet četri procenti ir sajūsmā par Staļinu. Tikai deviņi procenti aptaujāto jūt pretīgumu pret viņu, bet tādu, kuŗi nezinātu, kas bija Staļins, ir tikai viens procents. Starp citu, kopš 2021. gada īpaši nav mainījies to skaits, kuŗi uzskata, ka Staļins bija izcils vadonis, tā domājošu iedzīvotāju pat ir vairāk nekā pirms diviem gadiem – šobrīd tā domā aptuveni 54 procenti Krievijas iedzīvotāju.

 

Aptaujas liecina arī, ka pārliecība par to, ka negatīvās pārmaiņas ekonomikā neskars aptaujāto ģimenes, ir visaugstākā visā novērojumu laikā – piemēram, divas trešdaļas iedzīvotāju domā, ka viņus neskars ne bezdarbs, ne algas aizkavēšanās vai tās samazināšanās, ne arī atlaišana no darba. Tikai seši procenti saka, ka alga jau ir samazināta, pieci procenti teic, ka štatu samazināšana un atlaišanas jau notiek, bet četri procenti aptaujāto teic, ka notiek algu izmaksas kavēšanās, bet 66 procenti iedzīvotāju domā, ka algu aizkavēšanās nenotiks; 62 procenti uzskata, ka algas netiks samazinātas, un 60 procenti aptaujāto domā, ka darbinieku skaits netiks samazināts un atlaišana no darba nav gaidāma. Kopumā pārliecību par rītdienu pauž vairāk nekā 60 procenti aptaujāto Krievijā. Savukārt nesen Eiropas Savienības (ES) Augstais pārstāvis ārlietās un drošības polītikas jautājumos Žuzeps Borels pauda, ka sankcijas ir ievērojami ierobežojušas Krievijas polītiskās un ekonomiskās iespējas, radot finansiālas problēmas, ierobežojot valsts piekļuvi galvenajiem tirgiem un ievērojami pasliktinot tās rūpniecisko un technoloģisko potenciālu. Saskaņā ar Borela rīcībā esošajiem datiem Krievijas iekšzemes kopprodukts pērn samazinājās par 2,1%, bet šogad tas varētu sarukt par vēl 2,5%. ES imports no Krievijas 2022. gadā samazinājās par 58%, bet šī gada pirmajā ceturksnī importa kritums bija vairāk nekā 75%. Kopš Krievijas atkārtotā iebrukuma Ukrainā pērn 24.februārī ES ir apstiprinājusi 11 sankciju paketes pret Krieviju. Sankcijām ir pakļautas vairāk nekā 1500 fiziskās personas un aptuveni 250 Krievijas uzņēmumi un iestādes. Krievijas rubļa vērtība krīt, tātad sankcijas lēnām, tomēr ietekmē Krievijas ekonomiku, bet Krievijas vairākums iedzīvotāju to nevēlas zināt, jo dzīvot ir vienkāršāk pašapmāna burbulī. 

 

Kaŗa seja

Tikmēr kaŗā Ukrainā ir gājis bojā vismaz 261 tūkstotis Krievijas kaŗavīru, bet tas nav apturējis vai samazinājis raķešu triecienus pa Ukrainas pilsētām un ciemiem. Ukrainas neatkarības dienas rīts sākās ar traģiskām ziņām lielākoties no valsts dienvidaustrumu rajoniem. Cietušas dzīvojamās ēkas, bērnudārzi, arī ārstniecības iestādes. Ceturtdienas, 24. augusta rītā Ukrainas Gaisa spēku pavēlniecības pārstāvis informēja, ka naktī izšautas  divas ballistiskās raķetes “Iskander-M” un spārnotās raķetes “Iskander-K”, kā arī raķetes S-300. Spēcīgi apšaudēs cietusi Dņipro – tur šāviņš trāpīja kādam transporta objektam. Ievainoti septiņi cilvēki – trīs vīrieši un četras sievietes vecumā no 32–55 gadiem. Seši hospitalizēti vidēji smagā stāvoklī. Krievijas kaŗaspēks no rīta arī veica triecienu Kramatorskas apkaimē. Arī Harkivas apgabalā nakts bija nemierīga. Tur okupanti apšaudīja Volčanskas pilsētu un Vilčas ciemu. “Pēdējās diennakts laikā ienaidnieks veica 99 apšaudes, izšaujot 497 mīnmetēju, artilērijas, tanku, “Grad”, bezpilota lidaparātu un lidmašīnu šāviņus. Uz Hersonas pilsētu ienaidnieks izšāva 32 šāviņus,” informēja Hersonas apgabala militārās administrācijas vadītājs. Krievijas spēki trāpīja apdzīvotām vietām, bērnudārza territorijai, arī kādai rūpnīcai un uzņēmuma ēkai Hersonas pilsētā.  Apšaudes piedzīvoja  arī Mikolajivas apgabals, kur cietuši trīs cilvēki.  Ukrainas ziemeļu pilsētas Černihivas iedzīvotāji mēģina atgūties pēc raķešu trieciena pašā pilsētas centrā  20. augustā. Raķete ievainoja 208, bet nogalināja septiņus cilvēkus, arī sešgadīgo Sofiju, kuŗa tobrīd ar mammu gluži vienkārši atradās uz ielas. Mamma joprojām atrodas slimnīcā, bet Sofijas tēvs ir frontē. Šai vietai iet gaŗām ir ļoti smagi – saka Černihivas iedzīvotāji. Černihivas teātŗa ļaudis mēģina sakopt sprādzienā sapostīto ēku. Viss bija sagatavots, lai rudenī atkal atsāktu sezonu, par spīti tam, ka daudzi aktieri un orķestra mākslinieki ir frontē. Teātŗa direktors ir pārliecināts, ka ēku atjaunos, bet tam būs vajadzīgi līdzekļi un laiks. Galvenais tagad pārklāt jumtu, lai paglābtos no lietus, sakārtos zāli un jau rudenī gatavosies teātŗa festivālam. “Mēs pārcietīsim, mēs esam vajadzīgi,” viņš sacīja. “Arī kaŗā mēs paši būsim savas dzīves un gaismas noteicēji”. Černihivas apgabala kaŗa administrācijas vadītājs Vjačeslavs Čaus: “Černihivā nevienu dienu nav bijis mierīgi. Ja runājam par visu apgabalu kopumā, tad, kopš gada sākuma jau ir bijis vairāk nekā 1000 apšaužu, vairāk nekā 8000 lādiņu ir krituši Černihivā. Un šodien vien, kad runājam, jau četras reizes ienaidnieks ir apšaudījis Černihivas pierobežas territoriju.  Ienaidnieks pastāvīgi un sistēmatiski apšauda mūsu pierobežas territoriju. Un šajās apšaudēs iet bojā cilvēki.”

 

Uzbrukumu, postījumu, ievainoto un bojā gājušo saraksts Ukrainā papildinās katru dienu. Krievija ir ziņojusi, ka kopš pagājušā gada februāŗa uz Krieviju pretēji vecāku gribai aizvesti aptuveni 700 tūkstoši bērnu.

 

Tomēr Ukrainas Neatkarības dienā neskanēja tikai traģiskas ziņas. Krievijas spēku okupētajā Krimas pussalā uz brīdi tika pacelts Ukrainas karogs, Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenā izlūkošanas pārvalde kopā ar jūras spēkiem veica militāru operāciju Krievijas okupētajā Krimā. Izmantojot motorlaivas, kareivji no flotes un izlūkošanas dienesta vienībām izkāpa krastā netālu no Olenivkas apdzīvotās vietas pussalas rietumos, kur izcēlās kauja ar Krievijas kaŗavīriem. Tiek ziņots, ka ievainoti vairāki kaŗavīri, kamēr ukraiņu vidū ievainoto nav, liecina Ukrainas aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes dienesta sniegtā informācija. Specoperācija tika veikta par godu Ukrainas Neatkarības dienai. Lai arī drošības apsvērumu dēļ pulcēšanās publiskos pasākumos Ukrainā nenotika, Kijivā, iepretim Svētās Sofijas katedrālei, svētku uzrunu sanākušajiem teica Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Internetā publicētajā uzrunā Zelenskis sacīja: “Šodien mēs visi svinam Ukrainas neatkarības 32. gadadienu, 32 nepārtrauktas neatkarības gadus, kas turpināsies un ko mēs neļausim pārtraukt. Mēs neļausim Ukrainas neatkarībai izslīdēt no ukraiņu rokām. Šī sajūta vieno mūs visus. Mēs atceramies, ko pārdzīvojusi ukraiņu tauta. Mēs redzam draudus. Mēs cīnāmies ar ienaidnieku. Un mēs zinām, ko varam izdarīt. Mēs zinām, kā uzvarēt! Un mēs uzvarēsim!”

 

Diennakti vēlāk okupētā Krimas pussala piedzīvoja masveida dronu uzlidojumu. Dronu uzlidojumi aizvien biežāk notiek arī Maskavā un vēl vairākās Krievijas pilsētās, bet Krievijā tikmēr vieni sēro, bet citi priecājas par algotņu grupējuma “Vagner” dibinātāja un vadītāja Prigožina nāvi. Amerikas domnīca “Kaŗa izpētes institūts” (ISW) uzskata, ka Krievijas prezidenta Vladimira Putina rīkojums Krievijas Aizsardzības ministrijai notriekt Vāgnera grupas līdera Jevgeņija Prigožina lidmašīnu, visticamāk, ir publiska atriebība par pazemojumu, ko radīja “Vagner” grupas bruņotā sacelšanās 24. jūnijā, un Putina centieni atjaunot savu dominanci. Savukārt 90 % ukraiņu nepiekrīt tam, ka kādu daļu Ukrainas territorijas varētu atdod apmaiņā pret mieru – par to liecina nesenā aptauja. Bijušais PSRS VDK un Krievijas federācijas ārējās izlūkošanas dienesta līdzstrādnieks Sergejs Žirnovs (kopš 2000. gada dzīvo Francijā, 2004. gadā saņēma tur polītiskā bēgļa statusu) telekanālam “Freedom” pauda, ka, viņaprāt, Prigožins un viens no vāgneriešu komandieriem Utkins nogalināti jau pāris dienas pēc dumpja un lidmašīnas “avārija” bija vajadzīga nāves legālizācijai. Žirnovs skaidro, ka Prigožina lidamašīnas, visticamākais, tika sūtītas šurpu turpu no Krievijas uz Baltkrieviju un Āfriku bez paša Prigožina, bet radot iespaidu, ka viņš ir dzīvs un pārvietojas. Vāgneriešu vadonim esot bijuši arī vairāki dubultnieki, turklāt mūsdienu technoloģijas ļauj veidot sižetus ar datora palīdzību, ja vien ir ieraksti ar cilvēka balsi un attēlu. Jebkuŗā gadījumā eksperti jau pēc dumpja prognozēja, ka pusgada laikā Prigožins būs miris, un tagad visā pasaulē eksperti ir pārliecināti par 99 procentiem, ka Prigožins ir nogalināts. Acīmredzot valstī, kuŗā cilvēki negrib nogalināt nevis ideālu un vērtību vai reliģisku uzskatu dēļ, bet tikai tādēļ, ka paši var tikt nogalināti, slepkavošana ir ikdienišķa nodarbe.

 

 


 

Atpakaļ